Annija Vītola

Annija Vītola (1890–1982), Latvijas konservatorijas absolvente. No 1918. līdz 1920. gadam bijusi Nacionālās operas soliste soprāna partijās. Rīkojusi arī patstāvīgus koncertus, izveidodamās par vienu no mūsu labākajām kamerdziedātājām, īpaši Jāzepa Vītola dziesmu interpretācijā. Daudzas solo dziesmas viņai arī veltītas.

Mūziķa Jāzepa Vītola dzīvesbiedre.

Ņujorkā, 2. decembrī mirusi dziedātāja Annija Vītola, latviešu mūzikas lielākās autoritātes, profesora Jāzepa Vītola ilggadīgā dzīves biedre. Aizgājusi mūžībā savā 93. dzīvības gadā spilgta personība, kurai līdzās pašas mākslinieciskai karjerai bija lemts kļūt arī par latviešu ģeniālā komponista balstu un stiprinātāju veselus 27 gadus: kopš apprecēšanās 1921. gadā Rīgā, līdz Vītola nāvei 1948. gada 24. aprīlī, Libekā. Un pēc tam turpat vēl 35 gadus viņa ziedojusi savu mūža daļu Jāzepa Vītola piemiņas saglabāšanai.

Annija Vītola dzimusi 1890. gada 3.februārī Palsmanē. Mācījusies Pēterburgas un Maskavas konservatorijās, ir Latvijas konservatorijas absolvente. No 1918. līdz 1920. gadam bijusi Nacionālās operas soliste soprāna partijās. Rīkojusi arī patstāvīgus koncertus, izveidodamās par vienu no mūsu labākajām kamerdziedātājām, īpaši Jāzepa Vītola dziesmu interpretācijā. Daudzas solo dziesmas viņai arī veltītas. Kad Jāzeps Vītols pārnāca Latvijā 1918. gadā, visa mūsu kultūras dzīve bija it kā atmatā. Un tad nāca Latvijas konservatorijas nodibināšana, Latviešu vispārējo dziesmu svētku atjaunošana, līdzdalība mūsu Nacionālās operas organizēšanā. Vairāku paaudžu, vairāku gadu simteņu sapņi realizēti it kā vienā cilvēkā, Jāzepa Vītola varēšanā. Aug administrātīvo un sabiedrisko pienākumu nasta, kurus atvieglo laimīga ģimenes dzīve. Pie Vītoliem dzīvoklī viesojas lielie komponisti Glazunovs, Stravinskis, Grečaņinovs, ārzemju diriģenti, instrumentālisti, solisti, lai satiktos ar slaveno pedagogu, kolēgu. Un tikai dažus mēnešus gadā izraušanās no Rīgas, vasaras atpūta Gaujienas Anniņās, kur Jāzeps Vītols var nodoties mūsu mūzikas folklorai, tautas dziesmu aranžējumiem, jauniem mūzikas darbiem, kas bieži ar Annijas Vītolas roku notīs pārrakstīti. Seko izceļošana, trimda, Jāzepam un Annijai tā ir kopēja ar tik daudz citiem - simttūkstošiem latviešu bēgļu.
Vītola klātiene stimulē, rosina īslaicīgu mūsu kultūras dzīves uzplaukumu. Jāzepu Vītolu Detmoldas un Lībekas gados uzmeklē, prasa padomu mūziķi, viņa audzēkņi, plašu plānu iecerētāji. Top Detmoldas latviešu mūzikas skola, latviešu opera Oldenburgā, notiek Kultūras dienas, novadu Dziesmu svētki. Tur, Lībekā, Jāzeps Vītols atsāk radošo darbu, saraksta vairākus tautas dziesmu aranžējumus, pasāk savas mūža atmiņas, komponē arī savu pēdējo Zuikas vīru korim veltīto „Kaļu rotas līgavai, mīļai dārgai Latvijai" (ar K. Skalbes tekstu).
Tad pienāk 1948. gada 24. aprīlis, un trimdā nobeidzas šī mūsu kultūras milža bagātais mūžs.
