Elza Blaua

Dzimusi Valmierā.

2. Pasaules kara sākumā Haralda Blaua dzīvesbiedrei Elzai (dzim. Grīnberga, 1894. g.), kura strādāja Rumānijas sūtniecībā, izdevās iegūt atļauju izbraukšanai uz Trešo reihu. Ar tuberkulozi saslimušais H. Blaus ar ģimeni — māti Liliju Blauu, sievu Elzu un bērniem — dēlu Haraldu (dz. 1927. g.) un meitu Ritu Zigrīdu (dz. 1928. g.) atstāja Latviju.

Pēc Pirm­ā pa­sau­les ka­ra, kad 1920. gadā H. Blaus bija pārcēlies uz dzīvi Rīgā, viņš jau bija precējies ar Elzu Grīnbergu (dz. 1894. gada 18. janvārī Valmierā). Dēls Haralds piedzima 1927. gada 18. jūnijā, bet meita Rita Zigrīda — 1928. gada 11. maijā.

1938. gadā Haralds Blaus pazūd no redzesloka. Ne sporta presē, ne biedrību protokolu grāmatās viņa vārds neparādās.

1939. gadā Blaui izrakstījās no savas pēdējās dzīvesvietas Baložu ielā 14.  H. Blaus pārcēlās uz sievas dzimtajām mājām Valmieras pusē — Kaugurmuižas Ķiguļiem,kur bija aptuveni 100 hektāru liels īpašums. Te jau trīsdesmitajos gados tika izveidota sporta suņu audzētava. Pats meistars jau bija slims...

2006. gada vasarā Latvijas Sporta muzeju apciemoja H. Blaua dēls — Haralds Blaus juniors. Viņš dzīvo Amerikā, bet vasarās atgriežas Latvijā. Daudzus gadus nostrādājis aviokompānijās.

Pilnībā jāpaļaujas uz viņa atmiņām par tēva privātās dzīves faktiem un izceļošanu no Latvijas uz Vāciju.

„Pa­pam bi­ja trīs mā­sas. Ma­nas mam­mas vārds ir El­za. Elzas un Haralda tē­vi bi­ja ār­sti. Abi dak­te­ra kun­gi sa­ru­nā­ja. Kad Ha­ralds būs iz­stu­dē­jis, tad būs kā­di 28 gadi... Tad El­za būs vi­ņam pa­rei­zā par­tne­re... Viņa Pirmā kara laikā bēga uz Zviedriju un drusciņ dzīvoja arī Somijā. Vi­ņai bi­ja va­lo­das. Vi­ņas tēvs Elzu sūtīja uz Sor­bo­nas uni­ver­si­tā­ti Pa­rī­zē mācīties franciski un kaut kur An­gli­jā. Mā­te pra­ta an­glis­ki, fran­cis­ki, krie­vis­ki un vā­cis­ki. Tā­pēc arī vi­ņa da­bū­ja dar­bu — steno­grā­fistes un ma­šīn­rak­stī­tājas vietu Rumānijas sūtniecībā. Viņa bija diplomātiskajā darbā. Tā­tad Lat­vi­jā se­viš­ķi dau­dz tā­du sieviešu nebija. Vi­ņi abi di­vi strā­dā­ja. Un mā­te var­būt pel­nī­ja vēl vai­rāk ne­kā tēvs. Jā, fi­nan­ses, cik es zi­nu, bi­ja kār­tī­bā. Vien­mēr.

Rī­gā mā­cī­jā­mies 4. pa­mat­sko­lā. Tas ir Āgens­kal­nā.

Tēvs nebija se­viš­ķi stingrs. Nē. Viņš iz­li­kās stingrs. Bet to spor­tu — jā. Tur bi­ja jā­klau­sa. Tēvs aiz­ve­da sli­dot, kad man bija de­vi­ņi gadi uz Latvijas Sporta biedrības laukumu... Vol­de­mā­rs Vil­nie­ks bi­ja mums tre­ne­ris.

