Kārlis Vanags

Latvijas Bankas direktors, galvenā direktora v. i. 19.10.1922.—24.01.1923.

Latvijas Bankas galvenā direktora vietnieks 25.01.1923.—21.09.1926.

Latvijas Bankas galvenais direktors 22.09.1926.—13.07.1940.

SABIEDRISKI POLITISKĀ DARBĪBA

Studentu korporācijas “Talavija” biedrs (1906—1916)

Studentu korporācijas “Talavija” filistru biedrības biedrs (1916—1940)

Latviešu zemnieku savienības biedrs (1917—1934)

APBALVOJUMI

Triju Zvaigžņu ordenis, pirmā šķira (1026)

Triju Zvaigžņu ordenis, otrā šķira (1932)

Aizsargu Krusts (1939)

Kārlis Vanags dzimis 1883. gada 29. martā Smiltenes pagasta Buliņos zemnieku ģimenē. Pēc pamatskolas beigšanas viņš iestājās Valmieras proģimnāzijā, vēlāk Rīgas pilsētas reālskolā, ko beidza 1904. gadā, un tajā pašā gadā uzsāka studijas Rīgas Politehniskajā institūtā. 1908. gadā, vēl būdams students, K. Vanags sāka strādāt Otrajā Rīgas Krājaizdevu sabiedrībā, kas vēlāk tika pārveidota par Otro Vidzemes Savstarpīgo kredītbiedrību, un nostrādāja šeit par grāmatvedi septiņus gadus. No 1914. gada 1. novembra līdz 1919. gada 1. februārim viņš bija virsgrāmatvedis 4. Rīgas Savstarpīgajā kredītbiedrībā. Strādājis arī Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrībā gan par tehnisko darbinieku, gan (vēlākos gados) — par pārvaldes locekli. 1916. gada 30. novembrī K. Vanags pabeidza studijas Rīgas Politehniskā institūta Tirdzniecības nodaļā, ieguvis tirdzniecības zinību kandidāta grādu, un turpināja strādāt Rīgas latviešu kredītiestādēs. Piedalījās latviešu studentu saviesīgajā dzīvē, būdams studentu korporācijas “Talavija” loceklis.

NEATKARĪGĀS VALSTS DIBINĀŠANA

Kad pēc Februāra revolūcijas 1917. gada pavasarī Latvijas teritorijā latvieši aktīvi dibināja partijas, K. Vanags iesaistījās Latviešu zemnieku savienības darbībā. Par korporācijas biedru iesaisti valsts proklamēšanas sabiedriskās kārtības nodrošināšanā atmiņās vēstījis korporācijas “Talavija” biedrs Alberts Brunners, vēlākais fabrikas “Furniers” (1923—1940) īpašnieks. “Studiju gadus atceroties, viņš pieminēja 1918.  gada 17.  novembra nakti, kad Kārlis Vanags, vēlākais Latvijas Bankas direktors, atnācis pie viņa četros no rīta, uzdeva noorganizēt Latvijas proklamēšanas akta apsardzību 18. novembra vakarā.” A. Brunners kā korporācijas oldermanis kārtības uzturēšanai Nacionālā teātra ēkā norīkojis apmēram 20  "Talavijas” korporeļu un tādu pašu uzdevumu pildījuši arī korporācijas “Selonija” biedri. Kad 1918. gada 17. novembrī pēc daudzkārtējām pārrunām astoņas dažādas latviešu politiskās partijas galu galā vienojās izveidot jaunu pārstāvniecības orgānu — Latvijas Tautas padomi —, K. Vanags bija viens no 13 Latviešu zemnieku savienības pārstāvjiem. Kā Tautas padomes loceklis viņš 1918. gada 18. novembrī piedalījās Latvijas valsts pasludināšanas aktā tagadējā Nacionālajā teātrī.

