Kārlis Aperāts

Kārlis Aperāts dzimis, audzis un strādājis Rīgā par grāmatvedi.  Pirms tam pabeidzis Petrovskas ģimnāziju.  

Lāčplēša ordeņa kavalietu interneta vietnē lkok.com ir ziņas, ka viņš dzimis 5. martā nevis aprīlī. 

Pirmā Pasaules kara laikā, 1915. gadā sācis dienēt 145. kājnieku  pulkā, Krievijas Impērijas armijā.

1916. gadā mainīja savu  dienesta vietu uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu. 

Kārlis Aperāts cīnījies pie Ložmetējkalna un piedalījies aktīvajās  kaujās pie Rīgas.

1918. gada 15.decembrī iestājies jaundibinātajā Latvijas armijā. Sākumā dienējis virsnieku rezerves pulkā, vēlāk  pārcelts dienestam Cēsu rotā, kur 1919. gadā tika paaugstināts par  leitnantu, vēlāk par virsleitnantu.

Karojis Kalpaka vadībā, gan pie  Skrundas, gan Rīgā un Vidzemē. Piedalījies visās lielākajās  Latgales atbrīvošanas kaujās.

Pēc kara dienestu nav pametis, bet turpināja savu militāro karjeru un  izaugsmi,  ķlūstot par kapteini 1924. gadā. Bet pirms tam bijis Kurzemes divīzijas sakaru komandas  priekšnieks.

Par savu lielisko karjeru un drosmi cīņu laukos,  Aperāts apbalvots ar Triju zvaigžņu  ordeni, kā arī Viestura ordeni.

 Īpašu bezbailību izrādījis 1920. g. 11. janvāra kaujā pie Moļņiku sādžas  Latgalē, kur zem spēcīgas pretinieka artilērijas un šauteņu uguns Aperāts pievienoja ienaidnieka telefona  līnijai savu tālruni un uztvēra ziņas par lielinieku spēku pārgrupēšanos. Pateicoties iegūtajām ziņām,  Latvijas Armijai izdevās bez zaudējumiem ieņemt Viļānu miestu. 

Kad Latviju okupēja Padomju Savienība, Kārlis Aperāts bija Laimes mātes pavadīts- okupācijas varu represijas viņu netika skārušas. Protams, viņš bija saņēmis pavēsti par iesaukšanu Sarkanajā armijā,  bet līdz 1941. gadam  kopā ar vēl dažiem vīriem uzsācis partizānu gaitas.

Tiklīdz Trešā Reiha armija atbrīvoja Latvijas teritoriju no komunistiem, Aperāts brīvprātīgi  pieteicās Latviešu leģionā.

Tur savu dienestu  turpinājis 15. divīzijā, 32. grenadieru pulkā kā komandieris. Piedalījies Volchovas kaujās 2. bataljona komandējošajā sastāvā, „Alkatrāza” aizstāvēšanā,  kur komandēja iecirkņa ziemeļu daļu.

Tāpat piedalījies kaujās pret boļševikiem Latgales un  Vidzemes frontēs, Baltkrievijā, kā arī Ļeņingradā

Nopelnījis II šķiras Dzelzs krustu. Cīņu biedri viņu  raksturojuši kā rāmu, nosvērtu un uzticamu.  

Par kauju epizodēm, kurās piedalījies Aperāts, stāsta kara ziņotājs - žurnālists Gulbis: 

„Ir 1943. gada rudens pie Volchovas. Kādas vecas klostera drupas ar visu nocietinājumu sistēmu ir kā Vientuļa sala vētrainā jūrā, tāpēc nosaucām to par „Alkatrāzu”. Kas gan var atminēt un izskaitīt visus tos  trakojošā ienaidā aurojošo boļševiku viļņus, kas dienām un naktīm bez mitas un apstājas veļas pret mīnu viesuļos aizbērtajiem un sagrautajiem ierakumu grāvjiem. Veļas, lai tad kā triecienu dabūjuši atsīktu atpakaļ, bangotos un triektos no jauna...

Ir brīži, kad nakts tumsā sāk trakot kauja. Jau pirmajās minūtēs tiek sarauti sakaru vadi, un atsevišķas  rotas, palikušas bez saskares, cīnās pret ienaidnieku rindām, kas veļas un lien, rāpo un triecas. Šāviņu  troksnī un sprādzienos viss liekas sagriezies varenā viesulī, kur nevar vairs izšķirt, kas savējs, kas  ienaidnieks. Taču komandieris Aperāts dzelžaina miera pilns. Viņš tik paņem no galda mašīnpistoli,  iziet  ārā, brīdi paklausās un zina visu. “Tas man vēl no pirmā kara gadiem," viņš tikai nosaka, “pēc  trokšņa vien zinu, kas tur notiek — sakari tad var ari nebūt."         

Un tiešām, tūdaļ atskan  īsas, apsvērtas pavēles, un boļševiku uzbrukums saplok. Dienām ilgi klosteris iztur desmitkārtīgu pretinieka pārspēku un dienām ilgi neviens neatmin, kad  komandieris pēdējo reizi gulējis. Vienalga, dienu vai nakti, viņš sēž savā komandpunktā vai apstaigā pirmās līnijas. ” 

Kauju  laikā Aperātu vairākkārt ievainoja galvā, saskaņā ar kāda ārsta liecību,  pēc smago ievainojumu gūšanas Aperāts bija zinājis, ka viņam dzīvot  atlicis apmēram pusstundu, taču komandieris neļāva saviem vīriem  viņu aiznest drošībā, bet palika otrpus upei, turpinot piesegt pārējo  vienību atkāpšanos.

Ir ziņas, ka pēc neilga laika Kārlis Aperāts izdarīja pašnāvību ar savu pistoli.

Tā 1944. gada 16. jūlijā, kaujā pie Mozuļu sādžas izcilais leģionārs krita. Viņa mirstīgās atliekas tā arī nav atrastas līdz pat šodienai.

VēI ir ziņas, ka šobrīd, daži Aperāta cīņu biedri, kas vēl ir dzīvi un spējīgi, katru gadu, 16. jūlijā dodas uz Zilupi, lai tajā palaistu vainagus par godu savam lieliskajam  komandierim un uzticamajam draugam.  

Pēc nāves Hitlers viņu apbalvojis ar Dzelzs krusta Bruņinieku krustu, par kaujām pie Zilupes, kurā viņa vīri iznīcināja vairākus padomju  tankus, kuri uzbruka stratēģiski svarīgajam tiltam pār Zilupi.

    ***

Voldemāra Eglīša atmiņas no G.Freimaņa sast. krājuma "Es sapni par dzimteni pagalvī likšu,"1993  ...Savācis paklīdušos karotājus, pulkvežleitnants Aperāts, nākot pāri pļaviņai, tika smagi ievainots vēderā. Novietots tika tāda kā uzbēruma aizsegā, kur viņu pārsēja; paiet viņš nebija spējīgs. Pie pulkveža vēl atradās mans rotas komandieris kapt. Strazdiņš. Mēs divatā vēl no šā uzbēruma atšaudījāmies. Kad pie tilta piebrauca krievu tanks, viss jau bija izšķirts. Pulkvedi paņemt lidzi pāri upei nebija iespējams, ko arī pulkvedis pats saprata. Viņa vārdi bija : "Glābieties, lai Dievs jums palīdz!" Palūdza pielādētu revolveri atstāt uz krūtīm.

http://www.wehrmacht-odlikovanja.com/1-allgemeine/allgemeine-05.htm