Vilhelmīne Sagāna

Vilhelmīne Sagāna ir pēdējā Kurzemes hercoga Pētera Bīrona meita.

Viņa dzimusi Jelgavā un šeit pavadījusi dzīves pirmos 14 gadus, taču dzīves lielāko daļu pavadījusi ārpus Latvijas, jo vietējo muižnieku nodevības un Krievijas spiediena rezultātā 1795.g. hercogs atteicās no Kurzemes hercogistes un dzīvoja ārpus Latvijas Francijas, Polijas, Čehiijas īpašumos. Pēc hercoga piespiedu atkāpšanās, Kurzemes hercogiste zaudēja savu neatkarību līdz 1812. gada 1. augustam, kad to formāli uz dažiem mēnešiem atjaunoja Napoleona administrācija. Jau 100 gadus vēlāk, 1918. gada 8. martā, hercogiste tika atjaunota vēlreiz, gada otrā pusē pāveidota par Baltijas hercogisti, kura 1918. gada decembrī pašlikvidējās un nodeva pilnvaras Latvijas Republikas pagaidu valdībai ar K. Ulmani vadībā.

1795.g. Vilhemīne kopā ar ģimeni spiesta emigrēt uz Sagānas (Zagan) hercogisti Silēzijā, kuru viņas tēvs Pēteris bija nopircis jau 1786. gadā. Tai pašā laikā ģimene bija iegādājusies arī Nāhodas grāfisti Bohēmijā un Ratiborices pili. Vēlāk abas šīs hercogistes mantoja Vilhelmīne un Nāhoda tika padarīta par viņas vasaras rezidenci.

Vilhelmīne bija vairākkārt precējusies un vēsturē vairāk pazīstama ar savām attiecībām ar Austrijas Impērijas valstsvīru Klemensu Maternihu.

Kā pārējās Bīrona meitas, jaunā princese bija ne tikai skaista, bet arī ļoti labi izglītota filozofijā un vēsturē.

1801. gadā viņa iemīlējās savas mātes mīļākajā un skolotājā, zviedru ģenerālī Gustavā Armfeltā, kurš bija daudz vecāks par viņu un precējies. Šī sakara rezultātā 1801.g. 13.janvārī Vilhelmīnei Hamburgā piedzima ārlaulības meita Gustava (13.1.1801- 1881). Dzemdības bija smagas un ārstu neprasmes dēļ Vilhelmīne zaudēja spēju radīt bērnus.

Bērns tika atdots audzināšanā Armfelta radiniekiem Zviedrijā un Vilhelmīne savā dzīvē viņu vairāk nekad neredzēja. Vilhelmīne vēlāk to ļoti nožēlojusi savās atmiņās.

Lai saglabātu Vilhelmīnes reputāciju, Armfelts noorganizēja viņas laulību ar franču aristokrātu, Princi Louis de Rohan-Guémenée (1768–1836), kurš bija  Princesses de Guéméné,  dēls.

Laulība ilga tikai līdz 1805. gadam.

Pārējo dzīvas daļu Vilhelmīne pavadīja pārvietojoties starp Vīni, Prāgu, Ratiborici, Sagānu, kā arī izbrauca ceļojumos uz Franciju un Angliju 

Arī otrā laulība ar krievu princi Vasiliju Trubeckoju  (1776–1841),  ilga tikai 1 gadu (1805 - 1806), un viņi Vīnē izšķīrās.

1806.g. Vīnē Vilhelmīne iekārtoija salonu, kuru apmeklēja augstākās kārtas  muižniecība. Tā kā viņa bija skaista un bagāta sieviete, viņai bija daudzi aristokrātiski mīļākie, tai skaitā 1810.g. Alfrēds I (Grācas princis, Austrijas armijas komandieris) .

Lai gan Princi Klemensu Vencelu fon Matternihu  (Prince Klemens Wenzel von Metternich 1773–1859) Vilhemīne pirmoreiz satika 1801. gadā,  vīnu mīlas dēka sākās vēlāk- 1813. gadā. Tās rezultātā tika sarakstītas simtiem vēstuļu, no kurām 600 Matterniha vēstules tika atrastas Plezī klosterī 1949. gadā. Šīs vēstules satur arī  bagātīgu tālaika vēstures un politikas aprakstu, jo Matternihs bija ievērojams tālaika diplomāts un politiskais darbinieks.

Tiek uzskatīts, ka tieši Vilhelmīne bija tā, kura pārliecināja Matternihu nostāties pret Napoleonu, kuram sākotnēji viņš simpatizēja.

Rezultātā, 1813. gadā tika nodibināta Prūsijas, Austrijas un Krievijas koalīcija pret Napoleona Franciju. Tikšanās un koalīcijas veidošana notika Vilhelmīnas vienā no pilīm- Ratiboricē

1814-1815. gadā, Vīnes kongresa laikā kaislīgās attiecības beidzās, jo Vilhelmīne nebija mierā ar nezināmas mīļākās lomu, bet Matternihs nebija gatavs šķirties.

Tā kā Vilhelmīnei pašai nevarēja būt bērnu, viņa uzņēmās rūpes par vairākām jaunām bāreņu meitenēm.

1819. gadā Vilhelmīne apprecējās ar  Princi Kārli Rūdolfu fon der Šūlenbergu (Karl Rudolf von der Schulenburg 1788–1856). Taču arī šī laulība tika škīrta 1828. gadā.

Tas no kā viņa baidījās visvairāk- palikt vienai dzīves beigās ar viņu arī notika.

Slavenā čehu autore Božena Ņemcova (Božena Němcová 1820?-1862) bija viena no Vilhelmīnes pieņemtajām meitenēm. Lai arī viņa bija nākusi no nabadzīgas ģimenes, Vilhelmīne Boženu izglītoja un dažādi pabalstīja. Vilhelmīnes ir  portretēta Boženas Nemcovas 1855. gada romānā "Vecmāmiņa"  (Babička) attēlojot viņu kā ideālu sievieti. Portrets bija tik labi aprakstīts, ka čehu frāze ar kuru apzīmēt "labo kundzi" jeb labo princesi ir kļuvis par Vilhelmīnes sinonīmu.

Visām 4 Kurzemes princesēm bija ārlaulības bērni, tādēļ iespējams, ka daļa no Vilhelmīnes pieņemtajām meitenēm bija viņas māsu bērni.

1839.g. mirusi Sagānā, apglabāta turpat, līdzās māsām Kreickirhes baznīcā

wikipedia.org, news.lv