Artūrs Aparnieks

Dzimis Beļavas pagastā darbveža ģimenē. Beidzis pagastskolu un Jēkabpils tirdzniecības skolu, Zveņigorodas komercskolu, turpinājis izglītību RPI inženieru zinātņu nodaļā. 

1915. gada maijā brīvprātīgi iestājies Nikolaja kara inženieru skolā, pēc tās beigšanas no 1916. gada janvāra dienējis Rēveles jūras cietoksnī kā inženieru karaspēka virsnieks.

1917. gada maijā pārcelts uz Sevastopoles cietokšņa jūras mīnu bataljonu. 1918. gada sākumā atvaļināts slimības dēļ. Piedalījies cīņās pret lieliniekiem Krimā, kādu laiku dienējis Ukrainas hetmaņa Skoropadska karaspēkā. 

Apbalvots ar

• Vladimira IV šķ.,
• Jura IV šķ. ordeņiem,
• bijis stādīts priekšā apbalvošanai ar Jura Zelta zobenu. 

1918. gada maijā atgriezies Latvijā.

1918. gada 7. novembrī iestājies krievu Ziemeļarmijā Judeņiča spēkos, dienējis Bulaka-Balahoviča apvienotās grupas operatīvajā štābā, jātnieku sapieru izlūku komandas priekšnieks. No turienes pārgājis uz Igaunijas armiju, kurā palicis līdz 1919. gada aprīļa beigām. Piedalījies kaujās ienaidnieka aizmugurē, kur uzspridzinājis vairākus tiltus, pārrāvis stratēģiski svarīgu dzelzceļa līniju.

Par kaujām Igaunijā apbalvots ar: 

• Igaunijas Brīvības krustu; 

1919. gada 5. aprīlī piedalījies Gdovas ieņemšanā, kur sabojājis telegrāfa līniju, uzspridzinājis 2 dzelzceļa tiltus un zem ienaidnieka bruņuvilciena uguns ielauzies stacijā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada aprīlī, iecelts par Ziemeļlatvijas partizānu pulka komandieri. Saformējis savu vienību un vadījis to kaujās pret lieliniekiem Vidzemē un Latgalē, paaugstināts par kapteini.

1919. gada maija beigās Artūrs ar savu partizānu vienību pie Valmieras nemanīts izlavījās cauri frontes līnijai un nokļuva līdz Cēsīm, 31. maijā pilsētu ieņēma. Virzoties tālāk uz Latgali, 7. jūnijā straujā triecienā ieņēma Borhu (Atašienes) staciju un noturējās šajā rajonā līdz papildspēku pienākšanai, tā lielā mērā veicinādams Latgales atbrīvošanu.

1919. gada vasarā pārcelts uz armijas Tehnisko pārvaldi.

1919. gada bermontiešu uzbrukuma dienās saformējis 1. partizānu pulku un piedalījies kaujās no Rīgas līdz Lietuvas robežai.

1919. gada 10. novembrī ielauzās ienaidnieka pozīcijās Torņakalnā, 11. novembrī izsita ienaidnieku no Švarcmuižas.

1919. gada 17. novembrī ar savu pulku ielauzās pretinieka aizmugurē, izraisīja paniku un vairākas dienas ilgās cīņās būtiski atviegloja Jelgavas ieņemšanu 21. novembrī. 

Pēc bermontiešu satriekšanas atgriezies Tehniskajā pārvaldē.

No 1919.-1920. gadam bijis pārvaldes priekšnieks.

1921. gadā pārgājis uz virsnieku kursiem, noorganizējis inženieru nodaļu. 

Atvaļināts 1922. gada februārī.

1928. gadā kandidējis Saeimas vēlēšanās Latgales latviešu sarakstā.

Piešķirtas Lejas ūdensdzirnavas Krāslavā, kuras izveidojis par plašu rūpniecības uzņēmumu.

Studējis inženierzinātnes LU.

Piedalījies Krāslavas ev. luter. baznīcas būvkomisijas darbā.

1940. gadā atgriezies armijā, iecelts par Latgales kara apgabala priekšnieku. Pienākumus nav pildījis sakarā ar Latvijas okupāciju.

Apcietināts 1940. gada 20. augustā,

Ievietots Daugavpils cietumā, divreiz vests uz Stripu mežu "nošaušanai", liekot sev rakt kapu. 

Baltijas Sevišķā kara apgabala kara tribunāls notiesāja Artūru uz 10 gadiem (KPFSR KK 58-13).

Kara sākumā no Daugavpils cietuma pārvests uz Krasnojarsku, tur par mēģinājumu organizēt sacelšanos PSRS leTK Sevišķā apspriede notiesāja vēl uz 5 gadiem (KPFSR KK 58-102, 58-11, 19, 58-2).

Atbrīvots 1953. gada aprīlī, bet līdz 1956. gada jūnijam atradies izsūtījumā Krasnojarskas apgabalā Ziemeļjeņisejskā. 

1956. gadā atgriezies Latvijā, bijis būvinženieris institūtā "Pilsētprojekts". Panācis atļauju izceļot pie ģimenes uz ārzemēm.

1966. gada jūnijā ieradies ASV, kur apmeties meitas ģimenē Sanfrancisko.

Avots: lkok.com