Jūlijs Ērglis

LKOK nr.3/312

1941. gada jūlija dienas. Atkal pēc gada pāri Rīgai skrien sarkanbaltsarkanā karoga šalkas, un to skrējiens liekas brāzmaināks kā jebkad. Sirdi pārņem neizsakāmas gaviles, redzot, ka pēc baigas ciešanu nakts atausis gaišs rīts un žvadzēdamas satrūkst verdzības ķēdes, ko kaldināja mums Maskava.
Bet auksti drebuļi pārskrēja miesai, kad malu malās pa visu dzimteni atvērās zeme un runāja visšausmīgāko apsūdzību austrumu despotiem, kas brīvības, vienlīdzības un brālības vārdā savas rokas mērca latviešu tautas asinīs. Atvērās zeme un atdeva atpakaļ līdz nepazīšanai sakropļotus upurus, kuri bija noslepkavoti par to, ka karsti mīlēja savu tēviju. Šie krietnie patrioti cita nekā netika darījuši, kā vienīgi nebaltajās dienās tautas godu augstāk stādījuši par skanoša zelta kaudzi, atteikdamies no nodevēju lomām. Izpildot nāves spriedumu, tos apvainoja par kontrrevolūcijas taisītājiem.
Lūk, kāda īstenībā bija inkriminētā kontrrevolūcijas darbība. Tā pēc boļševiku ieskatiem notika tad, ja dzied latviešu tautas dziesmas, ja kāds bijis aizsargs, izturējies pretbolševistiski noskaņoti u. t. t. šie padomju Rīgas apgabaltiesas kriminālkolēģijas vai kara tribunāla nāves spriedumi atrasti pēc izrakšanas mocekļu kabatās, identificējot līķus.
Par vienu no Rīgas latviešu bendēšanas vietām čekisti bija Izvēlējušies kādu klusu vasarnīcu Baltezerā. Tur nelaimīgie paši bija piespiesti izrakt sev kapa bedri, pēc kam tie nošauti. Kad atbrīvojāmies no asiņainā jūga, kopējās bedres atdeva 113 upuru. To vidū identificēja ari L. k. o. k. pulkvedi-leitnantu Jūliju Ērgli.

Jūlijs Ērglis dzimis 1885. gada 24. decembrī Meirānu pagastā. Pēc Gatčinas praporščiku skolas beigšanas drīz vien sākas pasaules karš un jauno virsnieku redzam pirmajās rindās. Tad nāk cīņas pret boļševikiem 1919. gadā. Viņa operāciju galvenais sektors bija Latgales fronte. Ar neatlaidīgu enerģiju tas noorganizē un komandē Malienas bataljonu, kas slavens ar saviem izlūku gājieniem ienaidnieka aizmugurē. Karam beidzoties, atvaļinājies no armijas pulkveža-leitnanta dienesta pakāpē, ņemdams dalību daudzās latviešu organizācijās.
 

Kad boļševiki no jauna ielauzās mūsu zemē, J. Ērglis saprata draudošās briesmas. Priekšā tam stāvēja norēķināšanās par 1919. gada dienām Malienā, un ka šī norēķināšanās nebūs viegla, tas bija skaidri zināms. Nereti viņš bija izteicies, ka agri vai vēlu to apcietinās.
 

Cēlies no tā paša pagasta, kur Kalpaks, un cīnīdamies plecu pie pleca ar to, viņš jau tad visu bija skaidri izšķīris. Nekādas saprašanās ar boļševikiem! Viņi vai mēs, bet nekad abi! Par daudz lielas un nesamierināmas pretešķības liktas katra savā pusē. Vienai jākrīt, un kas paliks uzvarētāja, to rādīs laiks.
 

Jā, to arī rādija laiks. Atgriežoties no viņējām cīņu dienām, pulkveža krūtis greznoja Lāčplēša kara ordenis, šo mūsu augstāko varonības zīmi, no kuras runā senču kareiviskais gars, viņš ieguva kaujas viesuļos, dzenot pāri robežai boļševiku laupītāju bandas. Ja tad nebaidījās ne paša velna dūšīgais meirānietis, tad nebaidīsies arī tagad, kad no jauna jāpierāda sava stāja. Tas bija 1940. gada vasarā.

