Pirmais Pasaules karš. Beidzas Smārdes kaujas

Kaujas darbība Rīgas nocietinātā rajona teritorijā 1916. gada vasarā aktivizējās, jo to noteica situācija citos Krievijas armijas frontes sektoros — apjomīgais ģenerāļa Brusilova uzbrukums Austroungārijas karaspēkam, kā arī cīņas Rumānijā. Rīgas frontē krievu ģenerāļi neplānoja plašus stratēģiskus uzbrukumus, šeit galvenais uzdevums bija piesaistīt lielākus Vācijas spēkus. Pēc neveiksmīgā jūlija uzbrukuma Ķekavas tuvumā Krievijas 12. armijas vadība tūlīt sāka gatavot kaujas operāciju iebrukumam Kurzemē. Trieciens notiktu divos virzienos — pie Rojas no 12 transportkuģiem, kurus apsargātu Baltijas kara flotes kuģi, tiktu izcelts kājnieku un kavalēristu desants. Tālāk šie karavīri nekavējoties dodas uz Tukumu, vienlaikus pie Smārdes sākas frontāls uzbrukums vācu aizsardzības pozīcijām. Dažādu iemeslu dēļ, kurus apskatīsim raksta noslēgumā, operācijas galvenā daļa netika realizēta. Tomēr kaujas plānā paredzēto pirmo posmu — platās neitrālās joslas ieņemšanu — latviešu strēlnieki godam paveica. Tobrīd mūsu astoņiem bataljoniem jau bija lielāka un mazāka cīņu pieredze, latviešu strēlnieku vienību kaujas spējas palielinājās. Katrā bataljonā noorganizēja 5. un 6. rotu, izveidoja bumbmetēju un grenadieru komandas. Iepriekšējās kaujās latviešu strēlnieku bataljoni pamatā cīnījās katrs atsevišķi, bet Smārdes operācijas laikā pieci mūs bataljoni bija apvienoti vienā brigādē, kuru komandēja pulkvedis Andrejs Auzāns. Šajā apvienotajā brigādē jau jūlija beigās Jūrmalā tika sapulcēti vienkopus pieci latviešu strēlnieku bataljoni —

• 2. Rīgas,
• 4. Vidzemes,
• 5. Zemgales,
• 7. Bauskas un
• 8. Valmieras bataljons.

Nāves salas pozīcijās tobrīd atradās 3. Kurzemes bataljons, bet 1. Daugavgrīvas un 6. Tukuma bataljons iepriekšējās kaujās bija cietis ievērojamus zaudējumus, tāpēc šīs divas vienības atradās rezervē.

Kopā Smārdes uzbrukuma operācijai nozīmēja 32 kājnieku bataljonus, piecus latviešu strēlnieku bataljonus, 144 lielgabalus un bruņuvilcienu. Ja izdotos fronti pārraut, tad uz priekšu dotos no rezerves pieci kavalērijas pulki ar vairākām bruņu automašīnām. Vācijas armijas pozīcijās šeit izvietojās pastiprinātās 29. landesvēra brigādes vienības ar spēcīgu artilērijas grupu. Engures ezerā dislocējās vācu hidroplānu vienība, Rīgas jūras līci kontrolēja Krievijas kara flote. Pašā Kurzemē garo jūras piekrasti aizsargāja nelieli vācu spēki — pamatā kavalēristi un landšturma jeb zemessardzes rotas.

Apvienotās latviešu strēlnieku brigādes uzdevums operācijas sākuma posmā bija Smārdes frontes iecirkņa vairāku kilometru platajā neitrālajā joslā maksimāli tuvu vācu nocietinājumiem izveidot jaunu ierakumu līniju. To vajadzēja nostiprināt, attiecīgi iekārtot un paralēli dzelzceļa līnijai Ķemeri—Tukums izbūvēt koka seguma apgādes līniju, kuru vēlāk nosauca par «Latviešu ceļu». Krievu ģenerāļu nodoms bija šajā taktiski svarīgajā vietā gar dzelzceļu izveidot placdarmu uzbrukumam.