LATVIJAS REPUBLIKAS DIENESTĀ

1918.  gada decembrī Latvijā iebruka Padomju Krievijas Sarkanā armija. Drīzumā Latvijas Pagaidu valdība evakuējās uz Liepāju. Tai līdzi devās arī K. Vanags. No 1919. gada 3.  februāra pēc finanšu ministra Kārļa Puriņa aicinājuma viņš sāka strādāt par Finanšu ministrijas kancelejas pārvaldnieku. No 1919. gada 1. marta, kad nodibināja Valsts kasi, tika iecelts par tās pārvaldnieka vietas izpildītāju (amatā apstiprināts ar 4.  jūliju). Organizēja Valsts kases pārvaldi Liepājā un tās nodaļas provincē. Ar 1. septembri iecelts par Finanšu ministrijas Valsts kases departamenta direktoru. Departaments tika likvidēts 1922. gada 1. aprīlī, tā funkcijas nododot Valsts krāj- un kredītbankai. Ministru kabinets K. Vanagu jau ar 1922. gada 15. februāri iecēla par vienu no šīs bankas (uz tās bāzes vēlāk tika izveidota Latvijas Banka) direktoriem. Ar valdības 1922. gada 28. oktobra rīkojumu K. Vanags tika iecelts par Latvijas Bankas direktoru, ar 1923. gada 25. janvāri — par Latvijas Bankas galvenā direktora vietnieku, bet ar valdības 1926.  gada 22. septembra lēmumu K. Vanags kļuva par Latvijas Bankas galveno direktoru un strādāja šajā amatā līdz 1940. gada 13. jūlijam. Žurnāls “Tirgotājs”, vērtējot K. Vanaga piecu darbības gadu nozīmi Latvijas finanšu nozarē, nosauca viņu par pirmo un vecāko finanšu darbinieku Latvijas finanšu sistēmā un rezumēja, ka K. Vanags "pazīstams kā krietnis un čaklis darbinieks, kurš vienmēr ar lielāko prieku un sirsnību nododas savam darbam”. Vairākus gadus vēlāk, kad tika atzīmēta K. Vanaga 50 gadu dzīves un 25 gadu darba jubileja, avīze “Latvis” secināja: “Kā redzams, K. Vanags ir visu laiku aktīvi dzīvojis līdzi mūsu valsts saimnieciski finansiālās attīstības gaitai un ir tai palicis uzticīgs līdz šai dienai. Par nopelniem valsts labā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa otro un trešo šķiru.”

ĢIMENE UN MĀJAS

1912. gadā K. Vanags izveidoja ģimeni, salaulājoties ar Cecīliju Eglīti (13.11.1888.—1983), kas strādāja par skolotāju. Ģimenē auga divas meitas — Austra Marija (08.07.1919.—?) un Ilga Ārija (01.12.1924.). Rīgā K.  Vanagam piederēja piecstāvu nams Mārstaļu ielā 9/11, ko viņš 1937. gadā bija iegādājies uz kredīta un kas 1940. gadā vēl nebija izmaksāts. Otrā pasaules kara laikā nams tika sagrauts. K. Vanags saglabāja ciešas saites ar dzimtajām mājām Valkas apriņķa Smiltenes pagastā. 1937. gadā viņš kļuva par Smiltenes Konzumbiedrības biedru. Avīze “Smiltenes Ziņas” vēstīja, ka “Vanags ir viens no tiem retajiem smilteniešiem, kuri nesarauj saites ar dzimto pagastu un pilsētu, ko pierāda tas, ka, neskatoties uz lielo attālumu, kas Smilteni šķir no Rīgas, viņš tomēr apsaimnieko savas lauku mājas — Smiltenes "Buliņus”. "Buliņi" bija 90 hektāru liela zemnie - ku saimniecība.

OKUPĀCIJA. DEPORTĀCIJA. NOŠAUŠANA

Vairākas nedēļas pēc Latvijas okupācijas K. Vanags tika atbrīvots no Latvijas Bankas galvenā direktora pienākumiem — no 1940. gada 13. jūlija viņš pildīja direktora pienākumus, bet ar 20. jūliju tika iecelts par galvenā direktora vietnieku. Ieraksts Latvijas Bankas arhīva Darbinieku dienesta gaitu reģistra grāmatā liecina, ka ar 1940. gada 10. oktobri viņš tika iecelts par Operatīvās norēķinu daļas vadītāju PSRS Valsts bankas Rīgas pilsētas kantorī, bet ar 12. oktobri — par Budžeta daļas vadītāju. 1941. gada 9. janvārī K. Vanagu izslēdza no darbinieku saraksta slimības dēļ. 1941. gada 14. jūnijā K. Vanaga ģimeni Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta darbinieki aizturēja viņu mājvietā Rīgā, Lāčplēša ielā 35—23. K.  Vanags tika arestēts par “kontrrevolucionāru darbību”. Visu ģimeni deportēja uz PSRS. K. Vanags tika ieslodzīts Usoļlaga labošanas darbu nometnē. 1942. gada 11. februārī Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta izmeklēšanas grupas izmeklētājs Tutins, izskatot K. Vanaga lietas materiālus, nosprieda, ka ar tiem pietiek K.  Vanaga saukšanai pie kriminālatbildības. Piecstāvu nama (vērtība Ls 260 000) īpašnieks, 90 hektāru un 17 hektāru lielu zemnieku saimniecību īpašnieks, kurās nodarbināts piecu cilvēku algots darbaspēks. Apsūdzēts par to, ka bija “kulaku partijā” (Latviešu zemnieku savienības biedrs), “reakcionārā studentu korporācijā” (“Talavija”), turklāt kā Latvijas Bankas direktors “aktīvi piedalījās fašistiskā režīma nostiprināšanā Latvijā”. PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķā apspriede 1942. gada 2. maijā pieņēma spriedumu nošaut K. Vanagu  “par piedalīšanos kontrrevolucionārā organizācijā”, bet īpašumu konfiscēt par labu valstij. 1942.  gada 9.  jūnijā Soļikamskas pilsētā Iekšlietu tautas komisariāta pārvaldes 1. specnodaļas priekšnieks vecākais leitnants Beketovs un Iekšlietu tautas komisariāta pārvaldes komandants, valsts drošības leitnants Suvorins, klātesot PSRS Iekšlietu tautas komisariāta prokurora vietniekam Usoļlagā Sušanskim, noslepkavoja Latvijas Bankas bijušo galveno direktoru Kārli Vanagu. K. Vanaga ģimenei represijas turpinājās — viņa uzņēmīgajai dzīvesbiedrei Cecīlijai Vanagai ar vecāko meitu Austru 1947.  gadā izdevās aizbēgt no nometinājuma un slepus dzīvot Latvijā. Viņa pārtrauca slēpties tikai 50. gadu otrajā pusē. Arī jaunākā meita Ilga atrada iespēju atgriezties Rīgā 1946. gadā, bet 1950. gadā tika otrreiz izsūtīta uz nometinājuma vietu. Ne Cecīlija Vanaga, ne Ilga Vanaga nesamierinājās ar esošo lietu kārtību un neatlaidīgi mēģināja panākt kaut minimālu taisnīguma atjaunošanu, rakstot lūgumus atbildīgajām padomju varas institūcijām.

