Dāvids Freimanis
- Dzimšanas datums:
- 04.08.1876
- Miršanas datums:
- 03.03.1967
- Apglabāšanas datums:
- 08.03.1967
- Papildu vārdi:
- Zāmeļa dēls
- Kategorijas:
- Lauksaimnieks, Sabiedrisks darbinieks, TZO, Triju zvaigžņu ordeņa virsnieks / kavalieris
- Tautība:
- latvietis
- Kapa vieta:
- Freimaņu dzimtas kapa vieta
- Kapsēta:
- Zaļenieku pagasts, Ūziņu kapi
Dāvids Freimanis dzimis Zaļenieku pagasta "Būdniekos", sabiedrisks darbinieks, TZO kavalieris.
Aspazijas brālēns.
Aktīvi darbojies dažādās biedrībās:
- Bijis Zaļenieku Krājaizdevu kases revīzijas komisijas loceklis,
- Zaļenieku patērētāju biedrības valdes loceklis,
- Ūziņu savstarpējās ugunsapdrošināšanas biedrības revīzijas komisijas loceklis,
- Jēkabnieku piensaimnieku sabiedrības dibinātājs,
- darbojies Ūziņu lauksaimnieku kooperatīvā kā valdes loceklis.
Nodarbojies ar zirgaudzēšanu. Zirgi vairākkārt godalgoti.
Sieva Marija Freimane (dzimusi Lapiņa).
Bērni - dēls Uldis (kā leģionārs kritis savā pirmajā kaujā pie Novosokoļņikiem).
Meitas (dvīnes) - Skaidrīte un Laimdota.
Miršanas vieta - Auce.
Apglabāts Ūziņu Priežu kapos.
Avots - Ūziņu bibliotēka.
***
Ūziņos saglabājies nostāsts, ka Dāvids Freimanis vasaras laikā uz Zaļenieku Konzuma atklāšanu ieradies zirgu vilktās kamanās. Skaidrs, ka šāda ierašanās nepalika bez ievērības un, ka pārējie pasākuma apmeklētāji varēja novērtēt viņa izcilos zirgus.
***
Atmiņas no Indriķa Ulmaņa un maniem piedzīvojumiem zirgus audzinot un ķēves uz Maskavu lecināt vedot. Dāvida Freimaņa atmiņas.
Indriķis Ulmanis, mūsu Ministru prezidenta mirušais brālis, savā dzīvē bija centīgs un tālredzīgs lopkopis.
Kamēr vēl koppienotavām nebij piegriezta pienācīgā vērība, viņš savās Līv-Bērzes Brākšu mājās bija ierīkojis modernu nokrejošanas punktu un pieņēma no apkārtējiem saimniekiem pienu, tā pierādīdams kopmoderniecības lielo nozīmi.
Zirgu audzināšanu, galvenā tiesā, toreiz piekopa tikai muižniecība, un arī te Indriķis Ulmanis zemniekiem lauza un līdzināja ceļu ar savu nenogurstošo enerģiju un saprātu. Rīgas hipodroms, zem rosīgu lietpratēju vadības, bija nosvinējis savu 25 gadu pastāvēšanas jubileju. Priekšnieks toreiz bija Vidzemes gubernātors un priekšnieka biedris un saprātīgs vadītājs Pauls Stolterfoth, toreizējais Itālijas konsuls.
Goda dienas sacensības jubilejas lielo balvu, vairāk tūkstošu toreizējo zelta rubļu, bija izcīnījis Lukašēvica melnais ērzelis „Ursis", kurš dien' no dienas bija gājis smagajā vezumā, sevīm un savam saimniekam pārtiku pelnīdams.
Tā sāka vispār ļaudīs rasties pārliecība, ka zirgs uz hipodroma nava lieka sporta rotaļa, ka tam nozīme nākotnes zirgu audzēšanas laukā un ka sacīkstes uzrāda noderīgāko vaislas materiālu.
Tos ieskatus arī pauda Indriķis Ulmanis un piegrieza vērību nevien eksterjēram,' bet arī uzrādītiem rezultātiem, priekštečiem un ciltsgrāmatas datiem. Maskavā saplūda no daudzajām Krievijas ķēvnīcām ļoti plašs zirgu materiāls. Tur zirgu mīļotājiem bij ko nopriecāties un acis pabarot. Tur arī katru pavasari no ķēvnīcām 2-gadīgus kumeļus izūtrupēja.