Pirmo pozīciju pārcelšanu uz priekšu šajā purvainajā vietā latviešu strēlnieku rota bez zaudējumiem paveica naktī uz 26. jūliju. Vācu karavīri, kuri iepriekš tur mierīgi pirms saviem ierakumiem pļāva zāli un ganīja lopus, tika pārsteigti. Pretinieks no dzelzceļa sarga mājas Nr. 6 atkāpās uz saviem pamatierakumiem. Turpmākajās dienās vācu pretestība pieauga, visas aktivitātes nācās maskēt, kā arī daudz ko paveikt naktīs. Tālāk sekoja dažāda veida aizsardzības pozīciju izbūves darbi. Visi nepieciešamie materiāli bija jāpienes vismaz no viena līdz divu kilometru attāluma, ierakumus nācās celt uzbērumu veidā.

Naktī uz 17. augustu ar kauju 5. Zemgales, 7. Bauskas un 8. Valmieras bataljons kopā ar 54. Sibīrijas strēlnieku pulku ieņēma neitrālās joslas lielāko daļu un sāka veidot jaunus nocietinājumus. No ierindas šajā nakts cīņā tika izsisti pavisam 95 latviešu bataljonu karavīri, no kuriem vismaz 25 krita. Pozīciju celtniecības darbi turpinājās ar lielu sparu. Pretinieks saprata šādu aktivitāšu bīstamību, un tāpēc vācieši veica vairākus nakts uzbrukumus, kā arī aktīvi izmantoja artilēriju.

Par cīņām pie Smārdes 1916. gada augustā savās atmiņās dalās bijušais 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona 6. rotas karavīrs Pēteris Bergens:

«Netālu no Ķemeriem bija pirmā aizsardzības līnija — pozīcijas, bet lielais gabals — meži un purvi — līdz vācu nostiprinātajiem ierakumiem pie Smārdes muižas laukiem ietilpa neitrālajā joslā. Te daļa strēlnieku izdarīja izlūkojumus, un kādā nakts sadursmē ar fričiem sīvā kaujā vairāki strēlnieki krita un guva ievainojumus.
Drīz pēc tam viss bataljons kaujas gatavībā izgāja uz Smārdes rajonu. Nonākot Smārdes purvā, kur meži izbeidzās, tika nostiprināta aizstāvēšanās līnija. Naktis bija tumšas, bieži līņāja lietus. Strēlnieki ļoti nervozēja, jo nebija vēl sadzijušas jūnija un jūlija kaujās sistās brūces. Arī friči nervozēja, naktīs raidīja raķetes, nāca izlūkojumos, un tā bieži notika apšaudīšanās. Pa labi no dzelzceļa, purva malā, vairākas naktis ierakumus aizstāvēja 6. rota. Naktīs strēlnieki negulēja, visi bija kaujas gatavībā.

Naktīs daudz kareivju piedalījās pretinieka izlūkošanā un novērošanā. Dažreiz visā kaujas rajonā iestājās it kā kapa klusums, un tad pie aizstāvēšanas līnijas arī kāds, noguruma nomākts, iesnaudās. Ja nu modināsiet, tad no tādiem saņemsiet tikai vienu atbildi: «Es neguļu!» Strēlnieku daļas pamazām ieņēma friču nostiprināto līniju līdz Smārdes muižas laukiem. Pa labi no dzelzceļa aiz Smārdes purva bija vēl palicis neieņemts viens nostiprināts friču rajons. Šo rajonu uzdeva ieņemt mūsu 6. rotai. Pavēli uzbrukumam saņēmām vakarā. Bija jāpāriet apmēram kilometru plats atklāts purvs. Uzdevums nebija viegls... Pirms izejas sajūta bija tāda: ja fricis laikā mūs pamanīs, tad rīta gaismas daudziem no mums vairs neredzēt. Lai nemanītu virzīšanos uzbrukumā, rotas komandieris podporučiks K. Rubulis, norunāja komandas dot ar kādu strēlnieku, kas ļoti labi atdarināja suņa riešanu...

