Rūdolfs Aleksandrs Drēviņš

Drēviņš Rūdolfs-Aleksandrs, latvietis, komunistiskā terora, pret latviešiem vērstā genocīda upuris. Dzim. 1889, Latvija, Cēsis; nošauts Maskavā, Butovas poligonā, 1938-2-26

***

Aleksandrs Rūdolfs Drēviņš - latviešu gleznotājs, viens no vadošajiem avangarda glezniecības pārstāvjiem Krievijā, skulptora Andreja Drēviņa tēvs.

Dzimis strādnieka Dāvida Drēviņa ģimenē.

1904.g. 15 gadu vecumā iestājās Rīgas jūrskolā, no kuras izslēgts par piedalīšanos 1905. gada revolūcijas notikumos.

1908.g. Mākslai pievērsās salīdzinoši vēlu - pirmo reizi paņēmis otu rokās 19 gadu vecumā.

No 1909. līdz 1913. gadam mācījās Rīgas pilsētas mākslas skolā, kur pasniedzējs un skolas direktors bija Vilhelms Purvītis, taču sākoties I Pasaules karam mācības pameta.

1910. gadu vidū aizrāvās ar modernistiskiem strāvojumiem glezniecībā.

Izstādēs sāka piedalīties no 1911. gada.

1914. gadā iekļāvās jauno latviešu mākslinieku — avangardistu apvienībā „Zaļā puķe”. 

1915. gadā, tuvojotie kara frontes līnijai, Drēviņu ģimene pārcēlās uz Maskavu., kur pieslējās mākslinieku grupai „Kārava kalps” (Бубновый валет). Plašu atzinību viņam nodrošināja gleznu cikls "Bēgles" (Беженки, 1915.-1917.).

Pēc oktobra revolūcijas 1918. gada jūlijā Drēviņš sāka vadīt Latviešu nacionālo lietu komisariāta (Комиссариат по латышским национальным делам) tēlotājas mākslas sekciju, septembrī pēc V. Tatlina rekomendācijas pārgāja darbā uz Tautas izglītības komisariāta tēlotājas mākslas nodaļu, kur strādāja līdz štatu samazināšani 1921. gadā.

No 1920. gada Drēviņš strādāja arī par pasniedzēju „Maskavas Augstākajā Valsts mākslinieciski tehniskajā darbnīcā” (ВХУТЕМАС, no 1926. gada institūtā ВХУТЕИН) un bija šī institūta profesors līdz pat 1930. gadam, kad institūtu slēdza.

Pēc tam Drēviņš pārtrauca savu pedagoģisko darbību un nodarbojās tikai ar glezniecību, 1931. gadā iekļaujoties mākslinieku grupas „Trīspadsmit”(Тринадцать) sastāvā.

No 1920-to gadu vidus Drēviņš ar savu sievu mākslinieci Nadeždu Udaļcovu (Надежда Удальцова), apprecējās 1920. gadā,

1921. gadā piedzima dēls Andrejs,

Ģimene, daudz braukāja pa Padomju Savienību, aktīvi strādājot pie Urālu, Altaja, Austrumkazahstānas, Armēnijas ainavām. Iekļaujoties padomju mākslas dzīvē viņš tomēr saglabāja arī radniecību ar latviešu glezniecības skolas tradīcijam.

1938. gada 17. janvārī Padomju Savienības Lielā terora laikā "nacionālo operāciju" pret latviešiem ietvaros Aleksandrs Drēviņš tika arestēts sakarā ar safabricēto lietu par par latviešu strēlnieku sazvērestību un pēc neilgas pratināšanas 26. februārī nošauts Butovas poligonā.

50. gados Drēviņš tika reabilitēts. Aresta laikā Drēviņa sieva paglāba viņa gleznas no konfiskācijas, uzdodot tas par savējām.

Tās pirmo reizi tika izstādītas izstādē Rīgā 1959. gadā.