Reiz Indriķim Ulmanim Maskavā kafejnīcā laikrakstu lasot uzkrīt, ka izsludināta kumeļu ūtrupe. Daudz nedomājis, tas steidzas uz viesnīcu, kur apgrozās hipodroma ļaudis un zirgu braucēji. No iegādātā ūtrupes saraksta redzams, ka cenas, solīšanu sākot, noliktas no 300—1800 rubļu; pārdošanā nāk 14 kumeļu. Indriķis griezās pie piedzīvojuša braucēja ar jautājienu, uz kura būtu vērts solīt? Atbilde: nav daudz ko gudrot, uz ērzeļa „Garlo" pēcnācējiem ir vērts pārsolīt.
Ulmanis nekavējoši dodas uz stalli kumeļus apskatīt. No „Garlo" ir 2 kumeļi: viens stalts un prāvs, ar visaugstāko cenu, bet otrs, sīka ķēvīte, vārdā „Vspiška". Tikmēr stallī ierodās arī kumeļu īpašnieks.
Sākās saruna; Ulmanis smādē Vspišku, ka tā, būdama „Garlo" meita, mazāk attīstījusies, mazāk labā formā, nekā pārējie kumeļi. Arī īpašnieks tā kā no kaunās, tā kā atvainojas, un gala iznākumā Ulmanis nopērk „Vspišku" to vakaru pirms ūtrupes par sarakstā minētiem 750 rubļiem!
Nu sākās darbs, jārūpējas par vagonu, par pavadoni līdz Līv-Bērzei. Ūtrupes dienā pieņemtais pavadonis saka Ulmanim, ka divi kungi jau divreiz šo meklējuši un solījuši atkal ierasties. Izrādās, tie grib Vspišku un sola jau 1000 rubļu. Ulmanis tik īsu brīdi šaubās un noteikti ved „ Vspišku" uz Brakšiem audzināt.
Zemgales auzas izlabo daudz, bet sākās nedienas — „Vspiška" jūgā ne par ko neiet un salauž divi dārgus skrejamos ratus.
Te jāizpalīdzās un jāņem no Rīgas Vaska Zavjalovs, kurš gan labs treners un braucējs, mazu augumu un viegls svarā, bet toties liels žūpa.
Brākšķos ierīko braucamo laukumu; zemes platība maza, katris stūrīts sēts un apstrādāts un tomēr jāpiemērojās.
Notiek divi labumi: Vaska atron no dzeršanas un Vspiška pieņēmās rātnuma. Atkal viens gads un Vspiška sāk parādīt savas izcilās spējas un lielo izturību, jo skrej nedēļu no nedēļas 2 reizes nedēļā un ieskrien savam saimniekam ap' 12.000 rubļu.
Agrāk, ja gribētu pārdot, nebij pircēju, bet nu Vspiškai pircēju netrūkst. Tomēr Ulmanis pārvērš to par vaislas māti. Viņa atnesa 4 vērtīgus kumeļus, tikai pasaules karš izjauca cen tības ražīgos augļus.
Kā jau tiku minējis, mūsu toreizējā Latvijā zirgkopība bija vienīgi muižniecības rokās. Kādā Jelgavas lopkopības izstādē parādījās kāds zemnieks Pinks (Stuttfarm Ausekle), bet vairāk ar' neko ne dzirdēja. — Krievijā bij neraža — bads, tad arī parādījās Jelgavas zirgu tirgū novārguši, bet vērtīgi ērzeļi un ķēves.
Man palaimējās nopirkt kādu ķēvi, stipri novārgušu, bet spēcīgu rumpi un dziļu, 5 gadus vecu, rudu Orlovas rikšotāju sugas. Steidzos to aplecināt ar tuvumā esošo muižas ērzeli.
Izaudzēju 3 gados bēru ķēvi, sevišķi labi izdevušos, bet nevaldāmu braukšanā, kādēļ nolēmu to pārdot. Braucot uz tirgu, pie pašas Jelgavas, steidzās garām vienos ratos divi saimnieki, arī pārdod katris pašaudzētos 3-gadīgos. Uzrunā, lai mainot. Lepni saku: „aizjūgto ar visiem ratiem, abus piesietos un vēl 20 rubļu magaričām, tad celsim pāri." Tie nosmējās, es esot gan pārmērīgi iedomīgs. — Pie Jelgavas zirgu tirgus vārtiem liela drūzma.
