Ernests Barons

....1921.—1922. gadu mijā ap Žakovu sāka aktīvi rosīties viņa bijušais students no Psihoneiroloģiskā institūta Ernests Barons, par kuru diemžēl vēsturē palikusi slikta slava. Pēc 1921. gada 2. jūlijā izsniegtās pases redzams, ka E. Barons dzimis Tukuma apriņķa Šlokenbekas pagastā, pēc tautības — latvietis, pēc ticības viņš piederēja evaņģēliski luteriskajai baznīcai, bija precējies, bērnu nebija.

 Bet ailē “nodarbošanās” rakstīts, ka E. Barons ir filozofs, profesors. Taču — kur, kad un par kādiem nopelniem E. Barons ieguvis profesora titulu, tā vēsturē ir neatminēta mīkla, lai arī E. Barons apgalvoja, ka esot beidzis divas fakultātes — matemātikas un filozofijas nozarē — vienu — Krievijā, bet otru — Rietumeiropā.

 Šeit minētā viņa pase izdota saskaņā ar karagūstekņu un bēgļu nometnes vadības izsniegto dokumentu. Vēl varu piebilst: E. Barona pasi es pirmoreiz paņēmu rokās 2004. gada 20. jūlijā, bet dienu vēlāk — 21. jūlijā pagāja 115 gadu kopš viņa dzimšanas. Iespējams, ka arī tas notika ar E. Barona "līdzdalību".

E. Barons iekārtoja profesoru K. Žakovu darbā Latvijas Izglītības ministrijas pārziņā esošajā mācību iestādē — Rīgas Angļu pedagoģiskajā koledžā (Raiņa bulvārī 29). 1921. gada decembrī K. Žakovam piedāvāja lasīt lekcijas loģikā un indiešu filozofijā (starp citu, tās tika aizstātas ar lekcijām angļu literatūrā). Diemžēl Barona labie nodomi netika īstenoti paša Žakova dēļ. Lūk, ko 1922. gada 28. februāra vēstulē rakstīja koledžas vadītājs Augusts Reinholds: “.. koledža ir spiesta Jums paziņot, ka klausītāju trūkuma dēļ profesora Žakova lekcijas ir jāpārtrauc. Galvenie iemesli klausītāju atplūšanai no prof. Žakova lekcijām ir šādi: 1. Klausītājiem bija solīts lekciju cikls par ievērojamākiem tipiem pasaules literatūrā un vispirmā vietā par angļu [literatūru] — Hamletu, Makbetu, karali Līru utt., bet apsolīto lekciju vietā Žakovs cēla priekšā savus paša sacerējumus; 2. Lekcijas par loģiku ir pārāk teorētiskas un klausītājiem pilnīgi nesaprotamas.”

Vēl vairāk, E. Barons, izmantodams savu ietekmi uz Žakovu, paziņoja, ka tiek dibināta “Limitiskās Filosofijas Akadēmija”.

Sākumā akadēmijas birojs atradās Skolas ielas 38. nama 12. dzīvoklī, kur kopš 1922. gada 10. februāra bija pierakstīts pats E. Barons. Viņš apgalvoja, ka tieši 1922. gada 10. februārī izglītības ministrs Dauge esot apstiprinājis akadēmijas statūtus.

 Bet Suvorova ielā 36 rīdziniekiem par 20 rubļiem (studentiem un skolēniem — par 10 rubļiem) tika piedāvātas Žakova lekcijas par filozofijas un dabaszinātņu problēmām. E. Barons tāpat auklēja ideju, ņemot par pamatu “Limitiskās Filosofijas Akadēmiju”, izveidot vairāku mācību iestāžu – Filozofijas institūta, Poēzijas institūta, Esperanto institūta — tīklu. Taču ienākums no lekcijām bija ļoti niecīgs.

 Vai E. Barons darīja to visu tikai aiz lielas mīlestības un cieņas pret Žakovu? Atbildēt pozitīvi uz šo jautājumu diemžēl nevar. Redzams, ka viņš vienmēr iedzīvojās no visa kā un no visiem.

Praktiski visu 1922. gadu Žakovs atradās Barona savdabīgā “gūstā”. Savu izmisīgi bēdīgo stāvokli Žakovs ir aprakstījis 1922. gada 28. maijā E. Grosvaldam adresētajā vēstulē: “Mana dzīve kļūst ar katru dienu grūtāka. Kopš 1922. gada janvāra man kabatā nav bijis un joprojām nav neviena graša. Tādēļ gribu spert dažus pašdarbīgus soļus.

Gribu aizbraukt uz Mītavu un nolasīt tur divas vai trīs lekcijas, lai dabūtu naudu. Jūs man aizdosiet ceļa naudu līdz Mītavai un palīdzēsiet iesēsties vagonā.

Aizejiet pie ministra Dauges un pastāstiet par manu bezizejas un nabadzīgo stāvokli, varbūt viņš piešķirs man kaut kādu skolotāja (vai nu matemātikas, vai literatūras) vietu.

