Katrīna Rudzīte: Runāt par Palestīnu
Aizpagājušajā sestdienā piedalījos kustības "Par brīvu Palestīnu" rīkotajā piemiņas pasākumā Palestīnas teritorijā bojāgājušajiem. Šobrīd Gazā upuru skaits pārsniedz 41 500 cilvēku, savukārt Rietumkrastā pēdējā gada laikā ir nogalināti aptuveni 600 civiliedzīvotāji, bet pēc Izraēlas uzsāktajiem uzlidojumiem un sauszemes operācijām Libānā šiem upuriem pievienojušies vēl vismaz ap 500 mirušo. Tie ir neaptverami skaitļi, īpaši tādēļ, ka ir 21. gadsimts – šķietami drošākais un humānākais periods pasaules vēsturē.
Šis pavisam noteikti ir ne tikai karš ar ieročiem, bet arī informācijas karš.
Uz piemiņas pasākumu Rīgā bija ieradušies ne vien tie, kam šķita svarīgi pieminēt upurus un vērst pārējās sabiedrības uzmanību uz Izraēlas īstenoto genocidālo karu pret palestīniešiem un humāno krīzi Gazā, bet atnākuši bija arī cilvēki, kuru mērķis nepārprotami bija censties izraisīt provokācijas un iebiedēt pasākuma dalībniekus.
Kāds pusmūža kungs pienāca arī pie manis, lai pajautātu, par ko tad es te tā sēroju. Īsi paskaidroju un saņēmu pretjautājumu par to, kā es varot zināt, ka tur tie upuri tiešām ir, vai man esot kādi pierādījumi? Šis jautājums tika atkārtots vairākas reizes. Tā, starp citu, ir līdzīga stila retorika tai, kādu esmu dzirdējusi izmantojam Krievijas atbalstītājus, proti, norādes uz to, ka mediji par karu, tā nodarītajiem postījumiem un upuru skaitu vienkārši melo. Brīdī, kad pieminēju faktu, ka Palestīnas teritorija ir okupēta kopš 1948. gada (Palestīna uzskata, ka Izraēla ir okupējusi daļu tās teritorijas jau kopš "Al Nakba"), vīrietis nosmīkņāja, ka man nu gan esot sliktas vēstures zināšanas, bet sarunu vairs neturpināja.
Kopumā pasākums noritēja mierīgi: tika iedegtas sveces, teiktas uzrunas un kopīgi pacelts Palestīnas karogs. Tomēr konkrētā saruna manī atstāja vieglu trauksmes sajūtu, jo nekad jau līdz galam nevar zināt, uz kāda veida eskalāciju ir gatavi tie, kas nākuši traucēt sēru pasākumu. Turklāt spriedze Palestīnas sakarā publiskajā telpā pastāv jau ilgāku laiku. Kāds Izraēlas karogā satinies vīrietis apmēram pirms mēneša bija ieradies arī uz Latvijas PEN (kura vadītāja esmu) Dzejas dienās rīkoto lasījumu, kas bija veltīts Palestīnā bojāgājušajiem, un pēc pasākuma apgalvoja, ka rīkotāji viņam uzspiežot savu propagandu.
Abi pasākumi tiešsaistē vēl pirms to norises tika plaši apspriesti un nodēvēti par antisemītiskiem, savukārt to rīkotāji apvainoti terorisma slavināšanā, antisemītismā, holokausta noliegšanā, Kremļa atbalstīšanā u.c. Vēršanos pret palestīniešu tiesību aizstāvjiem es dēvētu par sistemātisku un zināmā mērā koordinētu, jo vairākos feisbuka profilos esmu redzējusi aicinājumus doties komentēt ar Palestīnas atbalstu saistītus ierakstus, kā arī mudinājumus apmeklēt pasākumus, līdzi ņemot Izraēlas karogus un "noliekot pie vietas" to rīkotājus, lai ko tas arī nozīmētu. Arī pati no sava privātā un Latvijas PEN konta pēdējā mēneša laikā esmu dzēsusi komentārus vai ziņojusi feisbukam par tiem, kuri kurina naidu un aicina uz vardarbību, vienā gadījumā esmu vērsusies arī policijā.