Nakts bija ļoti tumša. Purvā lieli ciņi, apauguši ar vaivariem; vietām izsistas dziļas granātu bedres, kas pilnas ar ūdeni. Vairāki strēlnieki naktī izpeldējās granātu bedrēs un izmirka līdz kaklam. Purva vidū rota raustījās gan pa labi, gan pa kreisi, un tā vien likās, ka friči pamanīs un mums atpūtas vieta būs tepat zem purva velēnām… Pa priekšu rotai gāja retas izlūku ķēdes. Aiz purva, kur drīz sākās meža josla, pie Smārdes muižas laukiem strēlnieku ķēde savilkās ciešāki kopā, nogūlās un sakārtojās triecienam. Pārejot purvu mēs bijām novirzījušies pa labi. Friču galvenais nostiprinātais punkts bija mazliet pa kreisi. Atskanēja granātu sprādzieni un kliegšana. Izlūki bija fričus pārsteiguši; friči atšaudoties metās bēgt. Viņi nebija gaidījuši, ka pa atklātu, klaju purvu tiem uzbruks; laikam arī tumšās nakts un lietainā laika dēļ priekšā izliktie novērotāji nav bijuši modri. Rotas ķēdē skriešus devāmies mežā, pārgriezām friču dzeloņstiepuļu žogus un apstājāmies mežu joslā pie lielā grāvja. Te strēlnieki tūlīt nostiprinājās, izrokot katrs sev apmēram pēdu dziļu bedrīti (dziļāk tūlīt bija ūdens), uzmetot priekšā velēnas, lai pasargātos no ložmetēju un šauteņu uguns. Nepaspējām vēl ierakties, kad friči atklāja šrapneļu uguni uz purvu, kur mēs nācām uzbrukumā, bet tur jau vairs neviena nebija. Drīz pārnesa uguni uz meža joslu, kur mēs atradāmies. Vairāk cieta rotas kreisais spārns, tur vairāki strēlnieki tika ievainoti un krita.

Atceros, kādā dienā uz mūsu ķēdi friči atklāja ellišķu uguni, vairāk uz rotas kreiso spārnu. Pie mums ieradās bij. bataljona komandieris pulkvedis A. Auzāns un lika rotas kreiso spārnu atvilkt vairāk pa labi. Tādā stāvoklī mēs pavadījām kādas trīs dienas un naktis. Bieži lija lietus. Strēlnieki bija galīgi izmirkuši un novārguši. Ceturtajā naktī mums pienāca maiņa.»

Dažas dienas pēc latviešu strēlnieku bataljonu sekmīgā nakts uzbrukuma Krievijas armijas Ziemeļu frontes pavēlniecība plānoto apjomīgo uzbrukumu pie Smārdes atcēla. Iemesli jāmin vairāki, tas notika neatkarīgi no latviešu vienību darbības. No Rīgas frontes 12. armijas vadība pēc attiecīgas pavēles bija spiesta vairākas divīzijas pārcelt uz Rumānijas kauju laukiem, jo rumāņu karaspēks tobrīd cieta sakāves un atkāpās. Turklāt krievu artilērijai trūka pietiekošā skaitā lādiņu, lai Smārdes frontes iecirknī sagrautu spēcīgos vācu nocietinājumus. Vācu izlūkošana ātri fiksēja Bolderājas reidā noenkurotos 12 transportkuģus, kuri bija paredzēti desanta izcelšanai pie Rojas. Tātad uz kaut kādu pārsteiguma momentu iespējamās operācijas gaitā nevarēja cerēt. Kopumā šāda notikumu gaita latviešu strēlnieku bataljonus apmierināja, jo viņu uzbrukumam paredzētais apvidus iepretim spēcīgajām vācu Smārdes pozīcijām bija ļoti atklāts un klajš. Iespējamās ofensīvas gadījumā mūsu strēlnieku zaudējumi būtu milzīgi.

Apvienotā latviešu strēlnieku brigāde Smārdes frontes iecirknī pozīcijas aizstāvēja līdz 17. septembrim, kad bataljoni pārgāja uz Rīgas Jūrmalas rajonu. Šajā laikā karavīri strādāja pie 1. un 2. aizsardzības līnijas nostiprināšanas, kā arī aktīvi izlūkoja.

Smārdes kauju laikā iegūto pieredzi bataljonu sadarbībā, kaujas izlūkošanā, manevrēšanā segtā apvidū, cīņās naktī latviešu strēlnieki pirka par dārgu cenu — krita apmēram 50 karavīru, vairāk nekā 250 virsnieku, apakšvirsnieku un strēlnieku bija izsisti no ierindas, viņi tika nosūtīti ārstēties uz hospitāļiem. Godinot mūsu karavīru varonību Smārdes kauju laikā, 1936. gada 21. jūnijā pie Smārdes dzelzceļa stacijas tika atklāts tēlnieka Kārļa Zāles veidots piemineklis ar uzrakstu: «Latviešu veco strēlnieku un nacionālās armijas varoņu piemiņai, 1915 — 1920».

Sagatavojis Jānis Hartmanis, rezerves pulkvedis.