Arvīds Krīpens

Arvīds Krīpens (1893-1968) bija Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks.

Bērnība un jaunība

Dzimis Stāmerienas pagastā skolotāja ģimenē, Krīpens vidējo izglītību iegūst Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, mācības turpina Sanktpēterburgas satiksmes ceļu institūtā. Militāro karjeru Krīpens uzsāk Pirmajā pasaules karā, kad 1916. gada 26. aprīlī viņu iesauc Krievijas impērijas bruņotajos spēkos Caricinas studentu bataljonā, pēc nosūta uz Tbilisi studentu kara skolu, ko beidz 1916. gada 20. decembrī leitnanta pakāpē. Dienestu turpina 242. Luhovas kājnieku pulkā 61. kājnieku divīzijas sastāvā, pēc tam 2. kājnieku divīzijas 7. Rēveles kājnieku pulkā. 1917. gada augustā Krīpenu pārceļ uz 44. rezerves artilērijas brigādes ložmetēju rotu, bet decembrī demobilizē.

Latvijas Brīvības cīņās

Atgriezies Latvijā Krīpens kā viens no pirmajiem stājas jaunizveidotās Latvijas Republikas sardzē, jau 1918. gada 14. decembrī viņš kopā ar abiem brāļiem Moricu un Valdemāru iestājas Cēsu rotā, ar to 1. latviešu atsevišķā bataljona rindās piedalās kaujās Dienvidkurzemē. Pēc Rīgas ieņemšanas 1919. gada maijā, bataljonam uzsākot virzību uz Vidzemi, Krīpens nonāk jaunveidotajā 2. Ventspils kājnieku pulkā, bet no 1919. gada 30. septembra cīnās Latgales frontē pret lielinieku spēkiem Latgales partizānu pulka sastāvā. 1922. gada martā tiek pārcelts uz 6. Rīgas kājnieku pulku.

Starpkaru periodā

1922. gadā beidzis kara skolu, Krīpens no 1922. gada septembra līdz 1924. gadam vada ložmetēju rotu 12. Bauskas kājnieku pulkā, pēc tam iestājas kara akadēmiskajos kursos. Ar diplomdarbu, kurā apskatīti Krievijas impērijas zaudējuma iemesli Pirmajā pasaules karā, Krīpens kursus beidz 1926. gadā ar I šķiru. No 1926. gada lektors kara skolā, 1927. gada 18. novembrī paaugstināts par pulkvedi-leitnantu, bet 1931. gada 1. decembrī tiek nozīmēts par bataljona komandieri 6. Rīgas kājnieku pulkā. No 1933. gada augusta Krīpens ir grupas komandieris bataljonu komandieru kursos, līdz tiek nozīmēt par štāba priekšnieku Kurzemes divīzijā 1934. gada 4. februārī. 1935. gada augustā Krīpenu ieceļ par kara skolas priekšnieku un paaugstina par pulkvedi, šajā amatā viņš sagaida pēdējo kara skolas izlaidumu 1939. gada 1. septembrī. Pēc PSRS bruņoto spēku uzsāktās mobilizācijas 1939. gada 14. septembrī Krīpens ir viens no virsniekiem, kas iestājas par labu mobilizācijas izsludināšanai arī Latvijas bruņotajos spēkos, taču šim aicinājums valdībā dzirdīgas ausis neatrod. Pats Krīpens pēckara gados apraksta šos notikumus:

“14. septembri Padomju Savienība izsludināja savu bruņoto spēku vispārēju mobilizāciju un divi dienas vēlāk mūsu izlūkošana konstatēja, ka sarkano tanku kolonnas tuvojas Latvijas robežai. Tas neapšaubāmi bija naidīgs solis, kam varēja būt tikai viena atbilde — Latvijas armijas mobilizācija, pilnīgi automātiska, bez jebkādas prātošanas. Bet mobilizācija, par spīti Pad. Savienības naidīgajam solim (nevienas valsts nolūki vairs nav draudzīgi, ja tās bruņotie spēki sāk virzīties pret kādas citas valsts robežām), Latvijā tomēr nenotika. Līdz ar to jau šajā brīdī bijām kapitulējuši, lai gan savu brīvību vēl gatavojāmies aizstāvēt līdz pat 1940. g. 17. jūnijam — mūsu formālās kapitulācijas dienai.”

1939. gada septembrī Krīpens tiek iecelts par 1. Liepājas kājnieku pulka komandieri, šo amatu saglabā līdz Latvijas okupācijai kad 1940. gada augusta sākumā pēc paša vēlēšanās tiek atvaļināts. Baigajā gadā arestē abus Krīpena brāļus, Morics šajā brīdī ir kapteinis, bet Valdemārs ir sasniedzis pulkveža-leitnanta dienesta pakāpi - brāļus viņam satikt vairs nebūs lemts.