Protams, ne jau visi, kas iebilst pret palestīniešu atbalstu, nolaižas līdz tādam līmenim, lai komentāros pie dzejas pasākuma bildēm rakstītu: "Vai šīs ir tās galvā slimās ku*es, kas atbalsta teroristus?" Ir pietiekami liela daļa tādu, kas par Gazā notiekošo klusē vai pieklājīgi atkārto Latvijas medijos izlasītos vienpusīgos apgalvojumus, ka Izraēla pašlaik cīnās pret terorismu un tai ir visas tiesības sevi aizstāvēt. Šajos apgalvojumos 2023. gada 7. oktobrī "Hamas" veiktie uzbrukumi pret Izraēlas civiliedzīvotājiem tiek pasniegti kā "vēstures sākums", proti, nemitīgi tiek atkārtots vēstījums, ka "Hamas" teroristu motivācija bija tikai un vienīgi antisemītiskā naidā balstīta vēlme izraisīt ciešanas, tiek uzsvērts, ka konflikts starp Izraēlu un Palestīnu sakņojas reliģijas un kultūras atšķirībās, nereti tiek izmantots arguments par Izraēlu kā vienīgo demokrātiju Tuvajos Austrumos, kas cīnās pret naidīgajiem arābiem. "Hamas" veiktie noziegumi pret civiliedzīvotājiem ir šausminoša traģēdija, taču nav korekti par to runāt, neiezīmējot plašāku vēsturisku un ģeopolitisku kontekstu, neanalizējot palestīniešu dzīves apstākļus Gazā, kas jau kopš 2007. gada atrodas sauszemes, jūras un gaisa blokādē un ik pēc pāris gadiem piedzīvo postošas Izraēlas militārās operācijas. Tāpat Latvijas mediji neatspoguļo tos cilvēktiesību pārkāpumus, ar kuriem diendienā saskaras palestīnieši okupētajā Rietumkrastā un nereti pat tie, kuriem ir Izraēlas pilsonība, piemēram, pārvietošanās ierobežojumus, pretlikumīgus arestus, nesodītu armijas vardarbību pret civiliedzīvotājiem, īpašumu atsavināšanu, netaisnu tiesu sistēmu: palestīnieši atšķirībā no Izraēlas pilsoņiem arī par administratīvajiem pārkāpumiem tiek tiesāti militārajās tiesās un Izraēla ir vienīgā demokrātiskā valsts pasaulē, kurā arī nepilngadīgie tiek tiesāti militārajā tiesā. Zināšanām par šo kontekstu ir milzīga nozīme tajā, kādi spriedumi tiek izdarīti par pašlaik notiekošo.
Mani pēdējā gada laikā ir īpaši skumdinājusi un likusi vilties Latvijas kultūras vides klusēšana par Palestīnā notiekošo, tostarp to ļaužu un organizāciju, kas citkārt ļoti skaļi un aktīvi iestājas par dažādiem cilvēktiesību jautājumiem.
Daļēji šo klusumu var skaidrot tieši ar naidīgo atmosfēru publiskajā telpā. Kurš gan vēlas, lai viņu apvaino antisemītismā vai terorisma slavināšanā? Pat ja pilnīgi nepamatoti, šādi apvainojumi ir skaļi un emocionāli pielādēti. Tomēr, jo vairāk mēs klusējam un baidāmies, jo pārliecinātāki un drošāki kļūst buliji. Manuprāt, demokrātiskā valstī nevienam nebūtu jābaidās kritizēt vardarbību un kara noziegumus.
