Bulats Okudžava

Nav vajadzības stāstīt, kas ir Bulats Oludžava, kur piedzima, kā uzauga. Visa Krievija to zina. Viņam par godu tiek rīkoti kongresi un festivāli. Viņa dzejoļi ir vecāko klašu skolnieku obligātās literatūras sarakstā. Viņa vārdā ir nosaukta maza planēta. 50 gadus viņa dziesmas dzied visa Krievija – labākā Krievijas daļa. 50.gadu vidū viņš mēģināja pierunāt divus, trīs savus draugus, lai katru vakaru dziedātu uz Tveras bulvāra un pieradinātu cilvēkus pie dziesmām. Draugi viņu toreiz atrunāja. Šodien neviens vairs nav jāpieradina. Bulatu Okudžavu slava neinteresēja. Viņš bija daudz konkursu laureāts, daudzu prēmiju ieguvējs, daudzu organizāciju biedrs un goda biedrs. Arī Komunistiskās partijas. taču viņš bija tāds emocionāls biedrs, kas piederēja vispirms mākslas mūzai. No tās atraut Okudžavu varēja tikai stihiskas nelaimes, lielas netaisnības vai karš. Tad viņš bija gatavs palīdzēt visiem. Viņš aizstāvēja Solžeņicinu, iebilda pret tankiem Prāgas ielās 1968.gadā. Negaidot, kamēr viņu izslēdz, no partijas aizgāja pats, tajā dziļi vīlies.

2004.gada 9.maijā slavenajam dzejniekam un komponistam Bulatam Okudžavam paliktu 80 gadi. Tauta no viņa atvadījās 1997.gadā. Tā esot bijusi cilvēku un ziedu jūra. 1984.gada maijā, kad tika svinēta tautas mīlētā cilvēka 60.dzimšanas diena, skatuve ap viņu arī tika noklāta ziediem. Viņa līdzgaitnieks Julijs Kims savās atmiņās rakstīja, ka pavisam nejauši, redzētais atgādinājis Visocka bēres. Ne jau bēdīgā nozīme, bet gan cilvēku mīlestībā lielumā. Vairākas stundas pēc koncerta uz skatuves kāpuši viņa talanta pielūdzēji, lai pasniegtu klēpi vai pušķīti mīlestības.

Kāda bija Bulata Okudžavas mīlestības formula? Līdzgaitnieki uzskata, ka to vistiešāk formulējis viņa mīļākais dzejnieks Puškins :

И долго буду тем любезен я народу,

Что чувства добрые я лирой пробуждал,

Что в мой жестокий век восславил я свободу

И милость к падшим призывал

Tautas ienaidnieka dēls savas dziesmas sākumā dziedāja draugiem. Sirsnīgas, vīrišķīgas un liriskas tās aizgāja tautā, padarot viņu bezgala populāru. Pats viņš mīlēja Arbatu, kur piedzima 1924.gadā. Skolas gaitas Okudžava uzsāka Gruzijā, kur strādāja viņa tēvs. Tur esot bijusi jāmācās krievu valoda un eksāmenā jārisina uzdevums kā pelei caur dažādiem labirintiem visātrāk nonākt pie desas. 37.gadā tēti arestēja, mamma gājusi pie Berija lūgties viņu atbrīvot, jo kāds gan viņš angļu spiegs. Mammas gājieni bijuši tik uzmācīgi, ka vienā jaukā naktī aizvesta arī viņa. Bulats ar jaunāko brāli palikuši vecmāmiņas aizbildniecībā un tā sākušās viņa mācību stundas Maskavas ielās – cigaretes, alkohols, ģitāra un meitenes. Uz jautājumu – Vai viņš juties kā tautas ienaidnieku bērns? Okudžava atbild, ka to izjutis uz katra soļa, taču bijis ļoti politisks puisītis un ticējis, ka notikusi liela kļūda, jo centīgāku un kvēlāku komunistu par viņa tēti un mammu neesot.

Skolu tantes un onkuļa stingrā aizgādniecībā viņš pabeidza Gruzijā. Turpat arī filoloģijas fakultāti. Lūk, kāda interesanta epizode. 12 gadus vecais Bulats savus dzejoļus lasījis tantei un onkulim, kas vienmēr saukuši – “ģeniāli”. Taču reiz onkulis pajautājis, kāpēc jaunajam talantam nav savas grāmatas, kā Puškinam un Ļermontovam. Nākamajā dienā Okudžava skrējis uz rakstnieku savienību. Tur viņam izdevies satikt pašu galveno sekretāru. Viņam arī savu bēdu puisis izstāstījis. Sekretārs kļuvis domīgs un sacījis, ka labprāt izdotu tādu grāmatu, bet neesot papīra. Bulats noskumis žēlojies onkulim. Tas kasījis bārdu un domājis, cik gan tādai grāmatai papīru vajadzētu. Viņam esot puskilograms. Vai pietikšot? Nākamajā dienā jaunais talants atkal skrējis uz rakstnieku māju, bet sekretārs bija izbraucis.

Pirmie nopietnie dzejoļi Bulatam Okudžavam ir par karu. 17 gadu vecumā viņš brīvprātīgi piesakās frontē. Kā pats pēc tam ironiski raksta – līdz Berlīnei es netiku. 

Okudžava nomira 73 gadu vecumā Parīzē, kur pēc privāta ielūguma bija ieradies, lai piedalītos savā autorkoncertā. Viņu  pārsteidza slimības lēkme. Atcēlis koncertu, viņš devās uz slimnīcu un tur arī palika. Jau reiz operētā sirds - neizturēja. 

Zanda Radziņa, Nekropole.info