Boļeslavs Maikovskis

Dzimis 1904. gada 21. janvārī Stirnienes pagastā.  

Otrā pasaules kara dalībnieks (Rēzeknes policists).  

Apsūdzēts kara noziegumos, notiesāts ar nāves sodu aizmuguriski Rīgā 1965.gadā.   ASV attaisnots pierādījumu trūkuma dēļ 1985.gadā. Izbraucis uz Vāciju 1987.gadā.

Minsteres apgabaltiesa 1988.gadā uzsāka 4 gadus ilgu izmeklēšanu. B.Maikovskis palika nenotiesāts, bet arī neattaisnots.  

Miris 1996. gada 18. aprīlī Minsterē. Apbedīts 1996.gada 1.maijā Stirnienes kapos.

***

Boļeslavs Maikovskis aizsaukts mūžībā

Boļeslavu Maikovski 18. aprīļa ritā atrada mirušu dzīvoklī Minsterē. Tikai pirms dažām dienām viņš bija atgriezies no slimnīcas. Apbedīšanas formālitāšu kārtošanai no ASV atlidoja viņa dzīvesbiedre Janīna, dzintarieša O.Baloža pavadīta.

B. Maikovskim bija nopirkta kapa vieta Brāļu kapos "Rota", bet viņa pēdējā vēlēšanās bija atdusēties dzimtenē Stirnienes kapos. Šo vēlēšanos ari izpildīja viņa draugs — mājas saimnieks D. Kamphofers (Kamphofer) un tuvākie draugi, kas viņu neatstāja ari visgrūtākajos dzīves brīžos. Pirms aizvešanas uz dzimteni Minsteres Sv. No/berta baznīcas draudzes prāvests Heinrichs Vernsmans (Wernsmann) celebrēja Augšāmcelšanās Sv. misu.

Izjustos vārdos prāvests atvadījās no aizgājēja, sacīdams, ka viņš bija čaklākais baznīcas apmeklētājs — neizlaida nevienu misu, ja vien veselība to atļāva. Pēc tam dievlūdzēji pulcējās atvadu agapei. Atvadu vārdus teica O. Balodis un A. Spogis, LKSA Dzintars vārdā, Minsteres DV nodaļas priekšsēdis A. J. Bērziņš, māias saimnieks D. Kamphofers un vēl daži sēru viesi.

B. Maikovski 30. aprīli ar lidmašīnu aizveda uz dzimteni. Piedaloties lielam tautiešu sēru pulkam, mūžīgā dusā Stirnienes kapos viņu izvadīja Varakļānu-Stirnienes prāvests dekāns
Antons Boldans.

B. Maikovskis bija dzimis 1904. gada 21. janvārī Stirnienes pagastā zemkopja ģimenē. Beidzis vietējo pamatskolu un Varakļānu ģimnāziju.

1942. gadā sāka studēt jurisprudenci LU. Studijas turpināja trimdā Baltijas Universitātē Pinebergā, ko beidza ar mag. iur. grādu.

Aktīvi piedalījās sabiedriskajā darbā, sevišķi LKSA "Dzintars".

1950. gadā ar dzīvesbiedri Janīnu ieceļoja ASV un strādāja par būvuzņēmēju. Viņš bija ALKA vicepriekšsēdis, ACEN latviešu delegācijas loceklis, Centrāleiropas Kristīgo demokrātu ūnijas prezidijā, kopš 1958.g. Ņujorkas latviešu katoļu draudzes priekšsēdis, DV mūža biedrs.

Ar dedzību viņš devās garīgā cīņā par Latvijas atbrīvošanu no komūnistu jūga.

Tas zināmiem slāņiem nepatika un pret viņu uzsāka vajāšanu. Tika uzsākta tiesas prāva it kā par Audriņu ciema iedzīvotāju apšaušanu un žīdu pilsoņa Kalka Borka publisku pakāršanu Rēzeknē, bet pierādījumu trūkuma dēļ 1983. gadā B. Maikovskis attaisnots.