Tiem, kuri kritizē Palestīnas aizstāvjus un dēvē tos par antisemītiem, gribu atgādināt, ka arī ļoti daudz ebreju visā pasaulē, tostarp Izraēlā, nosoda Izraēlas armijas īstenoto karadarbību. Tādas organizācijas kā "Jewish Voice for Peace", "IfNotNow" vai "B'Tselem" ir plaši kritizējušas genocidālo karu pret Palestīnu, kara noziegumus Gazā un Rietumkrasta okupāciju. Kāpēc objektīvākam un vispusīgākam situācijas izklāstam to nepiemin Latvijas mediji? Tāpat man gribas vaicāt, kādēļ, vēstot par palestīniešu upuru piemiņas pasākumu, plaša uzmanība tiek pievērsta faktam, ka uz to bija ieradies Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs, implicējot, ka šāda rīcība varētu būt problemātiska. Kāpēc tā vietā vai vismaz paralēli tam "Panorāma" savā sižetā neiekļāva kādu fragmentu no Rīgas domes deputātes Zanes Pūpolas runas, kurā viņa asi kritizēja Latvijas sabiedrības vienaldzību pret Gazā notiekošo un pieminēja vairākus Izraēlas armijas nogalinātos palestīniešu civiliedzīvotājus – sešgadīgo Hindu Rajābu (uz mašīnu, kurā viņa atradās, tika raidītas 365 lodes) un Muhamedu Bhāru, 24 gadus vecu vīrieti ar Dauna sindromu, kam Izraēlas armijas (IDF) karavīri uzrīdīja suni un pēcāk atstāja vīrieti nomirt.
Par Izraēlas civiliedzīvotāju upuriem mediji stāsta regulāri. Šiem upuriem ir vārdi un sejas. Kāpēc vārdi un sejas nedrīkstētu būt arī palestīniešu upuriem?
Vienpusējs situācijas atainojums ir ne vien neprofesionāls un ētiski apšaubāms, bet, manuprāt, apdraud arī demokrātiskus procesus un vārda brīvību.
Es ļoti vēlētos, lai mediji un publiskā telpa vairāk uzmanības pievērstu ar Palestīnu saistītajiem faktiem. Un fakti ir tādi, ka Gazā kopš eskalācijas pirms gada ir gājuši bojā desmitiem tūkstoši civiliedzīvotāju, kara pirmajā pusotrā mēnesī vairāk nekā puse no viņiem bija sievietes un bērni. Tiek bombardētas mājas, slimnīcas un cita civilā infrastruktūra. Bērni mirst no bada. Cilvēki dzīvo neiedomājamos antisanitāros apstākļos, viņiem trūkst ūdens un medikamentu. Izplatās slimības, un Gazā pēc 25 gadu pārtraukuma ir konstatēti poliomielīta gadījumi. Ir pierādījumi IDF vardarbībai, tostarp arī seksuālai vardarbībai pret ieslodzītajiem palestīniešiem: gan vīriešiem, gan sievietēm. ANO nupat publicējusi ziņojumu, kurā, runājot par šo vardarbību, līdzās "Hamas" arī Izraēlas armija tiek apsūdzēta noziegumos pret cilvēci. Pagājušajā nedēļā Izraēlas armija Libānā uzbruka ANO miera uzturētāju pozīcijām.
Viens no traģiskākajiem pēdējā gada laikā Gazā notikušajiem Izraēlas armijas uzbrukumiem bija Gazas joslas lielākās slimnīcas Al Šifas medicīnas kompleksa pilnīga iznīcināšana. Kad Izraēlas spēki šīgada 1. aprīlī pēc divas nedēļas ilguša reida atstāja Al Šifas teritoriju, slimnīcas ēkas bija pilnībā vai daļēji sagrautas, medicīnas aprīkojums sadedzis vai neatgriezeniski sabojāts, bet slimnīcas teritorijā tika atrasti masu kapi ar vairākiem simtiem nogalināto, viņu vidū bija arī slimnīcas pacienti un ārsti.
