Anrī Matiss

Anrī Matiss (franču: Henri Matisse, dzimis 1869. gada 31. decembrī, miris 1954. gada 3. novembrī), dzimis kā Anrī Emils Benuā Matiss (franču: Henri-Émile-Benoît Matisse) bija franču mākslinieks, visnozīmīgākais fovisma pārstāvis. Lai arī Matiss pamatā pazīstams kā gleznotājs, viņš bija arī prasmīgs tēlnieks un grafiķis. Starp nozīmīgākajiem Matisa darbiem jāmin "Deja" (1910), "Sarkanā istaba" (1911), "Karaļa skumjas" (1952), kā arī interjers Rožukroņa kapellai Vansā.

Dzīve

Matiss piedzima Lekato 1869. gadā. 1887. gadā viņš devās uz Parīzi studēt jurisprudenci. Ar glezniecību Matiss sāka nodarboties pēc smagas apendicīta lēkmes. 1891. gadā viņš sāka apgūt glezniecību Žiljena akadēmijā, kā arī pie Viljama Adolfa Bugro un Gistava Moro. 1896. gadā Matiss izstādīja četras gleznas Parīzes Salonā. Viņš kļuva par Salona biedrības biedru, un valsts iegādājās viņa darbu "Sieviete lasa" (1894). 1898. gadā Matiss apprecēja Amēliju Parēru (Amélie Parayre) un uz gadu devās uz Londonu, kur iepazinās ar Viljama Tērnera darbiem.

Matiss ietekmējās no postimpresionisma (Pola Sezana, Gogēna, van Goga, Pola Siņaka) un japāņu mākslas, padarot krāsu par būtisku elementu savās gleznās. 1898. gadā Siņaks žurnālā La Revue Blanche publicēja manifestu "No Ežēna Delakruā līdz neoimpresionismam" (D'Eugène Delacroix au Néo-Impressionnisme), kas veicināja Matisa interesi par puantilismu. Daudzi darbi, kas radīti no 1899. līdz 1905. gadam uzgleznoti puantilisma tehnikā, ko Matiss aizguva no Siņaka. Matiss iegādājās Sezana, Gogēna, van Goga un Rodēna darbus, kā arī 1899. gadā sāka apgūt tēlniecību. Lai arī Matiss bija gluži populārs, viņam bija finansiālas grūtības. Tikai 1904. gadā notika Matisa pirmā personālizstāde; tā bija neveiksmīga.

Padziļināti par krāsām Matiss sāka interesēties 1905. gadā, kad viņš devās uz dienvidiem strādāt ar Andrē Derēnu un kādu laiku uzturējās Franču Rivjērā. Matiss atteicās no puantilisma; šī perioda gleznām raksturīgas divdimensionālas figūras, priekšroka dota ekspresijai, nevis detaļām. 1905. gada rudenī Matisa un citu novatorisku mākslinieku darbi tika izstādīti Rudens salonā. Mākslas kritiķis Luijs Voksels nosauca mākslinieku grupu par les fauves ("mežonīgi zvēri"). Matiss kļuva par nozīmīgāko fovistu pārstāvi; grupā bija arī Andrē Derēns, Žoržs Braks, Rauls Difī un Moriss Vlaminks. Pēc 1906. gada sākās fovisma noriets, taču tas nemazināja paša Matisa darbu popularitāti. Viņa darbus sāka kolekcionēt, piemēram, Gertrūde Staina. 1908. gadā viņa darbi tika izstādīti Berlīnē, Maskavā un Ņujorkā.

Matiss no 1917. gada līdz savai nāvei dzīvoja Franču Rivjērā. Šī perioda pirmajā posmā viņa mākslinieciskajā pieejā iestājās atslābums, atteikšanās no avangarda, kas raksturīga lielai daļai pēckara mākslas (salīdzinājumam var minēt Pikaso un Stravinska neoklasicismu un Derēna atgriešanos pie tradicionālisma). Šim periodam raksturīgs darbs ir "Odaliska ar magnolijām". Šajā laikā Matiss (tāpat kā Pikaso) veidoja kostīmus un dekorācijas Sergeja Dagiļeva baletiem. 1920. gados Matiss daudz ceļoja (uz Normandiju, Itāliju, Taiti utt.). 1941. gadā viņam tika diagnosticēts vēzis, un pēc operācijas Matiss sāka izmantot ratiņkrēslu, tomēr turpināja darbu: šajā laikā viņš radīja aplikāciju ciklu "Džezs" (1947). 1950. gados Matisam bija arī astma un problēmas ar sirdi. 1951. gadā viņš tomēr pabeidza darbu pie Rožukroņa kapellas Vansā interjera. 1954. gadā Matiss nomira.

Mākslinieciskā darbība

Matisa pieeja krāsām bija novatoriska un ietekmēja lielu daļu XX gs. mākslas. Viņa darbiem raksturīgas smagnējas, tumšas kontūras, atteikšanās no ēnojuma, intensīvas, nejauktas krāsas. Matiss praktiski neizmanto perspektīvu. Viņa darbos jaušamas austrumu mākslas ietekmes, tie nereti ir izteikti ornamentāli.

Matiss darbojās arī grafikā. Jau 1932. gadā viņš ilustrēja Stefana Malarmē dzejas krājumu, taču īpaši aktīvi grafikā sāka darboties pēc II pasaules kara (no šī perioda darbiem īpaši jāmin ilustrācijas Šarla Bodlēra dzejoļu krājumam "Ļaunuma puķes" 1947. gadā).