Andrejs Irbe

Dzimis Rīgā, mācījies Rīgas 2. pilsētas vidusskolā. Būdams iesaistīts darba dienestā, 1944. gada nogalē nonāca Dānijā, 1947. gada novembrī pārcēlās uz dzīvi Zviedrijā. Strādājis par ierēdni. Beidzis Stokholmas universitātes Humanitāro fakultāti, ieguvis filozofijas kandidāta grādu (1958). Līdz 1989. gadam strādājis par sociologu Zviedrijas Valsts centrālajā statistikas birojā.

-----

5. janvārī agrā rīta stundā Stokholmā šo pasauli elpot beidza Andrejs Gunārs Irbe - dzejnieks, prozists, esejists un publicists. Tas nenāca negaidīti, viņa vienmēr uzmanības vērtā rakstītāja spalva bija apstājusies pie savas punkta zīmes jau pāris gadu agrāk. Andrejam Irbem, tā rakstnieks parakstīja savus darbus, 10. februārī būtu apritējusi 80. mūža gadskārta.
"Kas var pārspēt Andreju Irbi?" - tā savā laikā, apcerot Irbes dzeju, jautāja literatūras vēsturnieks trimdā Jānis Andrups. Un atbildēja: "To spēj tikai pats Andrejs Irbe!" Starp 50. un 60. gados tā sauktajiem trimdas "jauniem dzejniekiem" Andrejs Irbe drīz vien iemantoja atzinīgu ievērību. Viņa daudzplāksnēs izvērptā liriskā izteiksme lasītāju gan attālināja no reālās pasaules ieslēgtības, gan pietuvināja skarbai īstenībai. Viņa dažbrīd it kā stāstošā dzeja aicināja lasītāju kļūt par sarunu biedru, izjust diskusijas kairinājumu un pretišķības. Viņa dzejā, kas sakopota krājumos "Vientuļa laiva ir nošu zīme" (1968), "Bez gulbjiem un bez sniega" (1979), "Divdesmit ceturtais austrumu garums ... tad kādu patiesību" (1991) un zviedru valodā Född i f.d. svenska Lifiand (Dzimis bij. zviedru Vidzemē, 1976), viscaur vijas individuālā pārdzīvojuma saredzēšana pret pārlaicīgāku fonu, kurā nemitīgi mainās gaismas un ēnas. Viņa dzejas valoda šķiet rotaļīga, vārdu mākslas meistara radīta, bet tā var no lasītāja prasīt attiecīgu fantāzijas piepūli, likt pirmajā brīdī to izjust kā smagnēju estētiskumu.

Andrejs Irbe savā dzejā - tagad jau jārunā pagātnes formā - pārstāvēja kā savu laiku, tā arī savu paaudzi ar tās rūgto agrās dzīves pieredzi. Dabiski, ka viena otra viņa dzejas rinda kļuva par laikmeta dokumentu, kā, piemēram, dzejolis "Pēc referāta: diskusijas" (krājumā "Vientuļa laiva ir nošu zīme"). Tajā atklājas ne vien kādai atsevišķai paaudzei, bet gan visai tautai liktenīga traģēdija nesenā vēstures posmā. Un pretstatā dzejolī "Meitene ar baltu puķi" (krājumā "Bez gulbjiem un bez sniega") dzejnieks kopējo tautas pārdzīvojumu iemūžina bezgala maigā tīrskaņā.

Tāpat  savā prozā, krājumos "Mums nav svētvakara" (1962) un "Marisandra kaza" (1966) Andrejs Irbe lieto savu lirisko paleti, no tās ņemot krāsu, veidojot vidi un cilvēkus tajā. Viņa prozas indivīds, bieži vien brīvs no laika un telpas, darbojas savās noteiktās līnijās, kuras liecina par autora literāro mērķtiecību un talantu.
Arī kādreizējais ļoti prasīgais un pret jaunajiem autoriem bieži vien skeptiskais trimdas latviešu literatūras kritiķis Jānis Rudzītis, izvērtējot Andreja Irbes noveļu krājumus, atzina, ka tajos nav nekā no provinciālisma un ka mūsu vidū ir rakstnieks, kas iet kopā ar savu laiku (krājums "Jānis Rudzītis - Raksti", 1977).
Andrejs Irbe mīlēja ziemeļu zemes, to ainavas, dabu un tajās radīto kultūru un tās pārstāvjus. Viņa spalvai pieder dzejas tulkojumi no zviedru, norvēģu un islandiešu valodas, kā ari pretdevums tajās  no latviešu dzejas. Savu "kultūras sūtņa" lomu Irbe veica bez lūgumiem un pavēlēm, tā bija daļa no viņa paša. Tāpat kā viņa devums trimdas latviešu sabiedriskam un kultūras darbam, kurā ir ari turpat  desmit gadu Latvijas PEN kluba vadībā. Ražīgs bija Andreja Irbes pienesums latviešu periodikā: esejas, recenzijas un daudz cita veida rakstu. Nav gājis secen ari zinātnisks akadēmiski izglītota sociologa darbs.

Avots: Brīvā Latvija, 24.01.2004