Neredzīgais Indriķis

Neredzīgais Indriķis (1783-1828) dzimis 1783.gada 15.oktobrī Apriķu Elkalejās dzimtcilvēku ģimenē. Savā piektajā dzīves gadā baku epidēmijas laikā viņš kļuva neredzīgs, tomēr spēja izmācīties par drēbnieku un skroderi. Kokus viņš izšķīra pēc lapām, puķes pēc smaržas, ceļu sataustīja ar nūju. Aklums nemazināja dzimtcilvēku puiša vēlmi iepazīt apkārtējo pasauli un tas tika darīts, klausoties citu priekšā lasītajā un pašam spriežot. Viņa vecākais brālis viņam lasīja priekšā grāmatas. Viņa gars turpināja attīstīties. Sevī iegrimis, Indriķis pats sāka sacerēt dziesmas, no sākuma bez atskaņām, vēlāk pēc toreizējo dziesminieku parauga - ar atskaņām. Reiz dziesmu sacerējis, viņš to paturēja galvā. Bez tam viņš sacerējis arī sprediķus, no kuriem kādus vācu mācītājs Elverfelds noklausījies.

Mācītājs Elverfelds Indriķi ievēroja un daļu viņa dziesmu pierakstīja un sakrāja.

1806.gadā tika izdota dzeju grāmata "Tā Neredzīgā Indriķa dziesmas". Mācītājs sarakstīja tām priekšvārdu, rūpējās par viņu izplatīšanu, rakstīja par Indriķi vācu laikrakstos. Dažus viņa dzejoļus pārtulkoja vāciski.  

Indriķis savās dziesmās dzejoja par savu nelaimi, par paļaušanos uz Dievu, slavē dzimtbūšanas atcelšanu, palikdams vecā Stendera dzejas idejiskajā un mākslinieciskajā līmenī. Viņš raksta arī par gadalaikiem, zemnieku dzīvi, skubina uz mācīšanos un skolu apmeklēšanu. Latviešu brīvlaišanu Indriķis attēlo sevišķi dramatiskā alegorijā kā Brīvestības precēšana, kurā bagāts brūtgans ir brīvības labums, nabaga brūte - brīvība, brūtgana draugi - gādātāji par brīvības ievešanu, brūtes audzinātāji - dzimtkungi, bābas - brīvības smādētāji. Indriķa dziesmas sacerētas pēc to laiku dziesminieku (īpaši Stendera) parauga.

Piepelnīdamies ar skrodera un kurpnieka darbiem, Neredzīgais Indriķis nodzīvoja "Elkalejās" visu savu mūžu.

Mirst 1828.gada 24.janvārī un ir apbedīts Ģibortu kapsētā pie Apriķiem.

1935.gadā tur tiek uzstādīts piemiņas akmeni. Nesen tur ir uzstādīta Viļņa Titāna darinātā piemiņas zīme ar Austras koka simbolu ar tekstu braila rakstā.

No literatūrzinātnes viedokļa viņu var nodēvēt par "latviešu Homēru". Lai arī viņa darbi no mākslinieciskā viedokļa nav tik ievērojami, Neredzīgajam Indriķim vajadzēja būt ārkārtīgi talantīgam cilvēkam, lai, ņemot vērā viņa apstākļus, viņš varētu kļūt par vienu no pirmajiem latviešu dzejniekiem un par pirmo latviešu dzejnieku, kura dzeja ir tulkota.