Mani apstāj Klaipēdas žīdi; lai no tiem atkratītos, lai pagasta ļaudīm palielītos, noprasu 500 rubļu. Neesmu ne labi attapies, man rokā iespiesti 460 rubļu un bērā ķēve no ratiem jau atraisīta. Nav vairs ko braukt uz tirgus laukuma. Vēlāk, aizejot uz tirgu, dzirdu, ka mani mainītāji pārdevuši viens par 150 un otris par 120 rubļiem, un atzīstās, ka būtu gan vēl pelnījuši, dodami to, ko prasīju.
Otro reizi izvēlējos arābiešu ērzeli. ~Kurlāndische Oekonomi sche Gesellschaft" sarīkoja Jelgavas izstādi. Tur piedalījos ar kumeļu-ķēvīti no arābiešu ērzeļa; iedalīja arābiešu nodaļā. Tobrīd lecavas grāfs Pālens bij ievedis tīrasiņu arābiešu ērzeli un 2 ķēves. Manam kumeļam bij 5 konkurenti.
Saņēmu I. godalgu un manu ķēvi-māti apzīmogoja, uzdedzinot degzīmi kroni. lekams saņēmu apzīmogošanas apliecību, nespēju pircējiem atbildēt.
Pēc daudziem un dažādiem cīniņiem beidzot saņēmu caur Kurzemes gubernātoru 1912. gadā zirgaudzētavas apliecību no galvenās valsts zirgkopības pārvaldes, kas manu vaislas materiālu, ērzeli un 5 ķēves, atsvabināja no klaušām un mobilizācijām.
IVtana ķēvnīca bij publicēta Orlovas rikšotāju grāmatas IV. sējumā, lp. 460—452. -1912. gadā krievu laikraksts „Rikšotājs un aulekšotājs" vēstīja par slavenā braucēja Viljāma Keitona pāriešanu no Teļēgina ķēvnīcas dienestā pie V. V. Lēšņeva, ar algu 4000 rubļu mēnesī. Laikraksts toreiz pieveda salīdzinājumu ar karaļu algām.
Indriķis Ulmanis mani pierunāja ķēves vest lecināt pie augšminētā Keitona tēva Franka, kuram toreiz Maskavā stāvēja divi slaveni importēti amerikāņu ērzeļi.
Sākās liela sarakstīšanās un beidzot februāra beigās 1913. g. saņēmām paziņojumu, ka esam ieskaitīti lecināšanas sarakstā, Ulmanis ar „Vspišku" un es ar ķēvi „Bābočku".
28. martā 1913. g. no braucu uz Brākšķiem pārgulēt, lai otru dienu ar ķēvēm no Līvbērzes stacijas brauktu uz Maskavu. Bijām saņēmuši apliecības, ka mūsu ķēves ar pasažieru ātrumu par pazeminātu tarifu, 3 kap. no verstes, ar lielāko uzmanību vedamas, jo apdrošinātas. No Līvbērzes stacijas līdz Maskavai frakti aprēķināja 36 rubļi par ķēvi.
Bet izrādījās, ka vagonam jau pie Rēzeknes ielūza atspere un vagons sāka svērties uz viena stūra.
Nu sākās mūsu nedienas; gandrīz katrā stacijā mūs gribēja atkabināt un aizturēt, jo staciju priekšnieki un personāls skatījās uz mums ļoti nelabvēlīgi, kad no mūsu pavadrakstiem redzēja, ka mēs zemnieki un ka bez staļļa puišiem paši savas ķēves apkopjam un braucam līdzi zirgu vagonā, uz siena ķīpas gulēdami. No viena stacijas priekšnieka pat dzirdējām rupju pārmetumu, lai la bāk mājā arot zemi, nekā braucot uz lielpilsētām ķēves lecināt; it kā savā guberņā ērzeļu neesot.
Vienmēr līdzēja Ulmaņa enerģiskā uzstāšanās; viņš draudēja rakstīt sūdzības staciju sūdzību grāmatā, vai arī sūtīt telegramu zirgkopības pārvaldei. No atsperes kontrolieriem atpirkāmies ar dzeramnaudām.
Tā klabēdami iebraucām Maskavā; Keitona ļaudis vilcienu sagaidīja.
27. aprīlī „Vspiška" dzemdēja melnu ķēvīti un 10. maijā aplecinājām ar Keitona slaveno The Fantom.
Bābočka dzemdēja 1. maijā rudu ērzelīti, un to aplecināja 12. maijā. Vasarsvētkos, 1. jūnijā, nopirku saskrietu melnu ķēvi „Serebrjanku", un atstāju aplecināšanai ar Keitona otro ērzeli „Goras Vilson".
