Mišels de Nostradamus

Mišels de Notrdams bija franču aptiekārs, ārsts un ievērojams gaišreģis.

Viņš pasaules slavu guvis savas grāmatas "Les Propheties" ("Pravietojumi") dēļ, kura pirmais izdevums izdots 1555. gadā.

Mišels de Nostradams piedzima 1503. gada 14. decembrī Senremī, Francijā, notāra Žaima de Nostradama un Renē de Senremī ģimenē.

Mišels bija pirmdzimtais turīgā ebreju ģimenē, kurā kopā piedzima 16 bērni.

Nostradama senčiem pa mātes līniju piemita īpašas spējas matemātikas un medicīnas jomā, arī no tēva puses ģimenē bija vairāki pazīstami ārsti.

Jau bērnībā Mišelam piemitusi neparasta, fenomenāla atmiņa. Viņam pieticis tikai pārlaist skatienu tekstam, lai to varētu vārds vārdā atkārtot. Apdāvināto zēnu izglītot uzņēmās vectēvs no mātes puses Žans de Senremī.

Tieši vectēva dēļ Nostradamam jau bērnībā radās interese par zvaigžņoto debesi, un apkārtējie drīz sākuši Mišelu dēvēt par mazo astrologu.

Tāpats, vectēva ietekmē viņš vienīgais no lielās ģimenes izvēlējās ārsta profesiju.

Mišela skolotājs un vectēvs nomira 1518. gadā, kas toreiz 15 gadus vecajam puisim bija liels pārdzīvojums.

Mišelam pēc tālaika pieņēmumiem bija jāapgūst kāds amats. Nostradams devās uz Aviņonu, kur apguva dažādas humanitāras zinātnes, piemēram, retoriku un filozofiju; bet pēc tam uz Monpeljē universitāti, kur ieguva medicīnas doktora grādu.

Nostradama studiju beigas sakrita ar laiku, kad Francijas dienviddaļā plosījās neskaitāmas epidēmijas. Arhīvos saglabājušies dokumenti liecina, ka mēra epidēmijās - par mēri toreiz dēvēja vai ikkatru slimību - Salonas pilsētiņā, kur vēlāk apmetās Nostradams, cilvēku skaits samazinājās no 6500 līdz 1700.

Nostradams pārcēlās uz Ažēnu, kur drīz vien apprecējās. Pēc trīs gadiem epidēmijas uzliesmojuma laikā viņš zaudēja ne vien laulāto draudzeni, bet arī abus bērnus.

Pēc šiem traģiskajiem notikumiem Mišels Nostradams uz vairākiem gadiem burtiski pazuda bez pēdām. Neviens nezina, kur nākamais pareģis uzturējās līdz pat 1545. gadam, tomēr ir divas versijas. Orvalas klosterī pēkšņi parādījās mūks Orvaliss, kurš nodarbojās ar dziedniecību un nākotnes pareģošanu. Viņš kļuva tik populārs, ka uz klosteri svētceļojumos sāka plūst ļaužu masas. Taču kādu dienu mūks pazuda, un uzradās Nostradams. Saskaņā ar otru versiju Nostradams devās uz Fēsu tagadējā Marokā, kur nodarbojās ar astroloģiju. Iespējamais apstiprinājums šai versijai ir pareģa vēlākā ideja uzrakstīt grāmatu par ēģiptiešu dievu Horu.

Sākot ar 1530. gadu, Nostradams sāka publicēt nelielus rakstiņus ar padomiem veselības saglabāšanai. Vēlāk viņš izdeva almanahu, kurā lasītāji varēja atrast prognozes nākamajam gadam par laika apstākļiem, gaidāmo ražu, iespējamo mēra epidēmiju, karu un mieru. Almanahā bija atrodama arī astroloģiska satura informācija.

1545. gadā uzliesmoja kārtējā epidēmija - pēc aprakstiem spriežot, tā bija infekcijas slimība, visticamāk, garais klepus. Nostradams no ambras koka un rožu eļļas pagatavoja īpašu pulveri un pastilas gabaliņus. Pēc viņa norādījumiem pulveris bija jāuzkaisa apģērbam, bet pastilas jāsūkā. Ar saviem brīnumlīdzekļiem dakteris atbrīvoja no epidēmijas vienu Francijas pilsētiņu pēc otras.

Ārsta gaitas Nostradamu aizveda uz Salonu, kur par pilsētas galvu bija iecelts viens no viņa brāļiem Bertrams de Nostradams. Bertrams bija nolēmis, ka pilsētiņai jāpiesaista izcils ārsts, lai palīdzētu cīņā pret slimībām, un atcerējās par savu talantīgo radinieku.

Bertrams iepazīstināja Mišelu ar jaunu bezbērnu atraitni Annu, un jau 1547. gada 26. novembrī tika svinētas kāzas. Ģimenē piedzima seši bērni - Madlēna, Sezārs, Šarls, Andrē, Anna un Diāna.

Kā vēsta nostāsti, Nostradams diennaktī gulēja tikai četras stundas; lielāko nakts daļu viņš ar saviem instrumentiem vērojis zvaigžņotās debesis. Tolaik valdīja uzskats, ka Dievs ar planētām veido īpašus rakstus, kuros ieslēpta informācija par sodiem, kas sagaida grēciniekus.

