Aleksandrs Grīns

Aleksandrs Griņovskis dzimis 1880. gada 11. augustā Vjatkas guberņā.

Agrā bērnībā iemācījies lasīt, viņš aizrāvās ar F.Kuperu, M.Ridu, Emaru, E.Po u.c., tāpat lasīja krievu klasiķus.

Skolas mācības viņu neinteresēja, sekmes skolā bija vājas. Jau bērnībā Aleksandrs sapņoja par ceļojumiem pa jūrām un okeāniem un riskantiem piedzīvojumiem.

1896. gada vasarā Griņovskis aizgāja no dzimtajām mājām. Kazaņā pirmo reizi mūžā ieraudzījis vilcienu, viņš devās uz Odesu.

Odesā viņš sameklēja darbu uz kuģa “Platons”, kas kursēja starp Odesu un Batumi, taču pēc diviem reisiem jauneklis tika no turienes padzīts.

Neveiksmju nomocīts viņš atgriezās Vjatkā. Arī vēlākā laikā Griņovskis dzīvoja klaidoņa dzīvi, reti atgriežoties tēva mājā.

1902. gadā viņš brīvprātīgi pieteicās kājnieku pulkā, taču bija dienestam nepiemērots un to pameta. Pieslējās eseru kustībai un iestājās sociālistu - revolucionāru partijā.

1903. gadā tika apcietināts par revolucionāro propagandu, bet pēc diviem gadiem pēc amnestijas atbrīvots.

1906. gadā Griņovskis sāka publicēt stāstus; no 1907. gada – ar pseidonīmu A.S.Grīns.

1910. gados viņš jau bija pazīstams literārās aprindās - Koroļenko, M.Gorkijs, Brusovs, A.Bloks, Kuprins, bija tie krievu lietrāti, ar kuriem viņu saistīja cieša draudzība.

Grīna neparasto talantu atzina ne tikai rakstnieki, bet arī lasītāji. Grīna grāmatas ir pilnas gaismas un optimisma. Tajās pausta ticība cilvēku cildenumam, draudzībai un mīlestībai.

Viņa varoņa mērķis vienmēr ir Ideāls, un tā ceļš – ir ceļš pie Ideāla. Rakstnieka daiļrades uzplaukums vērojams pēc Oktobra revolūcijas. Viņš ir uzrakstījis ap 500 stāstiem, daudz dzejoļu, rakstus un feljetonus.

Miris 1932. gada 8. jūlijā 52 gadu vecumā.

Latviski tulkoti:

"Sārtās buras"

"Zaigojošā pasaule"

"Ceļš uz nekurieni"

"Pa viļņiem skrejošā"

u.c.