Helmūts Markvarts

Helmūts Markvarts dzimis 1894. g. 25. aprīlī Drustu pagasta Seisuma pusmuižā, lauksaimnieka ģimenē.

Viņa vecvectēvs bijis īrs, no kura mantots uzvārds. Tēvs izceļojis bērnībā no Prūsijas uz Latviju, Drustu muižā sācis strādāt par spirta deģi, apprecējis latvieti un pārlatviskojies. Seisuma mājas, īstenībā — pusmuižiņa, piederējušas Markvarta mātei — latvietei.Kā daudzās jauktās ģimenēs, kur māte bija kārtīga latviete, arī dēls izauga īsts latvietis un patriots.

Mācības sācis  Drustu draudzes skolā, bet tā kā vecāki pirms kara bija diezgan turīgi, tie viņam centās dot labu izglītību, lai Helmūts izmācītos par farmaceitu vai mediķi.

Izglītību Helmūts turpināja Pēterpilī, kur beidzis Katrīnas reālskolu.

1915. g. iestājies Pēterpils mākslas akadēmijā, kur mācījiās pie Zalemaņa (to allaž atcerējās kā lietišķu anatomijas profesoru), Kardovska un c.

Mācījās Jēkaba Goldblata gleznošanas un zīmēšanas studijā Pēterburgā.

1918. gadā Markvarts atgriezās Latvijā, strādāja par skolotāju Cēsīs.

1918-1926 strādāja par skolotāju Bērzainē, pēc tam pievērsās lauksaimniecībai. Līdztekus viņš turpināja gleznot.

1919. g. 3. janvārī  Markvarts nejauši bija redzējis latviešu virsnieku un studentu grupu, kas izgāja no Rīgas Kalpaka un Baloža vadībā; to viņš vēlāk, pēc rūpīgam studijām, attēloja  gleznā, kas izvietota  Kara muzejā.

Viņa dzelten - zilās gleznas bija visās Neatkarīgo mākslinieku vienības izstādēs, un kritika un publika tās min par labākajām šais izstādēs.

Šīs gleznas iegūst valsts mākslas muzejs, Rīgas pilsētas muzejs, privāti kolekcionāri. Taču no mākslinieka darba bija grūti eksistēt.

Tāpēc Markvarts atgriezās savā lauku mājā — Drustu Seisumos, kur drīz vien kļuva par krietnu saimniekotāju.

Viņš darbojās arī pagasta valde, piensaimnieku sabiedrībā u. c.

Kad iebrauca Rīgā, tad Helmūta galvā jaucas praktiski saimnieciskas darīšanas ar nezūdošām mākslas interesēm.

Laukos strādādams viņš gleznoja nedaudz, pāris gleznas gadā, bet apmeklēja visas izstādes. Viņš šad tad rakstija par mākslu, un viņa plašākie apcerējumi lasāmi V. Purvīša rediģētajā «Mākslas vēsturē". Pa rakstam iespiests arī «Daugavā".

Markvartu viņa paziņas raksturoja kā izglītotu, smalkjūtīgu, pakautru, bet enerģisku cilvēku.

"...Kā mākslinieks viņš nedabūja pilnā mērā izteikties. Bet viņa darbi mūsu muzejos nepazūdīs — tie visai oriģināli, pauž labu gaumi un izceļas ar krietno, stipro zīmējumu.

Nelaiķis bija, īsi sakot, individualitāte. Pagājušā svētdienā Markvarts savu māju ezera krastā nomazgājies, acīm redzot saaukstējies.

Pec 3 dienu slimošanas (stipras aizdomas par bemu trieku) viņš miris 6. oktobrī. To apbedīs Drustos 11. oktobrī.."

Miris Helmuts Markvarts 1938.10.08 Jaunākās Ziņas

***

Markvarta ‘’lauzti šķautnaino lāsumu rakstā”  mākslas zinātnieks Jānis Siliņš saskatīja Pola Sezana stilistisko paņēmienu turpināšanos. Tie vērojami arī gleznā “Sējējs”. Pats autors uzskatīja, ka mākslinieks ietērpj formā to, kas viņu valdzina, un ka “forma ir atkarīga no pārdzīvojuma”.