Izraēla Sešu dienu karā okupē Jeruzālemi

Kara formālais iemesls bija Ēģiptes vēlme atgūt suverenitāti pār savu teritoriju Sīnāja pussalā. PSRS bija izplatījusi ziņas, ka Izraēla gatavojas atsākt kara darbību (iepriekšējo reizi tā bija uzbrukusi Ēģiptei 1956. gadā).

Ēģiptes prezidents Gamāls Abdels Nāsers 18. maijā pieprasīja ANO aizvākt miera uzturēšanas spēkus no Sīnāja pussalas. 

1967. gada 19. maijā ANO spēki uzsāka evakuāciju, bet Ēģipte ieveda pussalā savu karaspēku — 100 000 kareivju un 1000 tanku, — un 22. maijā sāka Tirānas jūras šauruma blokādi Izraēlas kuģiem, liedzot tiem izeju uz Sarkano jūru caur Ēģiptes teritoriālajiem ūdeņiem.

1967. gada 30. maijā Ēģipte un Jordānija parakstīja līgumu par savstarpējo palīdzību gadījumā, ja vienai no dalībvalstīm uzbruks kāda trešā valsts.

1967. gada 4. maijā tika izveidota Izraēlas "vienības" valdība un Knesets apstiprināja plānu sākt karu.

Izraēliešu kara aviācijas uzlidojums objektiem Ēģiptē sākās 5. maijā pulksten 8:30, iznīcinot aptuveni 400 lidmašīnu, kuras tā arī nepaspēja pacelties gaisā no lidlaukiem, lai aizsargātu savas valsts gaisa telpu. Izraēlai nāca palīgā ASV kara flotes eskadra, kas bāzējās Vidusjūrā, neitralizējot Ēģiptes armijas radiosakarus (Ēģiptes armijas virspavēlniecība izmantoja ASV ražotas sakaru iekārtas). Līdzīgā veidā lidlaukos tika iznīcinātas Jordānijas, Sīrijas un Irākas kara lidmašīnas.

Izraēlas sauszemes spēki uzsāka plašu ofensīvu, iebrūkot Ēģiptē un tās kontrolētajā Gazas joslā. Ēģiptiešu armijas pretestība tika salauzta un tā panikā atkāpās, Sīnāja pussalā pametot vairāk nekā 450 tanku. Paralēli norisa uzbrukums Jordānijai un Sīrijai.

1967. gada 9. jūnijā Izraēla bija iekarojusi visu Sīnāja pussalu un apstājās pie Suecas kanāla — ANO DP pieprasīja pārtraukt agresijas aktu un karadarbību.

1967. gada 11. jūnijā tika parakstīts pamiers.

Karadarbībā frontēs Izraēlas karaspēkā bija 1075 kritušie, bet Jeruzalemes ieņemšanas operācijā krita 1756 izraēliešu.

Krita ari aptuveni 21 000 arābu valstu kareivju.

Izraēlas aviācija iznīcināja lielāko daļu Ēģiptes, Jordānijas, Sīrijas un Irākas gaisa spēku, tās armija okupēja Ēģiptei piederošo Sīnāja pussalu, visas vēl neokupētās Palestīnas valsts izveidošanai paredzētās teritorijas — Gazas joslu, Jordānijas pārziņā esošo Jordānas upes rietumkrastu un Austrumjeruzalemi, — kā arī Sīrijai piederošās Golānas augstienes.

Aneksiju rezultātā tika ievērojami - 4x - palielināta Izraēlas teritorija.

ANO DP rezolūcija Nr. 242 pieprasīja Izraēlai atstāt okupētās teritorijas, taču bez rezultāta.

Sākot ar 1967. gada 13. augustu sākās zemes konfiskācija Jeruzalemē, lai izveidotu tajā ebreju kvartālus.

Laikā no 1967. līdz 1973. gadam Ramallahā, Betlemē, Jerihonā, Hebronā un Nablusā palestīniešiem konfiscēja vairāk nekā 30 000 ha lauksaimniecībai derīgās zemes.

Aptuveni 300 000 palestīniešu tika padzīti no savām mājām un bija spiesti doties bēgļu gaitās uz Jordāniju, Sīriju un Libānu. Okupētajās teritorijās sāka masveidā izvietot ebreju kolonistu apmetnes, izveidojās Palestīnas Atbrīvošanas organizācija (PAO), sākās represijas pret palikušajiem palestīniešiem. Kā reakcija uz pasaules vienaldzīgo attieksmi pre šo militāro agresiju, parādās jauns politisks termins un arī problēma pasaulē - palestīniešu bēgļi un palestīniešu teroristi.