Aleksandrs Ankravs

* 1898. II 07. Sarkaņu pag.; M. Eda dz. Zeltiņš, S. Marta dz. Rudzītis. + 1942. Krievijā

                Beidzis Rīgas pareizticīgo garīgo semināru,

                1915/1918. Ņižņijnovgorodas Tautas universitātes tautsaimniecību,

                1919. Latvijā, Apgādes ministrijā,

                1919/1921. Latvijas Augstskolas tautsaimniecības fakultātes students,

                1921/1932. LA un LU tiesību zinātnes, mag. jur.,

                1923/1926. Rīgas apgabaltiesas tiesamatu kandidāts,

                1929. Daugavpils apgabaltiesas tiesamatu kandidāts,

                1930/1931 Daugavpils apgabaltiesas 1. Kriminālnodaļas miertiesnesis,                              

                1931/1940. Daugavpils apgabaltiesas loceklis,

                1939/1940. Latvijas profesiju kameras loceklis,

                1941. deportēts.

                Akadēmiskās vienības „Austrums“ biedrs. 

                Avots:       „Es viņu pazīstu”, R., 1939.;

                               ”Latvijas Universitātes absolventi - juristi”, R., 1999.

*************************************

Dzimis 1898. g. 7. febr. Sarkaņu pag. Kalnajaunzemos lauksaimnieka ģimenē.

Tēvs Jānis, māte Eda, dz. Zeltiņa. Latvietis, pareizticīgs. Brālis Jānis Ankravs (sk.).

Mācījies Sarkaņu pagastskolā, Lazdonas draudzes skolā, pēc tam Rīgas Garīgajā seminārā (1. pasaules kara laikā no 1915. g. evakuācijā Ņižņijnovgorodā). Pēc semināra beigšanas 1918. g. iestājies MU. Mācījies Ņižņijnovgorodas Tautas universitātes Tautsaimniecības un literatūras nodaļā. 1915.–17. g. vasarās strādājis Galvenajā armijas apgādes komitejā, Viskrievijas Zemstu un pilsētu savienībā Minskā un pēc tam Volīnijas gub. (pie Krievijas 3. armijas), kancelejas ierēdnis, pēc tam raj. pārzinis. 1918. g. beidzis semināru, atgriezies Latvijā. Lielinieku varas laikā mobilizēts, strādājis Madonas Pārtikas nodaļā.

1919. g. jūn.–aug. ierēdnis Galvenajā rekvizīcijas komisijā Ziemeļlatvijā. No 1919. g. aug. strādājis Latvijas Pagaidu valdības Apgādības ministrijā, apgādības raj. pārziņa palīgs, vēlāk apgādības iecirkņa pārzinis (līdz 1921. g. pavasarim, kad Apgādības ministrija likvidēta). 1919. g. uzsācis tautsaimniecības studijas LU, 1921. g. pārgājis uz Tiesību nodaļu.

No 1923. g. 12. apr. Rīgas apgabaltiesas jaunākais tiesamatu kandidāts; strādājis 3. kriminālnodaļā, no 1924. g. apr. 3. civilnodaļā, no 1924. g. nov. 2. civilnodaļā. Sākot ar 1924. g. dec., piekomandēts dažādu iecirkņu miertiesnešiem Rīgā un Madonā. 1925. g. okt. atbrīvots no amata pēc paša lūguma. No 1929. g. 7. febr. Latgales apgabaltiesas jaunākais tiesamatu kandidāts (no 1929. g. 27. jūn. vecākais tiesamatu kandidāts); piekomandēts miertiesnešiem Daugavpilī, Grīvā un Subatē, 1. kriminālnodaļai, 2. civilnodaļai. 1930. g. 4. martā iecelts par papildu miertiesnesi, 9. maijā par miertiesnesi. 1931. g. 2. martā komandēts apgabaltiesas sastāva papildināšanai 1. kriminālnodaļā ar tiesas locekļa pienākumiem un atalgojumu. No 1931. g. 26. nov. Latgales apgabaltiesas (no 1934. g. 20. jūl. Daugavpils apgabaltiesa) loceklis. 1932. g. sept. beidzis studijas LU Tiesību nodaļā.

Darbojies LZS, Latvijas Tiesnešu biedrībā, Latgales Patronāta biedrībā, Daugavpils Latviešu biedrībā, Madonas Izglītības biedrībā, Latvijas Sarkanajā Krustā.

Padomju okupācijas laikā 1940. g. 30. dec. (no 1940. g. 1. janv.) ar Latvijas PSR tieslietu tautas komisāra A. Jablonska pavēli atbrīvots no amata sakarā ar Latvijas PSR tiesu sistēmas reorganizāciju.

1941. g. 14. jūn. apcietināts, izvests uz Sverdlovskas apg. soda nometnēm Krievijā (Sevurallaga soda nometņu 2. nodaļu). 1942. g. 3. aug. izpildīts augstākais soda mērs – nošaušana.

Precējies 1925. g. 17. aug. ar Amāliju Martu Rudzīti (dz. 1904. g.), dēls Jānis (dz. 1936. g. 18. apr.).

Studentu vienības “Austrums” vecbiedrs.

A. LNA LVVA, 1536. f., 26. apr., 14. l.; 1612. f., 12. apr., 4. l.; 7427. f., 1. apr., 718. l.; LNA LVA, 1986. f., 1. apr., 43908. l.; EVP; LUAJ; Austrums.

No A. Ankrava 1925. g. 30. sept. raksta Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājam A. Būmanim: “Ar šo pagodinos lūgt atsvabināt mani, skaitot no š. g. 1. oktobra, no jaunākā kandidāta uz tiesu amatiem pienākumu izpildīšanas. Atlūgumu iesniedzu sakarā ar vēlēšanos nobeigt augstskolu, kas man pēdējā gadā, izpildot miertiesneša pienākumus, nebija iespējams.” (LNA LVVA, 1536. f., 26. apr., 14. l., 17. lp.)

No A. Ankrava 1940. g. 19. nov. rakstītās autobiogrāfijas: “Tēva nelielā (zem 30 ha) un mazienesīgā – kalnainā, akmeņainā un starpgabalainā zeme – jau no mazām dienām lika palīdzēt arī pašam pelnīt dienišķo maizi – gan ganos ejot, gan citus darbus strādājot [..] iestājos Rīgas garīgā seminārā, resp., skolā – vienīgā to laiku skolā, kur arī mazturīgi zemnieku bērni varēja iegūt vidusskolas izglītību, jo par labu mācīšanos tika piešķirtas stipendijas. Nākošās ziemas pavadīju skolā, bet vasarās strādāju lauku darbus tēva saimniecībā. 1915. gadā iesākās bēgļu gaitas [..] 1918. gada vasarā no semināra izstājos – vidējā izglītība bija iegūta un teoloģijas klasēs mācīties vairs nevēlējos.” (LNA LVVA, 1612. f., 12. apr., 4. l., 24. lp.)