Vēl Vācijas laikos Annija atsāk koncertēšanu ar Vītola solo dziesmām. Tās viņa turpina dziedāt arī pēc izceļošanas uz Ameriku, piedalīdamās 1958. gadā plašā reprezentācijas koncertā Ņujorkā, arī Vītola simtgadē 1963. gadā Klīvlandē, Iatviešu Dziesmu svētkos. Tai pašā gadā Ņujorkas slavenajā 5. avēnijas bibliotēkā notiek Jāzepam Vītolam veltīta plaša izstāde: visi materiāli: oriģinālnotis, manuskripti, bilžu kolekcija ir no Annijas Vītolas arhīva. Un paralēli tam, viņas metodiskais, sistemātiskais klusais darbs Jāzepa Vītola kompozīciju apzināšanā, savākšanā, pārrakstīšanā.
Par spīti gadu nastai, viņa kļūst par Jāzepa Vītola kompozīciju viskompetentāko mūzikoloģi. Pateicoties Annijai Vītolai, sadarbībā ar Biezaiša Austrālijā nodibināto mūzikas krātuvi, mums trimdā ir savākti, ar dažiem izņēmumiem, visi Jāzepa Vītola darbi. Anniju Vītolu Ņujorkā apciemo jaunie latviešu mūzikas zinātnieki, kas disertācijai, kā pie mēram Gunta Plostniece, izvēlējušies Jāzepa Vītola mūziku. lerodas dziedātāji no Eiropas, Amerikas, Austrālijas, prasīdami pēc notīm iecerētajiem koncertiem. Raksta sveštautieši, Jāzepa Vītola mūzikas rosināti. Annija Vītola devusi arī skaistu papildinājumu, plašu nodaļu Jāzepa Vītola grāmatai Mana mūža atmiņas, kura 1963. gadā iznāca Daugavas apgādā, Stokholmā.
Anniju Vītolu bieži aicina kā goda viesi uz Dziesmu svētkiem Eiropā, Kanādā, Amerikā. 1976. gadā viņa apmeklē arī Latviju, kur Gaujienas Anniņās ierīkotajā Jāzepa Vītola piemiņas muzejā viņu sagaida Latvijas konservatorijas mācībspēki, daudzi no tiem Vītola audzēkņi. Otrreizējā apmeklējumā 1980. gada Dziesmu svētkos Rīgā viņu ovācijām sumina desmitiem tūkstoši svētku apmeklētāju, kā arī lielais kopkoris, trīs reizes atkārtojot Vītola Gaismas pili.
Nākamvasar viņa bija aicināta uz Jāzepa Vītola 120 gadu atcerei veltītu plašu koncertu 26. jūlijā. Gatavojās braukt, sacīdama, ka tas laikam būs viņas pēdējais dzimtenes apciemojums.
Annija Vītola allaž bija redzama latviešu sarīkojumos Ņujorkā. Pat beidzamajos mēnešos un nedēļās. Septembrī viņa bija klāt Universitātes gada svētku atcerē, oktobrī Ingus Nāruna koncertā un vēl novembrī - Latvijas valsts svētku svinīgajā aktā, tāpat kā pirms 64 gadiem 1918. gada 18. novembrī - Nacionālajā teātrī. Jautājumā uz Latvijas brīvību viņa necieta nekādus kompromisus, savu nacionālo stāju apliecināja vienmēr un visur, arī okupētās dzimtenes apmeklējumos.
5. decembrī sēru dievkalpojumā Kempbella bēru namā no Annijas Vītolas atvadījās Ņujorkas latviešu saime. Sēru brīdi skaisti ievadīja flautists Arnolds Sturms ar paša komponēto Elēģiju. Jānis Kļaviņš ar dziedāja Vītola «Mana kokle". Ērģeles spēlēja Anatolijs Bērzkalns.
Ir nobeidzies lielas latvietes mūžs, kuru, kā viņa to pati pieminēja pirms 2 gadiem savā 90 gadu jubilejā, ir vadījuši trīs spēki: Dieva žēlastība, dzimtene un viņas dzīvesbiedrs Jāzeps Vitols, rādot ceļu uz mūzikas mākslas avotiem.
Kā to bija vēlējusies Annija Vītola, viņas pelnu urnu pārvedīs uz Vāciju, lai apglabātu pie Jāzepa Vītola Lībekas Forverka kapos. Vēlāk abi pārapbedīti Rīgā.

Avots: Laiks, 07.01.1983

A.Vītolas māsas Ērikas meita profesore Maija Zīle dz. 1929. (ASV) ir ņēmusi aktīvu dalību Jāzepa Vītola piemiņas saglabāšanā Latvijā.

Vecākā Annijas Vītolas māsu vidū bija Elizabete Bērziņa (1885-1960), kas pēc mātes nāves rūpējās par māsām un brāli.