Bija jāslido. Un tas bi­ja jā­da­ra un jā­krīt. Sim­tām rei­zes. Ar to sli­do­ša­nu, kā tu lēk­si, kā tu iz­da­rī­si, kad ne­mā­ki, ne­vari, tāpēc jā­krīt vi­su lai­ku. Uz le­dus taisī­jām tos ci­pa­rus — tās sko­las fi­gū­ras, kas to­reiz bi­ja se­viš­ķi sva­rī­gas. Tagad ot­rā­di viss ir. Ta­gad brī­vais stils ir sva­rī­gāks.

No slidošanas man ne­kas nepatika. Nē. Ne lēkt, ne griezties. Māsai var­būt drus­ciņ la­bāk nekā man. Bet bi­ja jā­da­ra. Tēvs li­ka. Šaus­mī­gi. Tas ir bries­mī­gi! Šau­ša­nā arī ar ma­ni mē­ģi­nā­ja. Es ne­gri­bē­ju. Es ne­gri­bē­ju tā­dus mā­la ba­lo­žus. Es vis­pār ne­gri­bē­ju ne­ko šaut. Pa­ti­ka muļ­ķo­ties un dau­zī­ties. Vo­lej­bo­lu spē­lēt.

Amerikā visas medaļas ir saglabājušās. Tās ir ieliktas rāmī. Arī Stokholmas. (..) Viņš pats par Stokholmu nekad nestāstīja. Nē. Viņš nebija stāstītājs vispār. Bija samērā kluss. Mēs jau arī neinteresējāmies. Mums tad bija desmit vienpadsmit gadi. Kad varēja vairāk sarunāties, tad jau viņa paša vairs nebija. No mammas varēja visu ko uzzināt. Bet tad arī vairs mammas nebija, tad neko. Mamma bija dzīvāka. Prata runāties. 

Paps arī la­bi pra­ta glez­not. Glez­not ar ūdens krā­sām... Daudz ko... Ļo­ti la­bi. Un ar tu­šu zīmēja pa lie­lā­kai da­ļai dzīv­nie­kus. Ar mel­lu tu­šu. Bil­dī­tes. Ļo­ti la­bas. Ap­dā­vi­nāts bi­ja... Mums vēl da­žas bil­des no tiem Ķi­gu­ļiem ir saglabājušās. Mēs pa­ņē­mām līdz­i no Latvijas. Ori­ģi­nā­lās. Tā zīmēšana ne­bi­ja viņa pro­fe­si­ja.

Ri­ta, ma­na mā­sa, appre­cē­jās ar ame­ri­kā­ņu ka­ra­vī­ru Vā­cijā. Vi­ņam bei­dzās die­nē­ša­na, un vi­ņi aiz­brau­ca uz Ameriku.

Es pa­li­ku ar mam­mu Vā­ci­jā. Mā­cī­jos un spē­lē­ju te­ni­su.

Mēs fak­tis­ki bez kaut kā­das nau­das at­stā­jām Vā­ci­ju un de­vā­mies uz Ame­ri­ku ar mam­mu.”

„Mam­ma mi­ra pie mā­sas Ta­ko­mā, Va­šin­gto­nas šta­tā. Mā­sa vien­reiz ga­dā aiziet uz ka­piem. Pa­ras­ti mam­mas dzim­ša­nas die­nā — 18. jan­vā­rī.

Mam­ma mums bi­ja pie­mērs. Mums abiem di­viem. Mam­ma mūs ne­audzi­nā­ja līdz desmit vienpadsmit gadiem, un tad, pro­tams, ar pēc četrpadsmit Vā­ci­jā. Auk­les bija un kal­po­nes bija mūsu audzināšanai. Mamma gri­bē­ja mūs re­dzēt... Bet vi­ņa dar­bā strā­dā­ja pil­nā slo­dzē. Un tur ta­ču ne­va­rē­ja ar bēr­niem ņem­ties. Mi­nis­tri­jā, kat­rā zi­ņā nē. Mam­ma mums bi­ja mī­ļā­kais cil­vēks.”