Burkards Dzenis

Burkards Dzenis (1879. gada 11. jūlijs — 1966. gada 17. augusts) bija latviešu tēlnieks, mākslinieku biedrības "Sadarbs" biedrs, tēlnieka Teodora Zaļkalna brālēns un gleznotājas Dagnes Dzenes tēvs.

Dzīvesgājums

Dzimis 1879. gada 11. jūlijā Garonska muižā pie Juglas ezera, Dreiliņu pagastā. Māte Klementīne (dzimusi Aizpuriņa). Mācījās Rīgas pilsētas reālskolā, 1897. gadā iestājās Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā, kur mācības beidza 1905. gadā. Ieguvis stipendiju, viņš devās uz Parīzi, kur, tāpat kā viņa laikabiedri Gustavs Šķilters un Teodors Zaļkalns, iepazinās ar Ogista Rodēna daiļrades principiem. Darbojās latviešu mākslinieku apvienībā Rūķis un no 1910. gada piedalījās mākslas izstādēs.

Pirmā pasaules kara beigās 1918. gadā atgriezās Latvijā, bija Valsts mākslas muzeja direktors (1920–1944), Latvijas Mākslas akadēmijas Lietišķās tēlniecības meistardarbnīcas vadītājs (1922–1944), kultūras pasākumu organizators.

Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, 1950. gadā izceļoja uz ASV.

Miris 1966. gada 17. augusts Deitonā Ohaio štatā ASV.

Daiļrades raksturojums

Dzeņa daiļrades attīstībā nozīmīgu lomu spēlēja materiālu maiņa - viņš pārgāja no bronzas uz cietajiem materiāliem, viens no pirmajiem latviešu portrettēlniecībā sāka izmantot granītu ("A. Saulieša portrets"), kas radīja monumentalitātes iespaidu. Dzenis veidojis arī kapu pieminekļus (piemēram, Jurim Alunānam un Rūdolfam Pērlem).

Dzeņa daiļradi maz ietekmēja impresionisms, viņš vairāk nodarbojās ar raksturojuma precizitāti.