Vajāšana tomēr turpinājās. Tika izdarīti vairāki atentāta mēģinājumi, pēdējā viņu smagi sašāva.
Lai izbēgtu no vajāšanām un arī no varbūtējas izdošanas Latvijas okupācijas varai, kas aizmuguriski viņam piesprieda nāves sodu, Maikovskis ar Latvijas sūtniecības Vašingtonā atbalstu un Vācijas valdības piekrišanu 1987. gada 19. oktobrī pārcēlās uz dzīvi Vācijā, Minsterē.

Patvēruma tiesību lietas kārtošanā viņam palīdzēja latviešu interešu pārstāvis Bonnā maģ.
iur. Ādolfs Šilde un trīs Vācijas ministri.

Maikovskis 1988. gada 19.oktobrī tika apcietināts. Lielākie dienas laikraksti pirmajās lappusēs lieliem burtiem to attēloja kā lielu sensāciju — bija "atklāts kara noziedznieks".

Vācu prokurātūra pasteidzās izteikt sirsnīgu pateicību PSRS sūtniecibai Bonnā par izteikto apņemšanos piegādāt "visus apsūdzībai vajadzīgos materiālus..."

Minsteres apgabaltiesa, kas jau gadiem ilgi nodarbojās ar Maikovska apsūdzību, bija kļuvusi par interesantu kriminālteātra spēli".

Četrus gadus un vienu mēnesi ilgajā tiesas procesā prokuroram neizdevās pieveikt B. Maikovski ne ar juridiskām metodēm, ne ar sarakstīto apsūdzības materiālu kaudzi, ne ar daudzo personu liecībām.

Prokurors nevarēja pierādīt apsūdzētajam B. Maikovskim inkriminētos noziegumus. Tika izsaukti liecinieki no visām aizjūras zemēm. Vairākas reizes tiesa bija izbraukusi uz Kanādu, ASV, Austrāliju, ari uz Latviju 1993. gadā meklēt jaunus lieciniekus. Bet, kā izteicās Maikovska aizstāvis Dr. Dierksmaiers, visas liecības bija apsūdzētajam par attaisnojumu.

Ne rūdīto KGB virsnieku-juristu liecības, ne arī PSRS sūtniecības Bonnā piegādātie apvainojuma materiāli, ņemti no pasaules lielākā tautu cietuma benžu archīviem, nespēja pierādīt apsūdzētā vainu viņam inkriminētos noziegumos, bet viņa veselība tika
sagandēta.

Aizstāvis Dr. Dierksmaiers iesniegumā, sakarā ar apsūdzētā slikto veselību un pievienotiem sirds speciālistu atzinumiem, ka apsūdzētam mazākais uztraukums varētu būt nāvējošs, pieprasīja tiesas prāvas izbeigšanu. Tiesas priekšsēdis Dr. H.B. Langs deklarēja tiesas prāvu par izbeigtu, un to rakstveidā paziņoja apsūdzētajam.

Palika iespaids, ka tiesa bija gandrīz vai priecīga reiz izbeigt šo garo un pretrunu pilno prāvu, kas sākās 1990. gada 18. janvārī. Ar tiesas prāvas izbeigšanu apsūdzētais Maikovskis palika nenotiesāts, bet ari ne attaisnots.

Tādēļ viņa aizstāvji iesniedza pieprasījumu pēc formāla lēmuma par tiesas prāvas izbeigšanu un apsūdzētā attaisnošanu. Tas līdz šai dienai nav izpildīts.

Sarunā ar B. Maikovski viņš man izleica prieku, ka uzvarējusi taisnība.

Viņš uzsvēra: "Jau prāvas sākumā tiesa neatrada pierādījumus manai apsūdzībai, bet, lai pasaules uzmanību no vērstu no okupētās varas izdarītiem briesmīgajiem noziegumiem Latvijā
un pārējās Baltijas valstīs, KGB un citi pārpludināja tiesu ar melīgiem apsūdzības materiāliem.

Pret šiem nepatiesajiem briesmīgajiem apvainojumiem, vērstiem pret mani un latviešu tautu, es vairāk nekā četrus gadus cinijos Minsteres apgabaltiesā. Esmu ļoti priecīgs un atvieglots, ka uzvarēja taisnība, par ko nekad arī nešaubījos, un esmu pateicīgs Dieva žēlastībai, kas deva man spēkus."

IGNATS BLAŽEVIČS