Čārlzs Ponci

Interesanta nianse: ja Eiropā un jo īpaši tās austrumu daļā Medofa darbības tiek dēvētas par finanšu piramīdu, tad ASV gandrīz vienmēr tiek lietots termins "Ponci shēma". Pēdējā savu nosaukumu ir ieguvusi, pateicoties vienam no 20. gadsimta sākuma slavenākajiem afēristiem Savienotajās Valstīs. 1882. gadā dzimušais Čārlzs (Karlo) Ponci 1903. gadā ieradās ASV no Itālijas, strādāja dažādus gadījuma darbus, līdz nokļuva Kanādas pilsētā Monreālā, kur atrada darbu bankā – kā vēlāk izrādījās, krāpnieciskā. Bankas dibinātājs, arī emigrants no Itālijas, sešus gada peļņas procentus (divreiz lielākus, nekā tolaik vispārpieņemtais rādītājs) ieguldītājiem maksāja nevis no bankas darījumiem, bet gan no jauno ieguldītāju līdzekļiem. Kad naudas sāka aptrūkties, bankas īpašnieks kopā ar atlikušo summu pazuda Meksikas virzienā, bet Ponci nonāca cietumā uz trim gadiem – visu pamestajā bankā viņš pats sev bija izrakstījis viltotu čeku par 423,58 dolāriem.

Pēc atbrīvošanas no cietuma Ponci kādu laiku godprātīgi dzīvoja Bostonā, līdz 1919. gada beigās atcerējās par savu Kanādas darba devēju un izveidoja krāpniecisku shēmu, kuras ietvaros solīja ieguldītājiem izmaksāt peļņu 50% apmērā (kopā ar pamatsummu) pusotra mēneša laikā. Savus solījumus Ponci pamatoja ar iespējām gūt peļņu no pasta starptautiskajiem atbilžu kuponiem (international reply coupon), kurus Itālijā bija iespējams iegādāties par zemu cenu, savukārt ASV varēja samainīt pret pastmarkām par daudz lielāku vērtību. Pārdodot amerikāņu pastmarkas, peļņa būtu vairāk nekā divkārša, un nelielos apjomos šādus darījumus Ponci arī īstenoja, taču absolūts vairākums izmaksu, protams, notika uz jaunu noguldītāju piesaistīšanas rēķina. Toreiz par šīs afēras upuriem kļuva aptuveni septiņpadsmit tūkstoši cilvēku. Savas darbības beigu posmā 1920. gada vidū Ponci saņēma līdz pat 250 tūkstošiem ASV dolāru dienā – tiem laikiem astronomisku summu. Naudas pārpilnības dēļ afērists nereti pat esot to metis laukā kopā ar atkritumiem.

Kopējais Ponci iegūto līdzekļu apjoms bija gandrīz 10 miljoni dolāru. (Pavisam shēmā bija iesaistīti 40 000 tūkstoši cilvēki, un caur Ponci rokām izgāja 15 miljoni dolāru, no kuriem tikai pieci miljoni tika atdoti "investoriem".) Pēc piramīdas kraha viņam tika piespriests piecu gadu cietumsods, pēc kura izciešanas Ponci vēl kādu laiku nodarbojās ar sīkākām afērām, līdz 1934. gadā tika deportēts no ASV uz Itāliju, kur turpināja īstenot dažādas maza mēroga krāpšanas. No Itālijas Ponci pārcēlās uz Brazīliju, kur pavadīja savas dzīves nogali nabadzībā.

1949. gadā aizsaulē aizgājušais afērists, protams, nebija pirmais, kurš izmantoja šādu shēmu, taču bija pirmais, kurš darīja to ar vērienu, tamdēļ arī viņa vārds ir iemūžināts finanšu vēsturē. Jāpiebilst, ka "Ponci shēmai", kas līdzinās klasiskajai finanšu piramīdai, vienlaikus piemīt dažas īpatnības, kuras ļauj to atšķirt no pārējām krāpnieciskajām shēmām. Piemēram, ja klasisko finanšu piramīdu, "burbuļu" utt. gadījumos tajās iesaistītie cilvēki paši meklē jaunus "klientus", no kuru atrašanas atkarīga viņu peļņa, tad "Ponci shēmā" visus ieguldīt gribētājus akceptē vai noraida shēmas īstenotāji. Vēl viena būtiska atšķirība no citiem krāpšanas veidiem – tās autori vienmēr piedāvā dažādas reinvestīciju programmas. Piemēram, ieguldīt līdzekļus uz gadu, diviem, utt. Šādi ieguldītāji "iesaldē" naudu, ļaujot shēmas īstenotājiem turpināt tās apriti arī tad, ja jaunu ieguldītāju pieplūdums ir minimāls. "Ponci shēma" atšķirībā no finanšu piramīdām vai "burbuļiem" ir ilgdzīvotāja un sabrūk tikai tad, kad ieguldītāji sāk masveidā izņemt no tās līdzekļus kādu ārējo faktoru ietekmē. (Arī paša Ponci afēra sabruka pēc tam, kad laikraksts The Post publicēja rakstu sēriju, kurā jaunizceptā miljonāra darbību dēvēja par krāpšanu un ieguldītāji sāka masveidā pieprasīt atpakaļ savus līdzekļus.)