Golānas augstienes

Golānas augtienes ir kalnains reģions Tuvajos Austrumos, kas atrodas uz ziemeļaustrumiem no Kinnereta ezera. Reģions bija daļa no Sīrijas dienvidrietumiem līdz 1967. gadam, kad Sešu dienu kara laikā to okupēja Izraēla. Faktiski - mūsdienu "Krim naš" versija, tikai ar to atšķirību, ka šeit notika tiešs militārs uzbrukums kaimiņvalstīm ar mērķi iegūt to teritorijas. Kā zināms, Izraēla šī kara rezultātā četrkārtīgi palielināja savu teritoriju.

1967. gada Arābu-Izraēlas karš jeb Sešu dienu karš tika izcīnīts starp Izraēlu un tās arābu kaimiņvalstīm — Ēģiptes arābu republiku, Jordānijas Hāšimītu Karalisti un Sīrijas arābu republiku — ilga no 5. līdz 10. jūnijam (132 stundas), beidzoties ar Ēģiptes, Jordānijas un Sīrijas sakāvi. Uzbrucēja un agresors bija Izraēla.

1967. gada 9. maijā Knesets apstiprināja plānu sākt karu.

Izraēliešu kara aviācijas uzlidojums objektiem Ēģiptē sākās 5. maijā pulksten 8:30, iznīcinot aptuveni 400 lidmašīnu, kuras tā arī nepaspēja pacelties gaisā no lidlaukiem, lai aizsargātu savas valsts gaisa telpu. Izraēlai nāca palīgā ASV kara flotes eskadra, kas bāzējās Vidusjūrā, neitralizējot Ēģiptes armijas radiosakarus (Ēģiptes armijas virspavēlniecība izmantoja ASV ražotas sakaru iekārtas).[2] Līdzīgā veidā lidlaukos tika iznīcinātas Jordānijas, Sīrijas un Irākas kara lidmašīnas.

Izraēlas sauszemes spēki uzsāka plašu ofensīvu, iebrūkot Ēģiptē un tās kontrolētajā Gazas joslā. Ēģiptiešu armijas pretestība tika salauzta un tā panikā atkāpās, Sīnāja pussalā pametot vairāk nekā 450 tanku. Paralēli norisa uzbrukums Jordānijai un Sīrijai. 9. jūnijā Izraēla bija iekarojusi visu Sīnāja pussalu un apstājās pie Suecas kanāla — ANO DP pieprasīja pārtraukt agresijas aktu un karadarbību.

11. jūnijā tika parakstīts pamiers.

Karadarbībā frontēs Izraēlas karaspēkā bija 1075 kritušie, bet Jeruzalemes ieņemšanas operācijā krita 1756 izraēliešu.

Krita ari aptuveni 21 000 arābu valstu kareivju.

Izraēlas aviācija iznīcināja lielāko daļu Ēģiptes, Jordānijas, Sīrijas un Irākas gaisa spēku, tās armija okupēja Ēģiptei piederošo Sīnāja pussalu, visas vēl neokupētās Palestīnas valsts izveidošanai paredzētās teritorijas — Gazas joslu, Jordānijas pārziņā esošo Jordānas upes rietumkrastu un Austrumjeruzalemi, — kā arī Sīrijai piederošās Golānas augstienes.

Aneksiju rezultātā tika ievērojami - 4x - palielināta Izraēlas teritorija.

ANO DP rezolūcija Nr. 242 pieprasīja Izraēlai atstāt okupētās teritorijas, taču bez rezultāta.

Sākot ar 13. augustu sākās zemes konfiskācija Jeruzalemē, lai izveidotu tajā ebreju kvartālus.

Laikā no 1967. līdz 1973. gadam Ramallahā, Betlemē, Jerihonā, Hebronā un Nablusā palestīniešiem konfiscēja vairāk nekā 30 000 ha lauksaimniecībai derīgās zemes.

Aptuveni 300 000 palestīniešu tika padzīti no savām mājām un bija spiesti doties bēgļu gaitās uz Jordāniju, Sīriju un Libānu. Okupētajās teritorijās sāka masveidā izvietot ebreju kolonistu apmetnes, izveidojās Palestīnas Atbrīvošanas organizācija (PAO), sākās represeijas pret palikušajiem palestīniešiem. Kā reakcija uz pasaules vienaldzīgo attieksmi pre šo militāro agresiju, parādās jauns politisks termins un arī problēma pasaulē - palestīniešu bēgļi un palestīniešu teroristi.

2016.gada 21.aprīlī Izraēlas premjers Binjamins Nitanjahu, tiekoties ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, skaidri un gaiši paziņoja, ka Golānas augstieņu teritorija ir nepieciešama Izraēlai, šis jautājums ir izlemts un turpmāk neapspriežams.