Jānis Šūlmanis

Dzimis Platones pagasta Jaunērgļu mājās, kā vecākais no 5 dēliem. Par godu tēvam nosaukts par Jāni. 

Gājis traģiski bojā noslīkstot Svētes upē pie Ceplīšiem.

Brālis Leonards Šūlmanis savās atmiņās raksta, ka - 

"Puikas svētkus un vasaras brīvlaiku pavadīja mājās. No Jelgavas uz Rīgu vajadzēja braukt ar vilcienu, un, bērnus aizlaižot uz skolu, tika pakotas ceļa somas ar visdažādākiem produktiem. Rudenī tiek nosūtīts viens vezums ar smagiem produktiem - kā kartupeļiem, saknēm un žāvētu gaļu. Vēlākos gados tiek arī malka vesta uz Rīgu dzīvokļa apkurināšanai. Jānelis un Leksis (brālis Aleksandrs Šūlmanis), kā puikas mājās tika saukti, apmeklēja pilsētas elementārskolu un tad iestājās pilsētas reālskolā.

Jānelis uzrādīja ļoti labas sekmes skolas mācībās, un ari viņa uzvešanās bij priekšzīmīga. Leksis turpretī bij ļoti dzīvs un nesavaldīgs puika, viņam vienmēr bij strīdiņi un plūkšanās ar saviem skolas biedriem un citiem puikām, viņs bieži pārradās mājās vai nu ar zilu aci vai saplēstu uzvalku, mācībās gan turējās diezgan stingri. Tur savi nopelni bij Jānelim, kurš uzmanīja viņu, lai skolas darbi mājā tiktu kārtīgi sagatavoti.
                       Mans tēva draugs mežsargs Pārupis bij pieņēmis saviem bērniem mājskolotāju, kādu studentu. Tur tad mans tēvs bij sarunājis arī sūtīt savu trešo puiku Gusti mācīties. Tas tad nu gāja katru dienu, cauri mežam, uz kādas trīs verstis attālo Pārupju māju zinības smelties. Tā nu mājās palika vienīgi jaunākais puika Loncis, lai zem mātes uzraudzības mācītos lasīt un rakstīt, ko viņa bij iemācījusi arī visiem citiem bērniem.
Pa to starpu tēvs bij nopircis Stedelniekus, un saimniecība vērsās arvien plašāka. Jānelis beidz reālskolu un tiek iesvētīts. Iesvētīšana notiek Rīgā, kopā ar viņa citiem skolas biedriem. Viņam paliek vēl septītā reālskolas papildklase, ko nobeigt, un tad ir vidusskolas izglītība nobeigta. Jānelis pēc tam grib nākt mājās, tēvam palīdzēt saimniekot, bet tēvs uzstāj, kā jāturpina izglītība un jāstudē.
                    Tanī laikā bij paradums, ka aitas tika priekš cirpšanas mazgātas Mazgāšana notika baļļā vai kādā dīķi vai upē. Tā kā Jaun-Ērgļos dīķī ir mālains ūdens un baļļās mazgāt ir liels darbs ar ūdens mainīšanu, tad parasti aitas dzina uz upi mazgāt. Svētes upe atradās kādi trīs kilometri cauri mežam, uz kurieni tad arī aitas tika dzītas. Mājās tas bij liels notikums, kurā piedalījās vai visi mājas iedzīvotāji. Skaidrs, ka bērni arī nedrīkstēja tur iztrūkt.
              Tad nu mēs vienā skaistā jūlija dienā devāmies ar aitām ceļā - Jānelis, Leksis un es, tad meitas un sievas, puiši un vīri. Gustis bij Pārupjos skolā, tā viņš nevarēja piedalīties. Arī vecāki un daži strādnieki palika mājās. Aitas sadzina uz Ceplīšu māju tilta un tur aizsprostoja, lai vieglāk varētu noķert.
                   Vīrieši tad ķēra aitas un nesa sieviešiem, kas iebrida upē un mazgāja. Izmazgātās aitas palaida krastmalā ganīties. Kad aitas, ar lielu saukšanu un brēkšanu, bij izmazgātas, tad puiši sāka meitas vilkt ūdeni un tās, savukārt, atkal puišus. Jānelis norunāja ar vienu puisi pārbrist upi, lai gan ne viens, ne otrs nemācēja peldēt. Jānelis brida pirmais un, kad jau upe bij gandrīz pārbrista, viņš piepeši ietika dziļākā vietā, tā kā ūdens nāca jau pāri galvai un straume sāka viņu nest projām. Puisis steidzās Jānelim palīgā, bet paklupa un pagāja zem ūdens un vairs neparādījās. Pa to starpu ūdens Jāneli bij pacēlis un nesa viņu augšpēdu pa straumi uz leju. Mēs tanī brīdī ar Leksi stāvējām uz tilta un skatījāmies, kā viņš tiek nests uz mūsu pusi. Ļaudis visi sāka saukt un skriet, cits uz tuvējiem Ceplīšiem, cits kādu kārti meklēt. Jānelis no ūdens tika aiznests līdz tiltam un tur pazuda zem ūdens. Viens no strādniekiem bij pārskrējis mājās ar ziņu tēvam. Tas nu tūlīt ar māti atbrauca braukšus un noorganizēja meklēšanu. Mani un Leksi ar zirgu pārsūtīja mājās, bet meitas un sievas dzina aitas mājās. Pa tam pie upes sākās drudžaina meklēšana gan ar kārtīm, gan ķekšiem, vēlāk kāds bij atvedis tīklu. Vienam puisim apsēja virvi zem pleciem un nolaida pie tilta pāļiem zemūdens. Tur tad viņš arī, kā pirmo, atrada puisi. 
                   Māte tūlīt iesāka atdzīvināšanu, bet gan bez panākumiem. Pa to laiku saradās arvien vairāk ļaužu pie upes, jo notikums bij izplatījies zibens ātrumā pa apkārtni. Katrs nu deva savu padomu, kā un kas ir jādara. Jānelis tika atrasts kādu kilometru tālāk upes dibenā. Arī pie viņa māte tūlīt uzsāka atdzīvināšanas mēģinājumus, bet arī te bez panākumiem. Tas nu bij ļoti smags pārbaudījums maniem vecākiem. Jānelis bij tēvam mīļākais dēls, kurš visbiežāk mājās gāja tēvam visur līdz. Tēvs staigāja apkārt galīgi sagrauzts un mazrunīgs, bet nebij jau laika nodoties izmisumam, bij jāsaimnieko un par notikušo jāziņo iestādēm. Izbrauca tiesu pristavs un tiesas ārsts, pēc kam tad dabūja atļauju apbedīšanai.
                          Nu tika rīkotas dubultas bēres, jo puiša vecāki bij norunājuši rīkot bēres pie mums, jo tie dzīvoja diezgan tālu un bij trūcīgi, tā kā dēla pārvešana viņiem nebij pa spēkam. Viens labums bij no visām tam klapatām, jo ar to mani vecāki tika vieglāk pāri savam izmisumam.