Salonas ārsta almanahi kļuva ļoti populāri, jo tajos vienmēr bija atrodama vārsma ar pareģojumu nākamajam gadam.

No 1555. gada Nostradams papildus almanaham sāka izdot brošūru sēriju, kurās bija tikai pareģojumi. Brošūrās bija ietvertas četrrindes ar atskaņām, kas sagrupētas nodaļās pa simts jeb centūrijās. Pirmajā brošūrā tika iekļautas pirmās trīs centūrijas un daļa no ceturtās - pavisam 353 vārsmas. Drīz vien šis izdevums piedzīvoja atkārtotus izdevumus, un turpmākajos gados iznāca nākamie izdevumi ar centūrijām.

Stāsta, ka Nostradams esot ne vien rakstījis vārsmas ar nākotnes pareģojumiem, bet pareģojis arī ikdienā. Saskaņā ar leģendu reiz, būdams Itālijā, pareģis ievērojis jaunu franciskāņu mūku, kas ganījis cūkas. Par lielu pārsteigumu apkārtējiem, viņš vērsies pie mūka ar uzrunu: "Jūsu svētība."

1585. gadā, kad Nostradams jau bija miris, viņa uzrunātais mūks Feliče Pereti kļuva par pāvestu Sikstu V.

1556. gada 15. augustā Nostradams ieradās Parīzē. Pareģa raksti acīmredzot bija atstājuši lielu iespaidu, jo karaļpāris slaveno vīru ne vien laipni sagaidīja, bet pat apbalvoja ar iespaidīgu naudas summu. Kopš tā brīža pareģis gozējās visu uzmanības centrā, līdz notika traģēdija.

1559. gadā karalis Anrī II sarīkoja divas kāzas vienlaikus, izdodams pie vīra gan savu meitu, gan māsu. Par godu svinīgajam notikumam tika rīkots bruņinieku turnīrs, un monarhs tajā izsauca mēroties spēkiem skotu gvardes kapteini, grāfu Montgomeriju.

Montgomerija šķēps lūstot caursita karaļa zelta bruņucepuri un caururba karaļa kreiso aci - bruņās tērpto cīnītāju vienīgo neaizsargāto vietu. Pēc desmit dienām karalis nomira.

Lai arī pareģojums daudzus satrieca, Nostradams nezaudēja galma labvēlību. Kad pēc dažiem gadiem Francijas tronī bija jākāpj Šarlam IX, kas bija tikai desmit gadus vecs, Katrīna de Mediči Nostradamu izvēlējās par sava nepilngadīgā dēļa slepenpadomnieku un galma ārstu.

1564. gadā Katrīna ar Šarlu IX Nostradamu apciemoja pirmo reizi pēc notikuma ar Anrī II, un tajā pašā gadā viņš tika uzņemts kādā no karaliskajai ģimenei piederošajām pilīm. Mūsdienās par to liecina glezna, kur attēlota Katrīna de Mediči, kas sēž krēslā, aiz viņas stāv dēls Šarls IX un Nostradams. Vienu roku viņš uzlicis atvērtai grāmatai, bet otru uz mazuļa - prinča Navarras Anrī jeb nākamā karaļa Anrī  IV galvas. Nostradams pareģoja, ka šis zēns kļūs par Francijas karali, un pareģojums piepildījās pēc 26 gadiem - 1590. gadā, kad beidzās Valuā dzimtas vīriešu līnija.

Neskatoties uz neparastajām spējām, arī Nostradams cieta no visparastākajām mirstīgo vainām. Saskaņā ar Nostradama dēla Sezāra atmiņām, viņa tēvs mūža nogalē, pēc visa spriežot, sirdzis ar reimatismu, ģikti jeb podagru un artēriju sklerozi. Tolaik izmantotie dabas ārstniecības līdzekļi nevarēja remdināt gaišreģa sāpes, bet asins nolaišanu viņš neatzina. Sajuzdams nāves tuvumu, Nostradams sastādīja testamentu, kurā noteica, ka ar auklu pārsietos pergamentus mantos tas no viņa bērniem, kas izrādīs par rakstiem vislielāko interesi.

Leģenda vēsta, ka Nostradams, tāpat kā daudzi citi pareģi, zinājis, kad pienāks viņa pēdējā stunda - 1566. gada 2. jūlijā. Planētu un citu debess ķermeņu stāvokļu aprēķinu tabulā pie 2. jūlija viņš uzrakstīja: „Šeit tuvojas nāve." Nostradamu apglabāja stāvus Salonas pilsētiņas franciskāņu klosterī. Uz kapakmens bija iekalts vēlējums, lai pareģi neviens netraucē. Nostāsti vēsta, ka 200 gadu gaišreģis atdusējās mierīgi, līdz franču revolūcijas laikā kāds revolucionārs atvēra Nostradama kapu un izmētāja pareģa kaulus. Otrā rītā revolucionāru atrada mirušu. Tagad Nostradama urna iemūrēta Senlorānas baznīcas sienā.

Izmantoti Guntas Apses materiāli