ILGAIS CEĻŠ UZ TAISNĪGUMU

Pēc Otrā pasaules kara beigām meita Ilga Vanaga 1945. gada 5. septembrī LPSR Augstākās Padomes Prezidijam lūdza atļauju atgriezties Latvijā. 1947.  gada 12.  februārī formulētā Valsts drošības ministrijas atbilde bija noraidoša, bet Ilga jau 1946. gada decembrī bija atgriezusies Rīgā. Viņa bija uzdevusies par dzimušu 1928. gadā un kā nepilngadīgā tika iekļauta to bērnu sarakstā, kuriem ļauts atgriezties dzimtenē. 1947. gada novembrī Krasnojarskas novada valsts drošības orgānu darbinieki konstatēja, ka K.  Vanaga dzīvesbiedre Cecīlija kopā ar vecāko meitu Austru ir aizbēgusi no nometinājuma vietas. Viņas Rīgā bija ieradušās jau 1947. gada februārī un drošības apsvērumu dēļ dzīvoja atsevišķi no Ilgas. Līdz 1950. gadam viņas dzīvoja represīvo iestāžu nepamanītas — Ilga Rīgā pabeidza vidusskolu un studēja Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātē otrajā kursā. Lēmumu par viņas izsūtīšanu atpakaļ pieņēma 1950. gada 10.  janvārī. Izsūtījumā Krasnojarskas novadā Dzeržinskas rajonā viņa bija spiesta dzīvot līdz 1956. gada 12. novembrim. 1951. gada augustā Ilgai tika dota atļauja braukt uz Krasnojarsku, lai mācītos farmaceitu skolā. Pēc skolas beigšanas 1954. gadā viņa tika norīkota darbā aptiekā Černogorskas pilsētā. 1954.  gadā viņa trīs reizes (martā, aprīlī, maijā) rakstīja lūgumus PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam Kļimam Vorošilovam atcelt viņas specnometināšanu. Nesekmīgi. Jūlijā rakstīja ceturto lūgumu, šoreiz — PSRS ģenerālprokuroram. Nesekmīgi. 1955.  gada 12. septembrī — Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam Kārlim Ozoliņam. Nesekmīgi. Tad lūgumu PSRS Iekšlietu ministrijai 1956. gada 3. oktobrī rakstīja I. Vanagas krustmāte, K. Vanaga māsa Berta Rudzīte. Viņa norādīja argumentu, ka I.  Vanaga nometinājumā atrodas bez pamata, jo bija izsūtīta kā bērns tēva dēļ, turklāt tēvs ir jau miris. Šoreiz 1956. gada 31. oktobrī LPSR Iekšlietu ministrijas 1. specnodaļas vadība lēma I. Vanagu noņemt no specnometinājuma uzskaites. Ilga atgriezās Latvijā. K.  Vanaga dzīvesbiedre Cecīlija 1959.  gada 7.  novembrī rakstīja lūgumu PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam K. Vorošilovam reabilitēt viņu un meitas, jo atrodas smagos materiālos apstākļos (bez reabilitācijas nevar saņemt dzīvojamo platību), ka īpaši aprūpējama ir meita Austra, kas izsūtījumā bija saslimusi un pastāvīgi tika ārstēta psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Jau decembrī C. Vanaga saņēma atbildi, ka reabilitācijai nav pamata. 1960.  gada 29. aprīlī viņa rakstīja PSKP CK ģenerālsekretāram Ņ. Hruščovam, mēģinot panākt reabilitāciju. Nesekmīgi. 1965. gada 7. maijā C. Vanaga lūdza Latvijas PSR prokuroram sava dzīvesbiedra K. Vanaga pēcnāves reabilitāciju — pēc viņas rīcībā esošajām ziņām, vīrs bija notiesāts ar 10 gadu brīvības atņemšanu, bet 1942. gada jūnijā ieslodzījumā miris. C. Vanaga uzskatīja, ka vīrs notiesāts bez pama - ta, jo noziegumus pret padomju varu nav izdarījis (lauku saimniecību mantojis no tēva, naudu daudzdzīvokļu nama iegādei sakrājis no algas). Tad Latvijas PSR prokurora vecākais palīgs, vecākais justīcijas padomnieks V.  