Civilās infrastruktūras, tostarp slimnīcu, iznīcināšana tiek attaisnota ar apgalvojumiem, ka tur atrodas teroristu komandcentri. Taču šiem apgalvojumiem bieži trūkst drošticamu pierādījumu. Idejai, ka civiliedzīvotājus nogalināt ir pieņemami, jo teroristi viņus izmanto par dzīvo vairogu, manuprāt, piemīt vairākas nopietnas problēmas. Pirmkārt, t.s. demokrātiskajām valstīm saistoši ir starptautiski likumi un konvencijas, kas to aizliedz, un tās nedrīkst rīkoties tāpat kā teroristiskas organizācijas un savu mērķu sasniegšanai nogalināt civiliedzīvotājus, proti, rīkojoties tāpat, kā to iepriekš darīja "Hamas". Slimnīcu bombardēšana nav cīņa ar terorismu, tas ir kara noziegums. Otrkārt, esmu pārliecināta, ka tad, ja kādā rietumvalstu slimnīcā būtu iebrukuši teroristi, bumbas uzmešana, lai to ātri atrisinātu, pavisam noteikti nebūtu tā stratēģija, kas tiktu izmantota. Gazas gadījumā standarti atšķiras, jo, būsim godīgi, arābi, daudzu eiropiešu skatījumā, tomēr "ir nedaudz mazāk cilvēki". Nesen kāda paziņa man komentārā cita starpā uzrakstīja, ka nesaprot, kā Gazas gadījumā vispār var būt apsūdzības genocīdā, ja tur populācija ar katru gadu kļūst tikai lielāka. Šis ir viens no izteikumiem, par kuru aizvien esmu vieglā šokā, un tas diemžēl apliecina tēzi par atšķirīgu vērtību, kas tiek piešķirta arābu dzīvībām. Šeit arī ļoti svarīgi atcerēties, ka starptautiskajās tiesībās genocīdu nedefinē tikai upuru skaits, ļoti būtisks ir cilvēku iznīcināšanas nolūks, proti, par genocīdu ir uzskatāma kādas nacionālas, etniskas vai reliģiskas grupas cilvēku nogalināšana ar mērķi šo grupu iznīcināt pavisam. Piemēram, Srebrenicas genocīdā 1995. gadā tika nogalināti apmēram 8000 bosniešu musulmaņu vīrieši un zēni, tātad vismaz piecas reizes mazāk cilvēku, nekā šobrīd gājuši bojā Gazā.
Traģiski ir arī tas, ka Izraēlai, par spīti izvērstajai un gadu ilgajai karadarbībai, nav izdevies atbrīvot 7. oktobrī "Hamas" sagrābtos ķīlniekus. 97 ķīlnieki aizvien atrodas gūstā, un viņu iespējas izdzīvot sarūk ar katru dienu. Par viņu atbrīvošanu Izraēlas politiķu vēstījumos tiek runāts arvien mazāk, tikmēr Izraēlas armija tikai vērš karu plašumā.
Izraēļu miera aktīvists Maozs Inans, kura vecāki tika noslepkavoti 7. oktobrī,
Es pārāk neticu, bet turpinu cerēt, ka Maoza vēstījumu kādreiz sadzirdēs arī politiķi.
Juris Vējš: Katrīna Rudzīte ir tā pati persona, kas piešķir balvas lukašenko hibrīdkra migrantu apkopes pirmrindniecei Ievai Raubiško.
PEN balvu piešķir rakstniekiem un žurnālistiem. Ko ir sarakstījusi "Providus" izauklētā Raubiško? Varbūt sms Lukašenko cilvēku kontrabandistiem? Nav arī dzirdēts, ka kāds no attēlā redzamajirm balvas piešķīrējiem būtu rakstnieks.
Aiga Balode: Savas zāles rūgtas. Apmēram pirms 12 gadiem tieši portāla Satori.lv veidotāji radīja un stiprināja Latvijā kustību, kas publiski pazemo, "kancelē" un citādi vēršas pret politiskiem pretiniekiem vai jebkuru cilvēku ar viedokli. Tagad runājat par "naidīgo atmosfēru" publiskajā telpā.
Ivars Blūms: Piekrītu, jo kultūras cilvēki tiešām par maz runā par palestīnas atbrīvošanu no hamas teroristiem un to atbalstītājiem.
Uldis Nelsons: Protams! Mums jābūt par korķi visām pasaules problēmām.
Zane Pūpola: Jau atkal Katrīna Rudzīte pasaka lietas skaidrāk un drosmīgāk kā tie, kas slēpjas aiz saviem amatiņiem un "bažām".
Kaspars Freimanis: Mani atkal vairāk interesē vai ja viņai dotu iespēju pabaudīt dzīvi Hamas vai Hezbolla kontrolētajos reģionos , un viņai nenogrieztu galvu, vai viņa savu viedokli mainītu?
