Elza Apkalna

Elzas Apkalnes tēva Aleksandra Jansona ģimene piederēja tām Rīgas pilsoņu aprindām, kas 1868.gadā nodibināja Rīgas Latviešu biedrību. Elzas Apkalnes māte nāca no Rīgas tirgotāja Krastiņa ģimenes un bija rosīga pirmā Rīgas latviešu kora dalībniece. Kopā ar draudzenēm Daci Akmentiņu un Maiju Brigaderi viņa piedalījās šī kora leģendārajos latviešu mūzikas koncertos Maskavā, Krievijas mākslas izstādē 1882. gadā Jūlija Purāta vadībā. Aleksandram Jansonam bija labas zīmētāja un literāta dāvanas, kuras viņš izlietoja, darbodamies agrīnajā latviešu žurnālistikā — nereti ar pseidonīmu Vecais Saša. Labi viņam veicās saimnieciskos darījumos. Viņš bija ieguvis plašus īpašumus Turkestanā un Kaukāzā. Īsi pirms Pirmā pasaules kara viņš Vladikaukazā krita no nemiernieku lodēm. Pēc tēva nāves Elza Apkalne devās studēt valodas Maskavas universitātes augstākajos kursos, jo Krievijas universitātes sievietes vēl toreiz neuzņēma. Pēc kursu beigšanas E.Apkalne strādāja par angļu valodas pasniedzēju Maskavas un Pēterpils skolās. Boļševiku revolūcijas laikā viņa traģiskos apstākļos zaudēja savu māti un brāli Arturu — vienu no pirmajiem latviešu radiotehnikas speciālistiem.

Kā savas ģimenes pēdējā locekle pēc kara atgriezusies Latvijā, Elza Apkalne nolika Rīgas Angļu instiiūtā eksāmenus un iesaistījās skolotājas darbā Rīgā. 1922. gadā viņu aicināja par angļu valodas skolotāju Cēsu valsts ģimnāzijā. Cēsīs viņa apprecējās ar turienes Sv. Jāņa draudzes, vēlāko Latvijas armijas mācītāju Pēteri Apkalnu un darbojās sabiedriskā laukā kā Cēsu draudzes komitejas priekšniece.

Šai laikā viņa pievērsās literāram darbam. Viņas tulkoto F.H. Bārneta (Burnett) Noslēpumaino dārzu izdeva apgāds Rīts, kāda cita rcmāna tulkojumu iespieda laikraksts Latvis.  Mierīgo darba plūsmu pārtrauca Otrais pasaules karš, kura laikā viņa zaudēja ne vien vīru mācītāju Pēteri Apkalnu, bet arī visu vīra ģimeni.

Skolotājas darbu E. Apkalne atsāka trimdā Detmoldas latviešu ģimnāzijā, no kuras vēlāk izveidojās tagadējā Minsteres latviešu ģimnāzija. Drīz prof. E. Gulbis viņu aicināja par vienu no angļu valodas lektorēm Baltijas universitātē Hamburgā. Baltijas universitātē viņa strādāja līdz šīs mācību iestādes likvidācijai, pēc tam nododamās atkal literatūras tulkošanai (A. Kronina Debesvalstības atslēgas). Savas dzīves pēdējā gadu desmitā Elza vairāk pievērsās glezniecībai, kurā bija vingrinājusies jau kopš bērnības. Vērīgi viņa sekoja arī jaunumiem literatūrā un mūzikā, vadīdama vecumdienas dēla - komponista Longīna Apkalna ģimenē. 

Elzas Apkalnes pēdējā atdusas vieta atrodas Hēvelhofas-Rīges meža kapos. (Londonas avīze, 16.06.1972)