Jēkabs Jansons Saiva

Jēkabs Jansons dzejnieks, tulkotājs, rakstnieks, skolotājs.

Dzimis Pūres pagasta „Birzniekos” skrodera ģimenē.

Mācījies Pūres pagasta skolā.

1910. gadā beidzis Kandavas pilsētas skolu.

1911. gadā Pēterburgā nolicis mājskolotāja eksāmenus.

Laikā no 1911. līdz 1914. gadam strādājis Pēterburgā un dažādās vācu koloniju skolās.

Ap šo pašu laiku ap 1911. gadu „Dzimtenes Vēstnesī” un citos laikrakstos publicējis pirmos dzejoļus.

Sākoties 1. Pasaules karam mobilizēts Krievijas armijā.

No 1916. līdz 1919. gadam pārgājis un cīnījies latviešu strēlnieku pulkos.

1918. - 1919. gadā atradies vācu gūstā.

No 1919. līdz 1922. gadam darbojies Nacionālajā teātrī un tēlojis nelielas lomiņas izrādēs ar pseidonīmu Žans Žaks.

No 1920. līdz 1921. gadam studējis Latvijas konservatorijā, bet no 1921. līdz 1924. gadam - Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Pedagoģijas nodaļā.

Laikā no 1922. līdz 1953. gadam strādājis par latviešu valodas, vēstures un citu priekšmetu skolotāju vairākās Rīgas pamatskolās un 5. vidusskolā.

1924. gadā izdota

• romantiskā poēma „Grizildis”, bet

1925. gadā

• dzejoļu krājums „Harlekina vēstules”.

Vasaras kopā ar ģimeni pavadījis Kandavā, kur sarakstījis:

• "Vilku lauks” (1935),
• „Birkas baloži” (1937),
• „Cilvēkbērns un Meža māte” (1939) u.c., kas publicēti dažādos tā laika žurnālos.

Leģendas par Kandavas bruņinieku pils celšanu izmantojis poēmā

• „Dzīvais akmens” (1939).

Rakstījis kuplejas savulaik pazīstamajam duetam - brāļiem Laiveniekiem.

(Duets "Brāļi Laivenieki"  izveidojās pateicoties Liepājas kinoteātra ‘’Kamergaisma’’ vadītājam. Tajā laikā iecienīts brīvā laika pavadīšanas veids bija kino apmeklējums un pirms kino skatīšanās parasti notika izklaidējošs priekšnesums ar dziesmām, dejām un komiskām ainām- divertisments.

Latvijā nodibinoties neatkarīgai valstij, izdeva likumu, ka šiem priekšnesumiem jābūt valsts valodā (līdz tam teksti parasti bija vācu vai krievu valodā) un bija jāmeklē risinājums.

Kārlis Grūbe, kas Liepājā bija jau pazīstams kā humorists Kārlis Bedriņš, ar saviem priekšnesumiem uzstājās dažādos publiskos pasākumos. Tāpēc Grūbem jeb Bedriņam tika piedāvāts uzstāties šajos divertismentos. Viņš uzaicināja savu draugu Frici Upenieku jeb Kuģi pievienoties un ‘’Brāļi Laivinieki’’ sāka uzstāties kā kupletistu duets. Kuplejas "brāļiem" rakstīja Jēkabs Jansons)

1935. gadā no franču valodas tulkojis vecfranču eposu

• „Rolanda dziesma”,

bet 1936. gadā no vācu valodas tulkojis

• D. Alnpekes „Atskaņu hroniku”.

Tulkojis arī no krievu, franču un angļu valodām.

1940. gadā, sākoties padomju okupācijai Latvijā, literārā darbība apsīkusi. Otrā pasaules kara laikā strādājis par puisi pie Kandavas apkārtnes saimniekiem.

