Aleksandrs Orniņš

Dzimis Jaunpiebalgas pagastā. Ieguvis reālskolas izglītību.

Krievu armijā iesaukts 1912. gadā, dienējis 25. Sibīrijas strēlnieku pulkā.

Beidzis Irkutskas karaskolu, dienestu turpinājis 18. Sibīrijas strēlnieku rezerves bataljonā.

1915. gadā kopā ar 165. Luckas kājnieku pulku nosūtīts uz fronti. Tā paša gada augustā pie Lubļinas kritis vācu gūstā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 10. decembrī, piedalījies Kurzemes, Zemgales un Rīgas atbrīvošanā. 

1919. gada 26. martā uzbrukumā Slokai, kad ienaidnieka bruņmašīna gar mūsu spārnu ielauzās aizmugurē un sacēla tur apjukumu, sapulcēja karavīrus un ar spēcīgu šauteņu un ložmetēju uguni piespieda bruņmašīnu atkāpties, tā nodrošinādams frontes stāvokli. 

Pēc Rīgas atbrīvošanas iecelts par Siguldas un apkārtnes komandantu.

1919. gada oktobrī pārvietots uz 7. Siguldas kājnieku pulku. Piedalījies pulka kaujās.

1920. gada aprīlī iecelts par pulka adjutanta palīgu. Paaugstināts par virsleitnantu, no 1920. gada novembra jau bijis kapteinis, rotas komandieris.

1923. gadā beidzis virsnieku kursus. 

1925. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu un iecelts par bataljona komandieri. Vēlāk pārcelts uz Armijas štābu, neatkarības pēdējos gados bijis Talsu kara apriņķa priekšnieks.

Piešķirta jaunsaimniecība Alsviķa muižā.

Apbalv. ar TZO IV šķ.  Padomju okupācijas gadā no dienesta armijā atlaists, dzīvojis Ugāles pagastā.

1941. gada 14. jūnijā kopā ar ģimeni deportēts uz Krieviju.

Miris Vjazemlagā.

Avots :lkok.com