Busse 1965. gada 28. maijā rakstīja Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts drošības komitejas izmeklēšanas daļas priekšniekam apakšpulkvedim V.  Izvestnijam, ka “faktu par Vanaga kon - krētu noziedzīgu darbību lietas materiālos nav”, tāpēc papildu pārbaudes procesā valsts arhīvā un nopratinot lieciniekus, jānoskaidro, vai K. Vanags “nodarbojās ar noziedzīgu darbību, kas varētu tikt kvalificēta pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58-4. panta vai citiem pantiem (t.i., naidīga darbība pret revolucionāro kustību un Padomju Savienību).” Kā liecinieks 1965. gada 14. jūnijā tika nopratināts bijušais Latvijas Bankas padomes loceklis Jezups Trasuns, kas pats bija arestēts 1941. gada 14. jūnijā un vēlāk notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 8 gadiem. J. Trasuns liecināja, ka “Vanags bija diezgan kluss cilvēks, labs bankas darbinieks, objektīvs, ļoti labi pārzināja savu specialitāti. Sabiedriskajā dzīvē, tas ir, ārpus sava tiešā darba bankā, Vanags nekur aktīvi nepiedalījās, vismaz man nekas nav palicis atmiņā, ka Vanags šajā ziņā ar kaut ko būtu izcēlies. Viņš pilnā vārda nozīmē bija tikai ierēdnis.” J. Trasuns norādīja, ka viņam nekas nav zināms par to, ka “Kārlis Vanags buržuāziskās Latvijas pastāvēšanas laikā būtu izvedis cīņu pret revolucionāro kustību Latvijā”. 1965.  gada 14.  augustā Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts drošības komitejas izmeklētājs kapteinis Apels formulēja atzinumu — ierosināt Latvijas PSR Prokuratūrai atcelt lēmumu par K.  Vanaga notiesāšanu nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Tomēr Latvijas PSR Prokuratūra vienkārši atturējās virzīt šo atzinumu tālāk. Tā sāka procesu tikai pēc gadsimta ceturkšņa, kad to vairs nevarēja nedarīt, jo PSRS Augstākās Padomes Prezidijs 1989. gada 16. janvārī pieņēma rīkojumu “Par papildpasākumiem, kas veicami, lai atjaunotu taisnīgumu attiecībā pret trīsdesmito, četrdesmito un piecdesmito gadu sākuma represiju upuriem”. 1989. gada 11. jūlijā Prokuratūra konstatēja, ka K. Vanags ir reabilitējams. 1990.  gada 27.  aprīlī tā informēja Latvijas PSR Valsts drošības komiteju, ka K. Vanags ir reabilitēts, bet 24. maijā reabilitēja K. Vanaga meitu I. Vanagu. K. Vanaga reabilitācijas apliecība ir datēta ar 1991. gada 11. jūniju. 1990. gada 22. jūnijā Latvijas PSR Iekšlietu ministrija atzina K. Vanaga dzīvesbiedres C. Vanagas un viņa meitu Austras un Ilgas administratīvo izsūtīšanu par nepamatotu, pamatojoties uz Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija 1989. gada 8. jūnija dekrētu “Par četrdesmitajos un piecdesmitajos gados no Latvijas PSR teritorijas izsūtīto pilso - ņu reabilitāciju”. K. Vanaga dzīvesbiedre C. Vanaga šo brīdi nepiedzīvoja — viņa nomira 1983. gadā. 

AVOTS: Ineta Lipša LATVIJAS BANKAS VĒSTURE 1922-1940. LATVIJAS BANKAS 100 GADU JUBILEJAI VELTĪTS ZINĀTNISKS IZDEVUMS 87-89 lpp