Bernds Freitāgs fon Loringhofens

Frydagu, tostarp Freitaga-Loringhovena ģimene bija sena baltvācu muižnieku dzimta, kas cēlusies Vestfālijā, un kuras izcelsme ir Minsterē.

Pirmoreiz tie tika pieminēti 12. gadsimtā (barons: Livonija, Kurzeme 1198; Teitoņu ordeņa maģistrs 1485, Gotha Register 1896, 1934 1942).

***

Bernds dzimis Kūresārē (Arensburgā), Livonijas gubernatora (tagadējā Kuresārē, Igaunijā), barona  Burharda (Burchard Haro Charles Napoleon Freytag von von Loringhoven) un Leonīdes (Leonide Klara Oda von Möller) ģimenē.

Ģimene pameta senču māju pēc tam, kad 1918. gadā Igaunija pasludināja neatkarību un tika konfiscēti dzimtas zemes īpašumi un aktīvi.

1933. gadā, pēc viena gada juridiskām studijām Kēnigsbergas universitātē, viņš iestājās Reihsverā .

1937. gadā viņš tika paaugstināts par leitnantu. 

1942. gada beigās Loringhovena pakļautībā esošais tanku bataljons tika ieskauts padomju pretuzbrukuma laikā Staļingradas kaujā.

1943. gada 23. janvārī viņam tika piešķirts Vācijas krusts zeltā (vācu valodā Deutsches Kreuz) un paaugstināts par kapteini. 

1943. gada 2. martā tika pārcelts uz 111. kājnieku divīzijas personālu.

1943. gada novembrī Loringhovens tika paaugstināts par majoru.

No 1944. gada jūlija līdz 1945. gada aprīlim viņš kalpoja par armijas ģenerālštāba priekšnieka (vispirms ģenerāļa Heinca Guderiana un pēc tam ģenerāļa Hansa Kreba) adjutantu.

Pēdējais Loringhovena uzdevums bija štāba virsnieks, kurš bija atbildīgs par ziņojumu sagatavošanu Ādolfam Hitleram. Šis darbs prasīja pastāvīgu klātbūtni Hitlera tuvumā.

Pēc 1945. gada 23. aprīļa, kad Hitlera sakaru darbinieki sāka dezertēt, viņam nācās improvizēt, un viņš savus izlūkošanas ziņojumus pamatoja ar informāciju, kuru viņš varēja iegūt no sabiedroto ziņu aģentūrām Reuters un BBC. Par laimi viņam Hitlers to nezināja.

29. aprīļa vakarā viņš kopā ar Gerhardu Boldtu un pulkvežleitnantu Rūdolfu Veisu aizgāja no Fīrerbunkera. Tajā rītā Loringhovens bija piegājis pie Krebsa un vaicājis, vai viņš ar Boldtu varētu pamest Berlīni un "atgriezties kaujas karaspēkā". Krebs runāja ar Burgdorfu, lai saņemtu viņa padomu. Burgdorfs apstiprināja, taču norādīja, ka viņiem vajadzētu ņemt viņa palīgu Veisu. Pusdienlaikā pie Hitlera vērsās pēc viņa apstiprināšanas. Pārsteidzoši, viņš uzdeva daudz jautājumu un piedāvāja padomus.

Hitlers jautāja: "Kā jūs izkļūsit no Berlīnes?"

Kad Loringhovens pieminēja laivas atrašanu, Hitlers kļuva entuziasma pilns un ieteica: "Jums jāiegūst elektriskā laiva, jo tas nerada troksni un jūs varat nokļūt pa Krievijas līnijām." Kad viņš piekrita, ka elektriskā laiva būtu vislabākā, bet piebilda, ka, ja nepieciešams, viņiem var nākties izmantot citu kuģi, Hitlers pēkšņi bija pārguris. Viņš ļengani paspieda rokas katram un ātri atlaida grupu. 

Britu armijas sagūstītais 1945. gada 3. maijā Loringhovens divarpus gadus pavadīja kā kara gūsteknis. Viņam netika izvirzītas apsūdzības kara noziegumos.

Pēc repatriācijas 1948. gada janvārī viņš dzīvoja Minhenē, kur kļuva par izdevēju. Viņš pievienojās Vācijas Federālajiem bruņotajiem spēkiem (Bundeswehr) 1956. gadā pēc Rietumvācijas iestāšanās NATO.

Viņš dienēja dažādās armijas un NATO pozīcijās; viņa augstākā pakāpe bija ģenerālleitnants.

Vēlāk viņš tika iecelts par Bruņoto spēku ģenerālinspektora vietnieku un 1973. gadā ar pilnu godu aizgāja no armijas.

Dzīves beigās Loringhovens, kļuvis par Svētā Jāņa ordeņa bruņinieku (Brandenburgā), aktīvi kalpoja ordenim kā tā kanclers un gubernators.

Nāves brīdī 93 gadu vecumā viņš bija viens no pēdējiem trim zināmajiem dzīvajiem lieciniekiem (kopā ar bunkuru telefona operatoru Roču Misču un Hitlera jauniešu kurjeru Armīnu Lemmanu) notikumiem Fīrerbunkerā Otrā pasaules kara beigās.