Notikumi gāja savu ceļu. Tie skrēja tik ātri kā kino lenta. Sirpja un āmura karogs dega jau Latvijā. Apcietināja vienu pazīstamu pēc otra, un čeka sāka savu darbu. Tā meklēja un urdīja pēc sabiedrībā plaši pazīstamām personām, sevišķi pēc tām, kas likās pretbolševistiski noskaņotas. Galvenā kārtā tie bija nacionāli domājoši ļaudis.
 

Jūliju Ērgli jau pirmajās dienās atbrīvoja no dienesta pienākumiem ieņemtajos amatos. Čeka arvien vairāk sāka izplest spiegu tīklu un taustīja pēc upuriem. To sajuta ari Ērglis, manīdams, ka dzen tam pēdas. Viņš sāka bēguļot. Bet čekas redzīgā acs bija modrāka. Pēdējās dienās viņš uzturējās Sīpelē, kur liktenis tam bija nolicis sastapties vaigu vaigā ar saviem vajātājiem. Tie bija atbraukuši slēgtā auto mašīnā, un piesardzīgi būdami, to atstājuši kādu gabalu no mājas ceļa malā, lai zvēriskie nodomi neliktos par daudz uzkrītoši. Tad ienākuši istabā 3 apbruņojušies vīri, prasīdami pēc meklējamās personas. Cik Ērglis kareiviski uzņēmis savu sāpju ceļu, rāda sekojoša aina. Stāvēdams čekistu priekšā, lai atbildētu lakoniskiem jautājumiem — vai jūs esat pilsonis Jūlijs Jāņa dēls Ērglis — tas apstiprinājis to ar noteiktu — jā. Viņa sejā nav pakustējies ne sīkākais muskulītis. Tikai asins straume sakāpusi vaigos. Licies, ka tam seno cīņu dienu dusmas pret veco ienaidnieku no jauna mutuļojušas visos nervu audos, ko tikai ar mokām varēja savaldīt. Tad tas izškīries par sen jau izšķirto. Palikt uzticīgam Latvijai, nelocīties, bet lūzt.
 

Tālākais ceļš veda uz čekas moku kambariem. Kas lai zina, cik smaga sāpju nasta šim patriotam bija jāiznes. Baltezera krasts atdeva atpakaļ līdz nepazīšanai sakropļotu krietnā latvieša augumu, lai tas uz mūžīgiem laikiem sajauktos ar latviešu zemi, ko viņš mīlējis un sargājis ar visu savu sirds kvēli.

Avots: Daugavas vanagi, 12.03.1943

***

* 1885. XII 24. Meirānu pag.; M. Ede, S. Elza dz. Peičs. Bērni - Ilga, Rita, Jānis.