Pēc 1945. gada atgriezies atpakaļ Rīgā un atsācis skolotāja gaitas. Šai laikā tulkojis mācību grāmatas un ziņas radiofonam, atdzejojis Š. Rustavelli un B.Bednija dzejoļus, piedalījies arī G. Pļehanova, K.Marksa, F. Engelsa un V. I. Ļeņina darbu latviskošanā.

1990. gadā, atzīmējot simtgadi, izdota brāļu Laivenieku kupleju izlase.

Miris 1953. gada 21. augustā Rīgā, apbedīts Ziepniekkalna kapos. Sieva Irma, dēls Aivars, ...

• Ancītis V. Senas miņas, sirmas teikas…//Izglītība. 1990. gada 26. septembris
• Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Latvijas enciklopēdija. 1992, 413 lpp. - 138. lpp.
• Pūres bibliotēka

*******

Ar smaidu un spriganu prātu

Par dzejnieka, tulkotāja un skolotāja Jēkaba Jansona (1890–1953) izdotajām un neizdotajām dzejas un prozas grāmatām varam lasīt enciklopēdijā “Latviešu rakstniecība biogrāfijās”, bet tikai retais zina, cik cieši viņa vārds saistīts ar Brāļu Laivinieku dziesmoto ceļu. To ar grāmatiņu “Garu, garu, uzmet garu!” atgādina dzejnieka dēls Aivars Jansons-Saiva. Te ir “mazliet no vēstures” – biogrāfiskas etīdes un atmiņu ainas. “Šis un tas par Žani Žaku”, “Kā sasiet tīklu” un stāstījums par abiem muzikantiem “Brāļi, kas nebija brāļi”. Visvairāk vietas ierādīts tieši dziesmām. Nošu salikumu veidojis Andris Balodis. Grāmatiņa izdota mīkstos vākos un tādā formātā, lai to varētu ērti lietot lauku muzikanti.

Joki jau joka dēļ ir jāpiedod

Jēkabs Jansons (Žanis Žaks) dzimis Pūres pagastā lauku skroderu ģimenē, Pēterburgā nolicis mājskolotāja eksāmenus, divus gadus studējis Latvijas konservatorijā, trīs – Latvijas Universitātē, mobilizēts Krievijas armijā, cīnījies latviešu strēlnieku pulkos, kritis vācu gūstā. No 1919. līdz 1922.gadam darbojies Nacionālajā teātrī – dziedājis korī un spēlējis mazas lomiņas. Tieši te uzplaucis viņa kupletista talants. Tā pēc kāda strīda ar teātra direktoru Zeltmati radusies diezgan dzēlīga kupleja, tomēr ar izlīdzinošu nobeigumu: “Pie sirds mums ļaunums nepaliek,/ Bet nogrimst viss iekš desām.” Visumā viņa panti bijuši labsirdīgi, jo autors bijis pārliecināts: “Varbūt kāds apvainots, bet joki/ Jau joka dēļ ir jāpiedod.” Pēc laikabiedru vārdiem, arī Rainis teātra saiešanās atsaucīgi uzņēmis Žaņa Žaka kuplejas, jo pratis novērtēt labu humoru. Pēc trim sezonām darbs teātrī bija jāatstāj, lai beigtu studijas. Bet sadarbība ar Brāļiem Laiviniekiem turpinājusies līdz 1944.gada oktobrim, kad abi dziedoņi devušies uz Vāciju.

