Eižens Reveliņš

Pirmo dienas gaismu ieraudzījis Ļaudonas pagasta „Rēķos". Drīz pēc tam abi ar māti atgriezās pie tēva - cara armijas virsnieka Krievijā. 1917. gada beigās Eižens ar ģimeni atgriežas Latvijā. Pēc Pirmā pasaules kara ģimene pārceļas uz Tirzu, un Tirzas pamatskolā jau sākas viņa skatuves gadi. Nobeidzis Rūjienas valsts ģimnāziju, Eižena nākotnes ceļa izvēle ar tēva ieceri, dēlam kļūt par ārstu, vairs nesaskan, jo dēla sirds velk uz Konservatoriju. Sasniedzis 18 gadus, Eižens brīvprātīgi piesakās Latvijas armijā un tiek iedalīts štāba rotā, sasniedzot virsniekvietnieka pakāpi. Gadu vēlāk, novilcis armijas uniformu, iestājas Latvijas Konservātorijā un teātra skolā. Vēlāk iesaistās populārajās Rīgas piecīšu un Brāļu Vinteru muzikālajās grupās, un ar ģitāru padusē piedalās dažādos koncertos un uzvedumos. Tuvojoties "lielajiem Oktobra svētkiem", Latvijas okupanti, uzzinādami par Eižena armijas gaitām, pavēl apmācīt soļošanā parādei ap 800 Rīgas slimnīcu darbinieku. Augstajam  pulkveža" amatam ir īss mūžs. 1941. gada 13. jūnijā viņu brīdina pazust, cik ātri vien varot. Aizbēdzis uz Tīreļpurvu, Eižens tur pavada pārmaiņu laiku. Vāciešiem ienākot Rīgā, atsāk savu kasiera darbu slimnīcā. Pāriet darbā Jaunajā Teātrī par aktieri, un kopā ar domubiedriem - akordeonistiem Voldemāru Dzeni, Albertu Rinkuli un trim ģitāristiem - sevi pašu, Egonu Viesuli un Edvardu Petjukēviču, nodibina populāro Rīgas piecīšu mūzikāli-vokālo grupu. lepazinies ar Rīgas radio un Austrumu frontes solistu Mariju Žeimīti, abi dodas uz laulības ostu, un Eižens ar savu grupu pāriet pie jaundibinātā Frontes teātra, dodoties uz Austrumu fronti uzjautrināt frontes karavīrus. Atgriežoties Rīgā 1944. gadā, abi ar sievu Mariju Žeimīti dzied un muzicē Rīgas cirkū līdz aizsūtīšanai uz Vāciju. Tur mētājoties pa dažādām vācu iestādēm un pilsētām, karam tuvojoties beigām, Eižena trijotne nonāk Berlīnē un iesaistās kādā vietējā varietē grupā. Ceļā uz Berlīnes centru kārtot dokumentus, Eižens pārdzīvo vienu no smagākajiem trīs stundu garu pilsētas bumbošanu, kas pārvērš Berlīnes centru drupu kaudzē. No nāves paglābjas apakšzemes dzelzceļa dziļākajā stāvā. Koncerti turpinās pilsētās un fabrikās, un 1945. gada pavasaris aizrit ar dzīvi vairāk pa vagoniem un bunkuros nekā dzīvokļos. Pārcēlusies Elbai, grupa tiek nometināta pie kādas koncentrācijas nometnes, lai iepriecinātu ieslodzītos. Grupa piesakās ASV 35. inf. štābā, to ietērpj ASV armijas uniformā ar uzrakstu „Special Service" un tā kļūst par koncertu sniedzēju ASV armijai, iegūstot necerēti lielu atsaucību. Viņu rīcībā tiek nodota smagā mašīna ar šoferi, un viņi muzicē ASV armijai gandrīz katru dienu. Tad viss mainās - angļi izdod krieviem visu ģen. Vlasova divīziju. Tāds pat liktenis draud Eižena vadītajai mūziķu grupai. - „Kādu dienu negaidot pa manā rīcībā nodotās vieglās mašīnas logu galvu iebāž kāds krievu virsnieks un pasaka, ka rīt plkst. 