Arvils Rumpēters

Šā gada Līgovakarā Ņujorkā mūžībā izvadījām mūsbrālīti Arvilu Rumpēteru, kas šķīrās no dzīves, nepielūdzamas slimības pieveikts, 45 gadu vecumā. Arvils piedzima 1955. gada 2. aprīlī Manhatanā, Ņujorkā, un 20. jūnijā aizgāja mūžībā Statena salas slimnīcā Ņujorkā, ne mirkli nepadevies izmisumam, ka slīd prom no mums.

Mēs, palicēji: māte Baiba Bičole-Rumpētere, dzejniece un avīzes "Laiks" redaktore; tēvs mākslinieks Ilmārs Rumpēters un viņa otrā sieva Dzintra; brālis Artis Rumpēters un viņa sieva Brigita un dēls Andrejs; es pati, viņa "mīļmāsiņa" (Rita Laima Krieviņa), un mani dēli Krišjānis un Jurģis; un Arvila sirdsdraudzene Diāna, un vēl mīļie radiņi un draugi tuvumā un tālumā...
Tagad, kad viņš kā fiziska būtne vairs nepastāv, jāpievēršas gaišajām atmiņām, kas būs tik ilgi, kamēr mēs, kas viņu labi pazinām, paši būsim dzīvi. Kā teica Arvila labākais draugs Deina, "mēs visi kādreiz satiksimies, tur..."
Arvilam bija nepabeigta augstākā izglītība; viņš studēja angļu valodu un arheoloģiju Ramapo koledžā Ņudžersijā, bet studijas viņu īsti neapmierināja, viņš vēl bija meklētājs. Vēlāk dzīvē maizesdarbs tāpēc vairāk vai mazāk bija ierēdniecības ietvaros. Viņa rakstnieka talants, diemžēl, palika nepiepildīts. Par to varējām jūsmot vienīgi mēs, paši tuvākie cilvēki, kuriem viņš uzticēja savas rindas, kautrīgi pasmaidot:

"Mākonis, lietus nesējs, pārskrējis plašo, līdzeno pļavu, atstāj aiz sevis savu svaigo dvašu. lestājas ilgs klusums, iekams pēdējā lāse norit dziļākā zaļumā, pieskaras zemes krūtij, aplaimodama jaundzimušu prusaku, kas pa savas dzimtas seno taku pirmo reizi siro. Garšīga kā pirmā atmiņa ir šī debess lāse. Tā ir it kā vasaras vēstniece, kas rāda ceļu dzīves tālākai norisei, še starp debess jumu un iežu klēpi. Saulei rietot, izstiepjas kā sliede taisna, bezgalīga, koši sārta padebess, čukstot savu teiku par bijušo un par vēl neapjausto."