Otrajā pasaules karā

Pēc Vācijas iebrukuma PSRS Krīpens organizē nacionālo partizānu grupu "Smiltenes brīvprātīgie cīnītāji" Bilskas pagastā, sākotnēji 15 vīru sastāvā. 29. jūnija naktī Krīpens vada savus vīrus sadursmē ar miličiem, līdz nākošajai dienai vienības rindās jau ir par 50, vīriem, to skaitā ap 20 Litenes nometnes dezertējušo latviešu karavīru pilnā apbruņojumā. 6. jūlijā vienība bez cīņas ieņem Smilteni un turpina vajāt klīstošās sarkanarmiešu vienības līdz pat PSRS robežai. 1941. gada 16. jūlijā Krīpenu ieceļ par Daugavpils rajona pašaizsardzības priekšnieku, šajā amatā viņš pavēl turpināt darbību pašvaldībām, kas to ir atsākušas pēc vācu ienākšanas.

Nodibinoties vācu vietvaldībai, Krīpens tiek iecelts par iekšlietu un personālo jautājumu ģenerāldirektora Oskara Dankera 2. palīgu. Izmantojot savu autoritāti jaunāko virsnieku vidū kā kara skolas priekšnieks, Krīpens 1942. gada 20. februārī "Tēvijā" publicē aicinājumu latviešu virsniekiem brīvprātīgi pieteikties dienestam jaunveidotajos latviešu policijas bataljonos:

“Lēmums ir pieņemts, tā saka pirms kaujas katrs komandieris, kad viņš ir apsvēris visus apstākļus un taisījis savu slēdzienu. Tā arī man tas šodien jāsaka par sevi — lēmums ir pieņemts. Un ne tikai par sevi. Ar dziļu pārliecību, no daudziem, daudziem pat uz to lūgts, kā bijušais latviešu jaunākas virsnieku saimes vadītājs un audzinātājs varu teikt, ka tas ir arī šodien kļuvis tikpat kā par visas mūsu virsnieku saimes lēmumu. Šis lēmums skan - ir pieteikta nesaudzīga cīņa boļševismam.

...

Latviešu karavīru sauc svētais pienākums sargāt savu zemi, savu tautu, dot savus spēkus visas Eiropas tautu lielajā cīņā pret cilvēces kultūras nāvīgo ienaidnieku - āziatisko boļševismu.”

Aktīvā dienestā Krīpens atgriežas 1943. gada aprīļa sākumā, kad pēc 1943. gada 10. februāra pavēles par vienota Latviešu leģiona izveidi viņu ieceļ par jaunveidojamās 15. divīzijas 32. grenadieru pulks komandieri, par viņa adjutantu kļūst majors Hāzners. Pulka formēšanu uzsāk Paplakā, izmantojot Sarkanās armijas pēc bāzu līguma ierīkotās nometnes telpas, uz fronti tas izbrauc 1943. gada 28.-30. novembrī. Krīpens pulku vada aizsardzības kaujās Novosokolovņiku pozīcijās 1944. gada janvārī.

1944. gada 2. februārī Krīpens saņem pavēl atkāpties vēl pirms pie pulka ir atgriezies tā II bataljons - viņš par to protestē nesekmīgi protestē tuvumā novietoto vācu 83. un 205. vācu divīziju komandieriem. Februāra vidū pulks atkāpjas uz Veļikajas pozīcijām, tās ar kauju sasniedz vien 29. februārī, ciešot smagus zaudējumus. Turpina pulku vadīt Ostrovas pozīciju kaujās, kā arī pārraudzījis sākotnēji mierīgo novietošanos Opočkas pozīcijās. Tur 1944. gada Jāņu svinības pārtrauc ienaidnieka uzbrukums - pulks tiek izsists no savām pozīcijām, kad tās ieņemt izrādās neiespējami bez nesamērīga dzīvā spēka zaudējuma, Krīpens to paziņo divīzijas komandierim - policijas ģenerālim Heilmanam un atkāpjas no pulka komandiera amata.

Atgriežoties Rīgā Krīpenu šajā sakarā apciemo SD kapteinis, taču tas laimīgā kārtā sakrīt ar latviešu virsnieku viesošanos viņa dzīvoklī un sekas izpaliek. Atlikušo kara daļu Krīpens pavada ģenerālinspektora Bangerska štābā.

Pēckara dzīve

Pēc Vācijas kapitulācijas Krīpens atkal nokļūst pie saviem karavīriem Cēdelgēmas gūstekņu nometnē - kad apstiprinās informācija, ka PSRS pieprasa izdot latviešu karavīrus, viņš 1945. gada 26. novembrī pie nometnes vārtiem demonstratīvi izdara pašnāvības mēģinājumu, sadurot sevi vēderā - ar to Krīpens skaidri parāda, ka nāve ir labāka par gūstu Padomju Savienībā. Krīpena rīcība izraisa pietiekošu rezonansi un latviešu karavīrus no Cēdelgēmas neizdod. Krīpens piedalās arī Daugavas vanagu dibināšanā. Atlikušajā mūža daļā aktīvs trimdas latviešu sabiedriskajā dzīvē, publicē vēsturiski-militārus pārspriedumus.

Pulkvedis Arvīds Krīpens mirst Sidnejā 1968. gada 20. augustā.