Edvins Groskaufmanis

Pēc ilgas slimošanas ar plaušu vēzi 1983.gada 12. janvārī acis uz mūžu slēdza keramiķis Edvins Groskaufmanis. Viņa aiziešana ir liels zaudējums latviešu sabiedrībai. E. Groskaufmanis bija dižens latvietis, kluss un noteikts, pats sava ceļa gājējs. Izstādēs trimdā piedalījās reti, un daudziem viņa skaistie darbi nav pazīstami.
Dzimis 1902. gada 30. septembrī Slokā, Latvijā, kur pavadījis bērnību un pirmos skolas gadus. Sākoties pirmajam pasaules karam, E. Groskaufmanis ar vecākiem nonāk Krievijā, kur turpina izglītību. Karam beidzoties, viņš atgriežas Latvijā un strādā par lauksaimniecība būvtehniķi Kurzemē, par dzīves vietu izvēloties Kuldīgu. Drīz akciju sabiedrība "Ķieģelnieks" ieceļ E. Groskaufmani par direktoru — rīkotāju Rīgā. Šo darbu viņš turpina līdz 1940. gadam.
E. Groskaufmani pirmo reizi sastapu četrdesmito gadu sākumā, kad viņš bija ķieģelnīcas direktors Padurē pie Kuldīgas. E. Groskaufmanis bija ieradies Liepāja lietišķās mākslas vidusskolā, lai izvēlētos kādu no studentiem vasaras darbam viņa tikko atvērtajā keramikas darbnīcā Padurē. Toreiz ļoti cerēju, ka keramikas darbnīcas vadītājs Jurševskis uz Paduri sūtīs mani, bet karš un frontes tuvošanās visam pārvilka strīpu. Keramikas darbnīcu Padurē vasarās vadīja M. Melnalksne. Ar lielu mīlestību un aizrautību E. Groskaufmanis pieķērās māliem un līdz mūža galam virpoja un centās uzlabot māla un vāpes sastāvu, vienmēr būdams latvisks skaistu formu meistars. Viņa virpojumi ir viegli un graciozi ar tieksmi uz augšu. Rotājums gaumīgs un latvisks, reizēm izcilnis un reizēm gravējums. Sākoties bēgļu gaitām, E. Groskaufmanis ar ģimeni nonāk Vācijā un apmetas uz dzīvi Sillenbuchas nometnē. Pēc gada E. Groskaufmanis nometnē iekārto keramikas darbnīcu, kur nodarbina Liepājas lietišķās mākslas vidusskolas audzēknes un mācekļus. Darbnīcā gatavoja dekoratīvus priekšmetus, kā arī ikdienas dzīvei nepieciešamos māla traukus, vāpētus ar dzidru, spodru vāpi.

Kad es 1946. gadā ieguvu vācu iestāžu atļauju atvērt keramikas darbnīcu Aglasterhausenē pie Heidelbergas, daudz ko nezināju un bija jāmeklē padoms. Talkā nāca E. Groskaufmanis, kas mani ielūdza apskatīt viņa darbnīcu. Tā dažas dienas vadīju laipnajā Groskaufmaņu ģimenē. Dienas pagāja darbnīcā, bet vakari, klausoties pamācības un norādījumus. Nav otra cilvēka, kas savas zināšanas tik labprātīgi dalītu, kā to darīja E. Groskaufmanis. 1948. gadā Groskaufmaņu ģimene ierodas Kanādā un apmetas uz dzīvi Toronto. E. Groskaufmanis atrod darbu "Toronto Brick Co.", sākumā kā strādnieks, bet vēlāk pārņem fabrikas vadību.
E. Groskaufmanis pētījis glazēto ķieģeļu produkcijas attīstību, un viņam ir vairākas reģistrētas glazūru patentes, starp tām plaši lietotie baltie Glazetex ķieģeļi, iemūrēti skolās, lielās dzīvokļu mājās, kā arī Sv. Jāņa latviešu draudzes baznīcā. Pēc aiziešanas pensijā daudz laika vadījis Kanādas valdības uzdevumā kā speciālists-padomdevējs Irānā, Ghanā, Zambijā un Brazīlijā. Lai cik aizņemts E. Groskaufmanis bija ar maizes darbu, mālus un virpu viņš nekad neaizmirsa. Sasniegtais nekad neapmierināja. Vienmēr bija jāmēģina kas jauns, jāpiemācās klāt. Tā daudzas vasaras tika vadītas Alfrēda universitātē, Ņujorkas pavalstī, papildinoties pie prof. Cushing'a. Mūža pēdējos gados Groskaufmanis pievērsās porcelāna apstrādāšanai.
Dižais un spējīgais latvietis.ir aizgājis. Viņa mājā vēl ir iekārtotā keramikas darbnīca ar vairākiem cepļiem, virpu, glazūru paraugiem un plašu keramikas bibliotēku, un piederīgo mājās, pa retam, lepojas kāds grezns svečturis, latviska māla krūze vai slaida vāze ar ierakstu.

Avots: "Latvju māksla"