Arvils bija neparasts cilvēks - ļoti gaišs, reizēm fantasts, nepraktisks, apdāvināts ar humora un valodas izjūtu; viņu saistīja senatnes pasaule, Latvijas vēsture, viss, kas pārstāvēja aizgājušos laikus. Liekas, ka izglītības ziņā visvairāk viņš guva savulaik populārajās trimdas latviešu "2x2" nometnēs, kas pulcēja latviešu jauniešus un latviešu talantus - rakstniekus, akadēmiķus, mūziķus, politologus, kurus vienoja interese par Latvijas pagātni, problēmām un latviešu tautas vērtībām. Arvilam - vismaz jaunībā - nebija viegli būt latvietim. Spītīgs pēc dabas, viņš sacēlās pret trimdas "latvisko indoktrināciju", kas bija tik raksturīga vairākām latviešu paaudzēm, taču vēlāk pats meklēja ceļu atpakaļ pie savas tautas, jūtot, ka šī kopības sajūta un kopīgā identitāte ir nepieciešama kā gaiss, ko elpo, kā maize, ko ēd. Ka šīs identitātes pamatā ir lielas, skaistas vērtības: kultūra, vēsture, senatne, dabas izjūta...
Savulaik Arvils krāja II pasaules kara relikvijas. Atceros, viņa istaba mūsmājās Ņudžersijā bija piekrauta ar grāmatām un visādām antikvariātos, māju izpārdošanās un uteņos atrastām interesantām mantām. Vēlāk viņš pievērsās Latvijas armijas vēsturei, un likās, ka šī aizraušanās palika ar viņu līdz mūža galam.
Deviņdesmitajos gados pārcēlies uz Ņujorku, Arvils nejauši iepazinās ar Ņujorkas "Floating the Apple" laivinieku grupu, kam ideoloģiskais pamats ir ekoloģiska pieeja videi, bet darbība - koka laivu būvniecība un arī braucieni ar šim laivām pa Hudzonas upi un citur, aktivitātēs iesaistot arī skolu jaunatni. Viss tas Arvilam pavēra skatu uz laivu un kuģu burvību. Pats kļuvis par šī kluba aktīvu dalībnieku, Arvils arī pievērsās kuģniecības, īpaši Latvijas, vēsturei.
Arvils bija ļoti muzikāls, autodidakts ģitāras spēlē. Žēl, ka nav neviena ieraksta, ko tagad paklausīties. Viņš spēlēja klusi, savu tuvāko cilvēku lokā, jo visu mūžu nespēja pārvarēt mazvērtības sajūtu, kas slāpēja viņa Dieva dotos talantus.
Nodzīvojis visu savu mūžu vienā vietā - Ņujorkas rajonā, Arvils tomēr paguva atbraukt pie manis ciemos uz Latviju divas reizes, un pēdējā reize pirms trīs gadiem viņu īpaši saviļņoja. Tas arī bija skaistākais laiks, ko esmu pavadījusi kopā ar savu vecāko brālīti, joņojot pa Latvijas līkumotajiem ceļiem vecā folksvāgenā... Tie laikam bija Arvila skaistākie Jāņi, kad līgojām Vidzemes augstienē, Jaundrustu muižas kalniņā, dzerot labāko pasaules alu - "Piebalgas Ķenci". lespējams, ka Arvilu pirmo reizi tā pa īstam uzrunāja mūsu senču gars. Ar senām Līgo dziesmām, alu, sieru un pīrāgiem, jauku, gaišu cilvēku - "savējo" - lokā ap maģisko Jāņu ugunskuru sagaidījām saulītes rotāšanos. Kā viņš jūsmoja par visu, ko paguvām apskatīt! Pilsdrupas, vecās lauku mājas, Latvijas meži, pļavas, ūdeņi, debesis, Baltijas jūra... tas viss uz viņu atstāja dziļu jo dziļu emocionālu iespaidu. Toreiz es atklāju, ka Arvils pievērsies Latvijas senvēsturei, īpaši senajām rotām. Kad viņš jau gulēja slims, viņš lūdza, vai es nevarot no interneta izdrukāt informāciju par vikingu rotām. Viņa prāts nira laika dzīlēs, īsinot drūmās garās stundas, kad viņš vairs nespēja no gultas izkļūt.
Arvils aiz sevis nav atstājis daudz taustāmu vērtību, bet starp tām ir veco Latvijas pastkartīšu un fotogrāfiju kolekcija, kuru, cerams, liksim pamatā "Laika" Interneta vēstures lappusei kaut kad nākotnē. Būdams "uteņu urķis", Arvils pastkartītes bija atradis Manhatanā, un abi vaimanājām, ka tādas vērtības tiek izvazātas pa plašo pasauli. Viņu saistīja materiālā pasaule, ciktāl tā iemiesoja cilvēka garīgās vērtības, izdomu un talantu. lespējams, ka šī pieeja dzīvei viņam dzīves pēdējos gados piepulcināja loku burvīgu, garīgu cilvēku, kas meklēja dzīvei dziļāku jēgu. Arvils līdz pēdējam brīdim nepakļāvās slimības, nespēka un nāves neizbēgamībai. Būdams dziļi garīgs cilvēks, viņš spēja savu atlikušo spēku pārvērst dziļā ticībā mīlestības uzvarai pār nāvi. Katrā ziņā, tie, kas bijām ar viņu kopā dzīves pēdējās nedēļās un dienās, lai gan zaudējām mīļu ģimenes cilvēku un tuvu draugu, tomēr ieguvām pārliecību, ka cilvēka dvēsele ir nemirstīga un ka Dievs ir mīlestība.
Man pietrūkst Tevis, brālīt, Tava asprātīgā humora un laipnības! Tu biji ideālists, un Tev bieži bija grūti samierināties ar reālo pasauli, ar tās netaisnību. Taču ideālisms tomēr ir skaists, jo tas norāda uz to,  ka cilvēks joprojām tic un cer. Tu biji ļoti latvisks savā dabas izjūtā, Tu zināji tik daudz par Latvijas vēsturi... Kā būtu noderējis Tavs talants un zināšanas mūsu jaunajā projektā, "Laiks" Internetā! Jau kuro reizi jāskumst par to, ka cilvēks mirdams aiznes sev līdzi tās vērtības - zināšanas, ko tikai ar lielām pūlēm citam apgūt. Varbūt Tu būsi kādā smilgā, kas zied pie vecas klēts pakša Latvijas ārēs, kādā kokā, upē, mākonī, cilvēkā.

Avots: Laiks, 26.08.2000