Aleksandrs Kaugars

LKOK nr.3/513

Apbalvots par 1919. g. 11. novembra cīņu pie Torņakalna un 29. novembrī pie Smārdes.

Paaugstināts par pulkvedi-leitnantu.

KAUGARS ALEKSANDRS Pētera dēls

1. bruņotā diviziona kapteinis.

Ordenis piešķirts 1921. gadā

Dzimis 1894. g. Rīgā namsaimnieka ģimenē. Beidzis Aleksandra ģimnāziju. 2 semestrus studējis universitātē. 

Krievu armijā iestājies kā brīvprātīgais 1914. g. jūl. 120. Serpuhovas kājnieku pulkā.

1915. g. febr. pabeidzis Viļņas karaskolu, nosūtīts uz fronti kopā ar 313. Balahovskas kājnieku pulku. Par drošsirdību kaujā pie Radzvilišķiem apbalv. ar

• Annas ordeņa IV šķiru

1915. g. aug. komandēts komplektēt latviešu strēlnieku vienības. 13. aug. iecelts par rotas komandieri 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonā. Piedalījies daudzās kaujās pie Slokas, Nāves salā, Ziemassvētku kaujās un pie Ložmetējkalna. apbalvots ar

• Annas II šķiras,  
• Annas III šķiras,
• Staņislava III šķiras ordeņiem,

paaugstināts līdz štabskapitāna pak.

No 1917. g. 5. janv. latviešu atsevišķās brigādes štāba sakaru komandas priekšnieks. Par varonību kaujās pie Valdenrodes muižas 1917. g. apbalvots ar

• Jura krusta IV šķiras ordeni

Kara pēdējā gadā dienējis 12. armijas 13. un 12. autokolonnā. 

Demobilizēts 1918. g. 1. martā Ņižņijnovgorodā.

1918. g. mobilizēts Sarkanajā armijā, latviešu strēlnieku padomju divīzijas autonodaļas komandieris. Sakarā ar lielinieku neveiksmēm Latvijā arestēts kā kontrrevolucionārs. Izglābies, kad lielinieki padzīti no Rīgas.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. g. 1. jūl., komandējis bruņuautomobiļu 2., pēc tam 1. nodaļu, piedalījies daudzās kaujās pret bermontiešiem.

Par kauju nopelniem paaugstināts par pulkvedi-leitnantu, skaitot no 1919. g. 10. nov. Vēlāk vadījis tanku kursus, diviziona komandiera palīgs. 

1919. g. 8. okt., kad ienaidnieka pārspēks uzbruka pa Kalnciema šoseju, Kaugars ar bruņuautomobiļiem "Zemgalietis" un "Kurzemnieks", neskatoties uz nikno uguni, izbrauca straujā pretuzbrukumā, atguva bermontiešu ieņemto Dzilnas Mācītājmuižu un atjaunoja stāvokli frontes līnijā;

8. - 9. nov., 9. Rēzeknes kājnieku pulkam uzbrūkot Varkaļu kroga virzienā, Kaugars personiski komandēja "Kurzemnieku", kājnieku priekšā pārvarēja visus šķēršļus, salauza sīvo pretestību un ieņēma Varkaļu krogu.

10. nov. kaujā 8. Daugavpils kājnieku pulka raj., dodamies uzbrukumā pa Kalnciema šoseju ar "Zemgalieti", atkal izsita ienaidnieku no tā nocietinājumiem, izlauzās cauri pretinieka aizsardzības līnijai pie Skultes muižas un tā deva iespēju kājniekiem veikt sekmīgu uzbrukumu Torņakalna virzienā.

Vēl atzīmēta Kaugars izcilā varonība 11. nov., Torņakalnu atbrīvojot, un 22. nov., izsitot pretinieku no Smārdes pozīcijām un ieņemot Tukumu.

1920. g. turpinājis dienestu armijas Tehniskajā pārvaldē.

1921. g. atkal iecelts par autorotas komandieri. 

1922. g. 1. dec. atvaļināts štatu samazināšanas dēļ.

1923. g. atkal uzņemts dienestā, mīnmetēju komandas, vēlāk rotas komandieris 9. Rēzeknes kājnieku pulka. 

1924. g. febr. atkal atvaļināts. Darbojies kādā kredītiestādē Rīga.

1928. g. 10. janv. miris. Apbedīts Rīgā, Brāļu kapos. (apbalvots arī brālis Ādolfs).