Sākotnēji orientējās savā glezniecībā uz modernismu un primitīvismu, pēc 1918. gada pievērsās abstrakcionismam, bet pēc 1920. gada atgriezās pie figūrglezniecības, pievēršoties avangardreālismam. Aleksandra Drēviņa darbi izceļas ar īpašu noteiktību, enerģisku un temperamentīgu otas triepienu tehniku. Vēlīnajos darbos mākslinieks attālinās no ārējās ekspresijas, kļūstot atturīgākam, pārejot uz elastīgāku krāsu piesātinājumu. Piesaista gleznas telpiskuma viengabalainība, krāsu virsmas maigais starojums. Viņa gleznas pauž vieglumu un brīvību, tajās ir virtuozs kompozīcijas, faktūras un krāsu nianšu apvienojums. Raksturīga klusinātaja gaisma, kurai piemīt izteikts svars un blīvums. Dzīves pēdējos gados Drēviņš pievērsās sadzīves sižetiem, portretam, animālismam, tiecoties radīt poētiski vispārinātus tēlus.

Mākslinieku pāris Drēviņš un Udaļcova ir likuši jaunā reālisma pamatus kā pretnostatījumu sociālistiskajam reālismam. Viņu pēdējā perioda glezniecībā izpaužas Barbizonas skolas tradīcija - galvenais gleznu kompozīcijas veidošanas organizētājs ir gaisma.

***

No Alfa-Bank direktoru padomes priekšsēdētāja, latviešu strēlnieka mazdēla Pjotra Avena intervijas žurnālam Klubs (2013.gada jūlijs):

– Bija izcili kultūras darbinieki, apbrīnojami, bet Latvijā viņus nemaz nezina. Esmu savācis ļoti nozīmīga latviešu mākslinieka Aleksandra Drēviņa darbus. Vērtēju viņu augstāk nekā Purvīti un citus. Drēviņš bija krievu avangarda mākslinieces Udaļcovas vīrs. Udaļcova ietekmējās no vīra. 30. gados, viņiem dzīviem esot, Maskavā darbojās Drēviņa un Udaļcovas muzejs. Drēviņu kā latvieti arestēja un nošāva, bet Udaļcova izdzīvoja.

Tagad es sistemātiski pērku labākos Drēviņa darbus, ir jau kādi 30-40. Man ir fantastisks 1931. gada autoportrets, kur jau nojaušams viņa liktenis. Rudenī Maskavā gribu sagatavot izstādi, pēc tam to vedīšu uz Latviju un atstāšu.

Jo Drēviņš ir dziļi nacionāls, ļoti augstas kvalitātes mākslinieks, viņam, manuprāt, ir latvisks, protestantisks pasaules uzskats. Tas ir pārsteidzoši, ka Latvijā viņu nepazīst. Nesen runāju ar ekonomikas ministru Pavļutu. Viņš nezināja šo uzvārdu.

– Kā jūs atklājāt Drēviņu? – Es daudzus gadus nodarbojos ar mākslu. Viņu zināju sen, sen, jo viņš patiešām ir liels mākslinieks.

intervēja Aivars Pastalnieks, žurnāls "Klubs"

• 

  Vakariņas (1915.g)

• 

  Gleznotāja Nadežda Udaļcova (1923.g)

• 

  Altajs (Sausais bērzs) (1930.g)

• 

  Nomale (1931.g)

• 

  Nolaišanās ar izpletni (Zilais variants) (1932.g)

• 

  Stepes ainava ar zirgu (1933.g)

• 

  Armēnija (Ceļš uz Norku) (1933.g)

• 

  (1933.g)

• 

  Meitene ar dvieli (1937.g)

Avoti:

• А. Д. Древин : 1889-1938. К 90-летию со дня рождения. - Советский художник: Москва, 1979
• Художники группы «Тринадцать». - Советский художник: Москва, 1986

***

Rūdolfs Aleksandrs Drēviņš

Dzimis 1889. gadā, Латвия, Лифляндская губ., г. Вендена; латыш; среднее;

художник, работал по договорам.

Dzīvoja: Москва, ул. Кирова, д. 21. кв. 51.

Arestēts: 1938. gada 17. janvārī.

Notiesāts: Комиссией НКВД СССР и прокурора СССР 1938. gada 11. februārī.

Inkriminēts: принадлежности к фашистской националистической организации латышей.

Nošauts: 1938. gada 26. februārī.

Apglabāts: место захоронения - Московская обл., Бутово.

Reabilitēts: 1957. gada 0. oktobrī.

Avots: Москва, расстрельные списки - Бутовский полигон

Lietas numurs: том I, стр.150, место хранения дела - ГА РФ.