Arveds Smilga

Arveds Smilga (1879.24.VI Vecpiebalgā – 1947.30.I. Cicakerā pie Elbas, Vācijā) – rakstnieks, pedagogs un žurnālists.

Dzimis skolotāja ģimenē;

Izglītība:

• 1893-96 mācījies Millera reālskolā Cēsīs,
• 1896-99 Rīgas pilsētas reālskolā.
• 1899-1901 studējis arhitektūru Rīgas Politehniskajā institūtā
• 1901-02 filozofiju un ģermāņu valodniecību Jēnā un Minhenē,
• 1905-06 sabiedriskās zinātnes Berlīnē.

Šajā laikā Smilga bijis arī laikraksta, „Baltijas Vēstnesis” speciālkorespondents Berlīnē.

1904 ieguvis ģimnāzijas skolotāja tiesības.

1906-07 strādājis Arzamasas reālskolā Krievijā,

1907-10 strādājis A. Ķeniņa zēnu reālskolā un A. Rūmanes-Ķeniņas meiteņu ģimnāzijā Rīgā.

1913-14 laikraksta „Liepājas Balss” redakcijas loceklis.;

1914-15 laikraksta „Latvija” atbildīgais redaktors.

1916-18 S. atkal strādā par skolotāju,

1921-24 bijis Cēsu Bērzaines ģimnāzijas direktors,

1929-34 Cesvaines ģimnāzijas direktors.

1924-29 Latvijas telegrāfa aģentūras pārstāvis Berlīnē,

1934-40 Latvijas radiofōna direktors.

1944. gadā emigrējis uz Vāciju.

Pirmā publikācija – dzejoļu kopa un tulkojumu kopa ar nos. „Uzzīmējumi” almanahā „Jaunā raža” 1901 (5. nr.).

Smilgas prozā atturīgs, niansēts vērojums.

Viņa prozas miniatūras izdotas grāmatās 

1. „Aizsniguši ceļi” (1912) un
2. „Siluets” (1920).

Liriski noskaņota pārdomu dzeja krājums „Aiz zaļā kalna” (1909), vēlāk publicēts periodikā.

Rakstījis arī apcerējumus  par literātiem (J. Poruku, A. Saulieti).

Tulkojis T. Manna noveles „Tristāns” (1923).

Arveds Smilga par LR direktoru strādāja no mūža 55. līdz 61. gadam.

"...Man šķita, ka viņš savā personībā un stājā bija saglabājis visu iepriekšējo ievērojamo amatu cieņu. Tā viņam patiešām bija nepieciešama, vadot tik respektējamu valsts iestādi. Direktora darbs ne vienmēr bija kluss un mierīgs: nereti viņam bija jāpieņem Zālamana cienīgs spriedums. Maldās tie, kuŗi iedomājas, ka daiļo mākslu dzīve allaž norit debešķīgā harmonijā, kā tas redzams uz skatuves. Mākslinieka temperaments reizēm tā uzliesmo, ka tikai direktors prata nomierināt vētru ūdensglāzē. Smilgu respektēja viskarstākie strīdnieki, viņa klātienē asie vārdi apklusa un netika lietoti..." -Pāvils Ieviņš

Latviešu rakstniecības biografijās (1992, 301.lpp.)

***

Piezīmju lauki: No J.Ozola albuma.