Mans stāvoklis ir šausmīgs. Man nav ne aploksnes, ne marku, ne naudas, nevaru ne ar vienu sarakstīties. Ienāciet pie manis, tiklīdz Jums būs iespējams. K. Žakovs.”

Diezin vai Žakovs spēra šos soļus: drīz vien E. Barons aizveda Žakovu uz sava tēva lauku mājām “Mucenieki” Tukuma apkārtnē, šeit Žakovs dzīvoja līdz 1922. gada novembrim. Viss vai gandrīz viss, ko Žakovs uzrakstīja, dzīvodams “Muceniekos”, palika E. Barona rokās.

 Vēl vairāk, Barons izvilināja Žakovam rakstisku testamentu, saskaņā ar kuru Barons vēl Žakova dzīves laikā kļuva par viņa pēcteci, par visu limitistu (biedrības un ordeņa) galvu.[24] Starp citu, šī nelaimīgā testamenta atcelšana notika 1923. gada 6. janvārī, — arhīvā ir saglabājies arī šis dokuments.

1922. gada jūlijā E. Barons brauca uz Valku (tas atzīmēts viņa pasē).[25] Redzams, ka kaut kādā nolūkā viņam bija vajadzīgs satikt Alīdu. Varbūt, lai psiholoģiski iespaidotu jauno sievieti, kura audzināja divas nepilngadīgās Žakova meitas: Raidu (1918—1996) un Jeļenu (1920—1986). Varbūt tādēļ, lai dabūtu pēc iespējas vairāk Žakova rokrakstu, ar kuriem E. Barons varētu iedzīvoties vai arī kurus varētu pasludināt par savējiem…

....

E. Barons nesamierinājās ar to, ka 1923. gada priekšvakarā Žakovu “pārņēma” E. Grosvalds un viņa vadītā biedrība, un viņš savdabīgi atmaksāja par zaudējumu, 1924. gadā izdodams limitisma filozofijai veltītu žurnālu ar samākslotu nosaukumu “Lāčplēsis-Limitists”. Šajā “majestātiskajā kampaņā” iznāca tikai viens vienīgs šī žurnāla numurs. E. Barons tik tiešām bija centies — šajā izdevumā Žakovs bija attēlots kā filozofs, stāstnieks, dzejnieks un pats Barons uzstājās kā profesora Žakova filozofisko ideju tulkotājs un skaidrotājs. Uzaicinājumu piedalīties šajā izdevumā bija pieņēmuši akadēmiķis V. Behterevs, dzejnieki Rainis, Aspazija, V. Eglītis, žurnālu greznoja mākslinieka V. Avotiņa gleznu reprodukcijas.

Dažas dienas pēc bērēm atgadījās kaut kas neticams, kas satrauca ne tikai rīdziniekus vien. Ernests Barons — lielais izdomājumu, viltojumu un sīku melu meistars — izraka zārku ar K. Žakova mirstīgajām atliekām un izveda to no kapsētas. Pēc izdarītā viņš daiļrunīgi un pārliecinoši apgalvoja avīžniekiem, ka tikai viņš, Ernests Barons, ir īstenais Žakova mantinieks un ka viņam ir aizgājēja testaments

Pēc šī piedauzīgā notikuma par E. Baronu no jauna runāja 1930. gadā: martā laikraksta “Segodņa večerom” 58. numurā bija publicēts raksts “”Profesora” Barona divas lietas” — tagad viņš dēvēja sevi par biedrības priekšsēdētāju cīņai pret tuberkulozi un no kādas personas viņš bija paņēmis kā ķīlu 600 latus, apsolīdams sameklēt izdevīgu vietu. E. Barons iemanījās, tēlodams “juridiski filozofiskās akadēmijas” vadītāju, paņemt veikalā uz nomaksu rakstāmmašīnu. Tā paša gada rudenī viņš iegādājās malku, maksādams ar fiktīvu vekseli, iegādājās arī govi, tās bijušajam īpašniekam iešķiebdams fiktīvu maksājuma dokumentu. Par šiem nodarījumiem pseidoprofesors iekūlās cietumā. Kā atceras vēsturnieks Marģers Vestermanis, kas pazina E. Baronu padomju laikā, — viņa pieticīgā vasarnīca Bulduros bija piekrauta ar rokrakstiem, pilnīgi iespējams, ka tur bija arī Žakova rokraksti. Vēl sirmā vecumā Ernests Barons saglabāja vīrišķīgo pievilcību, neatvairāma dāmu drauga šarmu, tāpat kā jaunībā palikdams afērists un avantūrists.

Fragmenti no Kovaļčuka Svetlana. K. Žakova Rīgas arhīvs. //  Reliģiski-filozofiski raksti. Rīga, LU FSI, 2005. № 9., Latviskais tulkojums Arta Jāne