Viņi - arī Omulīgie klaidoņi un Bezbēdīgie studenti

Par pagājušā gadsimta 20. un 30.gados populārajiem dziedoņiem autors saglabājis atmiņas no bērnu dienām. Viņš raksta: “Brāļi Laivinieki, kā tas mākslas pasaulē bieži atgadās, īstenībā nebija brāļi. Jaunākais no viņiem – melnmatainais Fricis Kuģis – bija precējies ar kādu dziedātāju, un viņiem bija dēls Jānis. Vecākais – plikgalvis Kārlis Grūbe (tulk.no vācu val. – bedre) bija iesaukts par Bedriņu. Viņš bija vecpuisis. Bedriņu varēja pazīt pēc raksturīgās mazliet tremolējošās balss. Fricim tembrs bija līdzenāks.”
Kā radies dueta vārds? – Kārļa Bedriņa krustmeita Biruta Krievkalne autoram stāstījusi: “Kad abi sametās kopā, tad domāja, kā saukties. Varbūt “Kuģinieki”? Tas būtu tā kā par lepnu, jo tālās jūrās viņi braukt netaisījās. Ja nu tepat gar malu kādā laiviņā... Lai tad iet – Laivinieki.”
Karjeras beigu gados Brāļi Laivinieki parādījās publikas priekšā kā smalki kungi frakās un cilindros. Tādi viņi palikuši atmiņā vecākajai paaudzei. Bet, kā raksta autors, viņi vairāk nekā divdesmit kopīgā darba gados izgājuši garu un sarežģītu ceļu.
Izklaidējuši publiku lepnos restorānos un naktslokālos, uzstājušies cirkā un vasaras koncertzālēs. Regulāri uzstājušies Latvijas radiofonā. Bijuši dažādi skatuves tēli. Kārlis Bedriņš, kas baudījis arī skatuves izglītību, bijis gan invalīds Gurķītis, gan pašpuika Šmandruks, pagasta muļķis Jukums, modernieks Sūkaliņš, memmesdēliņš Jēpelis, vecmeita Līze utt. Kopā ar Frici viņi bijuši arī Jautrie sportisti, Jautrie saulesbrāļi, Omulīgie klaidoņi, Liepājas švīti un vēl citi.
Starp abiem pasaules kariem iznākušas arī samērā daudzas Brāļu Laivinieku skaņuplates. Autors raksta: “Pats esmu redzējis ap 15, bet tās nebūt nav visas. Mana vecākā māsa atcerējās, ka Bedriņš bieži vien nācis ar ideju, bet tēvs to ietērpis vārdos. Dažkārt abi sēdējuši blakus pie klavierēm un sprieduši, kā tekstu padarīt vokāli pievilcīgāku, “dziedamāku”. Tēva rokrakstos esmu atradis vairākas dziesmas, kas savā laikā bijušas tik populāras, ka ceļojušas no mutes mutē un folklorizējušās. Pie tām pieder “Dzīve – kāršu spēle”, “Pūpēdīt’s”, “Atnāk jauka vasariņa”, ko skaņuplatē iedziedājis arī Liepājas operas solists A.Poriņš.”

Atkal un vienmēr aktuāli

Grāmatā Aivars Jansons–Saiva raksta: “Sen aizgājis tas laiks. Tēvs apglabāts Rīgā, Ziepniekkalna kapos, Bedriņš miris Vācijā, Vircburgā, Fricis – Austrālijā, Brisbenē. Bet man vēl ausīs skan viņu balsis ar nekad nenovecojošo patiesību: “Kam nauda ķešā skan,/ To sauc par lielu vīru,/ Bet, kam tās naudas nav,/ To ķer uz mušpapīru.”
Atmodas laikā, kad 1990.gadā tika atzīmēta Jēkaba Jansona 100.dzimšanas diena, Tukuma muzejs izdeva viņa kupleju izlasi un Latvijas Zinību biedrība organizēja koncertprogrammu “Brāļu Laivinieku dziesmas un to autors”. Kā saka dzejnieka dēls, viņš kopā ar muzikantiem un aktieriem izbraukājis visu Latviju no Liepājas līdz Alūksnei, no Daugavpils līdz Ventspilij. “Domāju, ka šīs kuplejas nezaudē savu aktualitāti. Kad par slepkavību soda nosacīti un tā joprojām, tad nav taču gudri ņemt visu to pārāk nopietni.”

Aina Rozeniece, “LV”

[email protected]