Pieņemts pavadonis šo pirkto ķēvi 13. jūlijā atveda man uz Jelgavu.
Stallis un uzturs no 1. jūnija līdz 13. jūlijam Maskavā izmaksāja 64 rubļus.
„Goras Vilsons" bij loti smagu būvi un zemkopim īsts ideāls. Bet man bij slēpuši, ka pirktā ķēve pie iepriekšējās dzemdēšanas bij izcietusi smagu operāciju, kā dēļ izrādījās, ka auglis bij pieaudzis klāt pie dzemdes, kādēļ dzemdības nelaimējās — sagraizīja kumeļu un nobeidzās arī pati ķēve.
12. jūnijā no Maskavas posāmies abi ar ķēvēm un kumeļiem uz mājām.
Trīs dienas pirms mūsu izbraukšanas mūs Maskavas mēbelētās istabās apmeklēja kāds Šeremetjevs un neatlaidīgi vedināja mūs pie notāra, lai norakstot viņam The Fantom nākošos kumeļus, 6 mēneši vecus, solīdams par Vspiškas kumeļu 1500 rubļu un tūlīt rokas naudu 300 rubļu; par manējās ķēves nākamo kumeļu 1000 rubļu un uz rokas 200 rubļu. Bez vārda runas, tādu pārdošanu ar lepnumu noraidījām.
Maskavas braucienā turp un atpakaļ, kā arī kopīgi Maskavā pavadot laiku un interesējoties par zirgkopību, mācījos Indriķi Ulmani iepazīt kā ļoti sabiedrisku, laipnu, asprātīgu un nosvērtu gudru cilvēku. No viņa mācījos nekad neaizrauties no totalizātora un zirgu vērtēšanas pēc tā izmaksām, bet ņemt vērā vienādi labu eksterjeru, cilti, ātrumu un vai tas piemērots lauksaimniecības vajadzībām.
1934.08.01 Latvijas Zirgkopis
Avoti: periodika.lv
Nosaukums | No | Līdz | Bildes | Valodas | |
---|---|---|---|---|---|
Koka ēka Rīgā, Brīvības ielā 41 | lv | ||||
Koka ēka Rīgā, Brīvības ielā 41 | lv |
Saistītās personas vārds | Saites | Apraksts | ||
---|---|---|---|---|
1 | Zāmuels Freimanis | Tēvs | ||
2 | Katrīna Freimane | Māte | ||
3 | Uldis Freimanis | Dēls | ||
4 | Helēna Nīmane | Māsa | ||
5 | Anna Blaua | Māsa | ||
6 | Marija Freimane | Sieva | ||
7 | Anna Gintere | Tante | ||
8 | Margrieta Rozenberga | Tante | ||
9 | Vitauts Blaus | Brāļa/māsas dēls | ||
10 | Anna Lapiņa | Sievas/vīra māte | ||
11 | Jēkabs Nīmanis | Svainis | ||
12 | Jānis Blaus | Svainis | ||
13 | Dāvids Freimanis | Vectēvs | ||
14 | Trīne Freimane | Vecāmāte | ||
15 | Dāvis Freimanis | Vecvectēvs | ||
16 | Zāmuels Jūlijs Rozenbergs | Brālēns/māsīca | ||
17 | Kristaps Roberts Rozenbergs | Brālēns/māsīca | ||
18 | Doroteja Meldriņa | Brālēns/māsīca | ||
19 | Aspazija | Brālēns/māsīca | ||
20 | Doroteja Albertīne Rozenberga | Brālēns/māsīca | ||
21 | Krišjānis Ginters | Brālēns/māsīca | ||
22 | Indriķis Ulmanis | Draugs | ||
23 | Kristaps Šulcs | Skolasbiedrs | ||
24 | Jānis Bergs | Kaimiņš | ||
25 | Dāvids Neibergs | Kaimiņš | ||
26 | Jānis Rieksts | Paziņa | ||
27 | Jānis Ravovskis | Domu biedrs |
10.12.1921 | Ūziņu biedrību nama atklāšana
1912. g. nodibinājusies Ūziņu piensaimnieku savienība un tūdaļ radusies doma par sava nama celšanu. Iegūts 2 pūrvietas liels zemes gabals. Lauksaimniecības centrālbiedrība devusi plānu bez maksas. Pamatakmens ēkai ieliets 14.07.1913.