+ 1941. VI 22. Baltezerā,

                Beidzis Lubānas ministrijas skolu,

                1913/1940. Meirānu piensaimnieku sabiedrības dibinātājs un 

                               valdes priekšsēdētājs,

                1914. IX 25. Kājnieku 349. Tveras družīnas zemessargs,

                1914. X 10. kājnieku 7. Zemessargu brigādes zaurjad praporščiku skolas junkurs,

                1915. III 07. jaunākais apakš virsnieks,

                1915. III 12. beidzis un paaugstināts zaurjad praporščiks pakāpē,

                1915. III 12. Vidzemes 310. Kājnieku družīnas Rotas (I) jaunākais virsnieks,

                1915. VI 10. izturējis pārbaudījumus pie Ziemeļfrontes praporščiku skolas, 

                1915. VI 17. Valkas kājnieku 430. pulka Ložmetēju komandas jaunākais virsnieks,

                1915. VII 05. paaugstināts praporščiks pakāpē,

                1915. VIII 03. beidzis Oranienbaumas ložmetēju rezerves bataljona kursus,

                1915. XII 16. Ložmetēju komandas priekšnieks,

                1916. II 22. Rotas (VII) komandieris,

                1916. VI 26. kontuzēts,

                1916. VII 29. apbalvots ar Sv. Anna ordeņa IV šķiru,

                1916. X 30. apbalvots ar Svēta Staņislava ordeņa III šķiras ar šķēpiem un banti,

                1917. I 04. Smago ložmetēju komandas priekšnieks,

                1917. I 11. paaugstināts podporučiks pakāpē izd. 1916. V 09.,

                1917. II 01. Rotas (II) komandieris,

                1917. III 06. Bataljona (II) komandieris,

                1917. III 19. Pulka komitejas loceklis,

                1917. III 27. Rotas (V) komandieris,

                1917. III 28. apbalvots ar Jura ordeņa zobeni,

                1917. IV 29. paaugstināts poručiks pakāpē,

                1917. VII 20. Latviešu strēlnieku rezerves pulka Ložmetēju mācības 

                               komandas priekšnieks,

                1917. XI 20. stādīts paaugstināšanai štābs kapitāns pakāpē izd. 1917. III 09.,

                1917. XII 18. atvaļināts,

                1919. II 10. Latviešu I atsevišķā bataljona Neatkarības rotas Ložmetēju 

                               komandas priekšnieks,

                1919. IV 01. Latviešu I atsevišķā bataljona Ložmetēju rotas vada komandieris,

                1919. III 30. Ievainots pie Slokas,

                1919. VII 01. Malienas bataljona komandieris,

                1919. VIII 07. Liepājas kājnieku pulka Bataljona (II) komandieris,

                1920. II 10. paaugstināts pulkvedis leitnants pakāpē izd. 1919. X 31.,

                1920. VII 15. atvaļināts,

                1920. Meirānu pagasta padomes priekšsēdētājs,

                1921. apbalvots ar Lāčplēša kara ordeņa III šķiru # 312,

                1922/1925. Cēsu aizsargu pulka Meirānu pagasta aizsargu nodaļas priekšnieks,

                1923. Meirānu krājaizdevu sabiedrības dibinātājs,

                1924. Madonas aizsargu pulka pirmais komandieris un apriņķa priekšnieks,

                1924. Piensaimniecības centrālās savienības valdes priekšnieks,

                1925/1931. Saeimas II un III deputāts no Latvijas zemnieku savienības,

                1929. VIII 01. apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru # 843,

                1933/1940. Lāčplēša kara ordeņa biedrības priekšsēdētājs,

                1936. IX 12. apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru # 1026,

                1936/1939. Aizsargu aviācijas priekšnieks,

                1937/1940. A/S „Degviela” direktors,

                1938. XI 17. apbalvots ar Viestura ordeņa II šķiru # 1 ar šķēpiem,

                1938/1940. A/S „Kūdra’ valdes priekšsēdētājs,

                1939/1940. Aizsargu aviācijas pulka komandieris,

                1939. Viestura ordeņa kapitula loceklis,

                1940. V 01. apbalvots ar Lietuvas Šauļu zvaigzni,

                1940. X 14. apcietināts,

                1941. VII 23. apbedīts Ādažu kapos,

                Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras vice priekšsēdētājs,

                Latvijas bankas padomes loceklis,

                P/S Latvijas Eksporta sviests valdes priekšsēdētājas biedrs,

                Latvijas tautas bankas padomes priekšsēdētājs biedrs,

                Apbalvots ar Aizsargu organizācijas Nopelnu Krustu,

                Apbalvots ar Čehoslovākijas Baltas lauvas ordeņa III šķiru,

                Apbalvots ar Sv. Anna ordeņa IV šķiru.

                Avots:       LVVA 1303-2-76-6, 5601-1642.;

                               Latviešu strēlnieku rezerves pulka pavēles # 221/1917., 

                                               # 233/1917., # 368/1917.;

                               „Liepājas kājnieku pulka gaitas”, Liepājā 1926.; 

                               „Latvijas darbinieku galerija’, R., 1929.;

                               „Es viņu pazīstu”, R., 1939.;

                               „Lāčplēša kara ordeņa kavalieri”, R., 1995.;

                               „Latvijas armijas augstākie virsnieki”, R., 1998.;

                               „Lāčplēsis” # 1/1933., # 7/1939.;

                               „Tēvija” # 23/1941.;

                               V. Eichenbauma arhīvs # 164.