10 mums jābūt pieņemšanas punktā atpakaļ braukšanai uz dzimteni. Nevarēju savaldīt dusmas un krievam uzbļāvu: - Ko gribi, aizmirsti, ej pie velna! Uzdevu pa pedāli un aizbraucu." Amerikāņu armijas nostāja pret DV bija ļoti neskaidra. Par pārsteigumu, ap pusnakti pie viņu mītnes vārtiem piebrauc liels autobuss, kuru bija sagādājis divīzijas komandieris un 10 minūšu laikā visiem bija jābūt mašīnā. Grupa nonāk Bādenē, netālu no Francijas robežas. Pēc pāris dienām viņus aizved uz Reimsu, Francijā, un paziņo, ka viņiem jāpāriet pie civilistiem. Daļu no viņiem pārved uz Lincas (Lintz) pilsētu Austrijā, kur mazā Eižena mūziķu grupa sniedz priekšnesumus Aviācijas virsnieku klubā. Sākumā Eižens strādā pie UNRRAs par šoferi, bet tad, ASV armijas aicināts, kā vācu valodas pratējs kopā ar sievu Mariju Žeimīti pāriet darbā pie ASV armijai nodotā Virsnieku kluba, kas agrāk piederējis vācu ministram Ribentropam, kur augsti armijas virsnieki sabraukuši no Vīnes tikai nedēļas nogalēs. Aicināts, viņš ar Žeimīti pieņem darbu pie ASV armijas ģen. ltn. Kortnija Hadžesa (Courtney Hodges), kur pieņemšana bijusi visai zīmīga. „Kad ierados kādā Austrijas zemnieka mājā un atvēru lielās istabas durvis, pie ģenerāļa un viņa sievas kājām gulēja liels vilku sugas suns. Mani ieraugot, suns, sabozis spalvu, nāk man klāt. Noglaudīju sunim galvu, bet ģenerālis, atņēmis manu ierašanās paziņojumu, ar sievu klusējot noraudzījās manī. Mani apostījis, suns aizgāja atpakaļ savā vietā un apgūlās. Tad ģen. Hadžess piecēlās un noteica:You come tomorrow. - Paliku izbrīnējies, kurš mani pieņēma - suns vai ģenerālis." Eižena uzdevums pie ģenerāļa bija rūpēties par viņa garderobi un klāt galdu. - „Jāatzīstas, ka nekad savā mūžā netiku gludinājis tik daudz formas tērpu kā pie Pirmās ASV armijas komandiera. Savā darbavietā satikos pāris reizes ar diviem ievērojamiem ASV ģenerāļiem - armijas virspavēlnieku Eiropā gen. ltn. Omāru Bredliju un gen. ltn. Džordžu Petonu." Neskatoties uz labajiem apstākļiem, mēs ar Mariju nebijām apmierināti, un prāts prasījās tikt ārā no Eiropas, tālāk no krieviem," stāsta Eižens. Ar ģen. Hadžesa piekrišanu tas arī izdodas, un 1948. gadā viņš dabū darbu pie IRO Donavas krastā. Pienāk laiks teikt Eiropai ardievas un Eiženam ar Mariju izceļot uz Kanādu. Pirmais līguma gads pavadīts lauksaimniecības darbos lopkopībā. "Biju liels svaiga piena cienītājs, un to nepasterizētu dzerdams, smagi saslimu, jo daudz piena devēju pie lielā un turīgā saimnieka bija slimas." Pēc 2 mēnešiem Eižens izveseļojās un dabūja darbu darvoto jumta dakstiņu ražotnes laboratorijā. Tad viņš arī sāka pievērsties vairāk latviešu sabiedrībai, iestājoties MLB un DV. Uz gadu bija par DV Montrealas nodaļas valdes priekšsēdi un 36 gadus par priekšnieka palīgu. Nodibinoties latviešu teātrim Montrealā, jubilārs kopā ar ievērojamām Latvijas brīvvalsts laika aktrisēm Irmu Graudiņu-Klinklāvi, Almu Maču, Zaigu Lepni un citām, arī režisoru Gunāru Vērenieku, piedalījās dažādās lugu izrādēs. Sarežģoties ģimenes apstākļiem, Eižens un Marija izlemj katrs iet savu ceļu. Viņš par savas turpmākās dzīves draugu izvēlas Kanādas franču izcelsmes daiļavu un pāriet uz dzīvi ezera krastā Labrenča kalnu pakājē, tur ļaudams ezera viļņiem aizskalot raibo un sarežģīto pagātni.

Foto no kreisās Egons Viesulis, Marija Žeimīte, Eižens Reveliņš, Voldemārs Dzenis, Edvards Petjukē višs un Arnolds Rinkulis.

Avots: Latvija Amerikā, 24.01.2004