Vilis Derums

Vienīgais paleopatologs Baltijā, zinātņu doktors.

Dzimis Valmieas apriņķa Podzēnos rentnieka ģimenē. Beidzis LU Medicīnas fakultāti (1926). Strādājis par ārstu. 1941. gada 14.jūnijā apcietināts kā Latvijas armijas pulkvedis leitnants, izsūtīts uz Krasnojarskas apgabalu, Kanskas rajonu. Atbrīvots 1952.gadā.

1956. gadā reabilitēts. 50. gados bijis populārs ārsts Valmieras rajonā, vēlāk- "senču kaulu pētnieks Zvejnieku kapulaukā".

1967-88 strādājis Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas zinātniski pētnieciskajā institūtā. 65 gadu vecumā aizstāvējis zinātņu kandidāta disertāciju, 68 gadu vecumā zinātņu doktora disertāciju.

Publicējis ap 160 zinātnisku rakstu un grāmatu par pirmatnējās kopienas un feodālisma laika medicīnas jautājumiem. Pirmā literārā publikācija- dzejolis "Uz Esplanādes" laikrakstā "Jaunatnes Dzīve"1924.30.III. Dzejoļus publicējis periodikā un kopkrājumā "Pieci" 1926). Padomju laikā pievērsies prozai. Garajā stāstā "Skarbajās sendienās" (1972) un romānā "Kad mostas bronza" (1984) stāstīts par baltu un slāvu cilšu dzīvi akmens un bronzas laikmetā. 

Avots : Valmieras bibliotēka    

Sieva - Valija Deruma, dz. Lībiete. Mācījusies Valkas vidusskolā.