Ausma Borska

Orkānu vēju brāzmotajā naktī no 8. uz 9. janvāri pēkšņi stāja pukstēt radoši spilgtas personības – pianistes, koncertmeistares, klavierspēles pedagoģes un Muzikālo teātru aktieru skolas direktores Ausmas Borskas sirds. Vētraini aiztraucies arī viņas bezgala dinamiskais un radošais dzīves skrējiens.

A. Borska dzimusi Rīgā, 1942. gada 6. novembrī. Klavierspēles meistarību apguvusi Jautrītes Putniņas klavieru klasē Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā un Latvijas Valsts konservatorijā, kuru absolvējusi 1965. gadā.

Kā pianiste un koncertmeistare jau kopš studiju gadiem viņa ražīgi koncertēja ne tikai Latvijā un bijušajā Padomju Savienībā, bet arī Krievijā, Čehijā, Vācijā, Itālijā, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Rumānijā, Bulgārijā u.c.

Sadarbībā ar ievērojamākajiem Latvijas koriem un vokālajiem ansambļiem Ausma Borska kļuva „leģendāra”, ar kuru kopā strādāt bija ikviena dziedātāja, ansambļa vadītāja un kora diriģenta sapnis. Īpaši ilggadīga un mākslinieciski radoša sadarbība veidojās ar kori „Daile” un tās maestro Gido Kokaru.

Paralēli koncertmeistares darbam Rīgas Pedagoģiskajā skolā, Cēsu mūzikas koledžā, Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā un aktīvai koncertdarbībai, mēs viņu pazinām arī kā ilggadīgu Latvijas Mūzikas akadēmijas docenti un Rīgas Muzikāli poētiskā teātra muzikālās daļas vadītāju.

Mūža pēdējo desmitgadi viņa aktīvi darbojās mūzikas pedagoģijas laukā, strādājot par klavierspēles pedagogu Ķekavas mūzikas skolā un Rīgas 2. mūzikas skolā, kā arī veicot direktores pienākumus Muzikālo teātru aktieru skolā.

Ikviena tikšanās ar Ausmu pie klavierēm bija svētki. Viņa mācēja mūs pārsteigt ar negaidīti spilgtiem un aizrautīgiem mūzikas interpretējumiem, sniegdama mūzikas valdzinājuma izjūtu. Šajās reizēs viņa bija it kā starp mums, bet vienlaikus – pavisam citā dimensijā, kāda neredzama mūzikas aizgādņa varā. Viņai piemita spēja, pat no tehniski visnožēlojamākajām klavierēm visattālākajā Latvijas lauku kultūras namā „izvilināt” mūziku, paceļot gara lidojumam savus klausītājus. Šajās reizēs viņa uzliesmoja un dzirkstīja par prieku citiem, vienlaikus nesavtīgi sadedzinot sevi vienīgās un īstenās mīlestības vārdā ... līdz sirds neizturēja.

Ausmas vairs nav, bet ierakstos un mūsu dzirdes priekšstatos vēl arvien skan tikai viņai raksturīgais emocionāli skaudrais klavieru skanējums.

Ausmai piemita savs rokraksts, savs stils, sava skola, arī savs grūtību un smagu pārbaudījumu ceļš, kas tikai vēl jo vairāk kaldināja viņas unikalitāti un stiprināja godbijību pret mūziku.

Ausma necieta izlikšanos un puspatiesības, jo īpaši mūzikā. Viņa vienmēr bija atklāta, tieša un konsekventa savos spriedumos par mūzikas interpretācijas iespējām, lai arī cik ļoti šie spriedumi atšķirtos no citu uzskatiem. Taču tieši tāpēc studenti un arī kolēģi nemitīgi tiecās pēc viņas padoma. Viņa bija kā magnēts, kas vilka pie sevis mākslai patiesi kalpojošos cilvēkus.

Ausma saviem līdzcilvēkiem deva daudz, nekad neprasot atpakaļ: “kas man par to būs?” Viņas neizsīkstošā talanta galvenā dzirksts bija MŪZIKA, bet dzīves galvenā vērtība – DARBS.

Tieši tādu Ausmu Borsku atcerēsies viņas meita, draugi, kolēģi, neskaitāmie audzēkņi. Mēs visi zinājām, ka Ausma bija „ar spārniem”, bet bijām piemirsuši, ka tie „ar spārniem” dzīvo ļoti ātri. Šīs brāzmainās dienas to mums atgādināja skaudri un nežēlīgi.

Ausma aizgāja no mums tā arī līdz galam nesaprasta, pietiekami nesaņemot ikvienam cilvēkam tik ļoti nepieciešamo atzinības izjūtu. Tagad visi, kam Ausma devusi ”ceļa maizi” mūzikā, paliek savai līdzgaitniecei mūža parādnieki.

Dr. paed. Edgars Kramiņš