Francis Raudis

Francis Raudis dzimis 1938. gada 2. septembrī Leišmalē, pie robežas ar Ukriem, vietā ar nosaukumu Gepalčai, un kā jau daudziem puikām, arī viņa dzīvi ietekmēja karš. Arī viņš interesējās par spridzekļiem, kuru dēļ zaudēja daļu kreisās rokas pirkstu, un Raudis vēl tagad pateicīgs vācu ārstiem, kas saglāba, ko varēja. Skolā Aucē zēns sāka iet tikai 10 gadu vecumā, bija augumā lielākais klasē. Kad skolas direktors izdomāja veidot orķestri, protams, sauca arī Franci – viņš tika pie alta, kura spēlē apmācīja pieredzējuši pūtēji. Viens no viņiem izgādāja iespēju nopirkt trompeti, un Francis sāka spēlēt arvien cītīgāk un veiklāk.

15 gadu vecumā Raudis mēģināja iestāties Jelgavas mūzikas vidusskolā, bet nepaveicās. Viņš devās uz Rīgu, lai strādātu melno darbu Mēbeļu kombinātā Duntes ielā, kur darbojās orķestris. Kāds no novadniekiem bija atsūtījis ziņu, ka orķestrim vajadzīgi mūziķi.

Kopā ar vienaudžiem Francis šad tad gāja uz dejām Mežaparkā, kur spēlēja jauni zaldātiņi. Reiz piegāja pie muzikantiem aprunāties, un orķestra diriģents Blažēvičs uzaicināja zemgalieti pievienoties. Tā nu Raudi ietērpa karavīra drānās un šajā orķestrī viņš spēlēja divarpus gadus. Kad vienību 1956. gadā izformēja, jauno trompetistu aizsūtīja uz Daugavpili, kur viņš gadu spēlēja, līdz pienāca dienesta laiks. Mūziķim par laimi, medicīniskā komisija saspridzinātās rokas dēļ viņu atzina par armijai nederīgu. Tad nu jauneklis devās atpakaļ uz dzimto pusi, pāris gadus strādāja Aucē, spēlēja ballītēs vietējā kultūras namā. Uz turieni reiz atbrauca praktikantes no Rīgas kultūras tehnikuma: paklausījās, kā Raudis spēlē, un ieteica vietējai zvaigznei tomēr turpināt studijas kādā mūzikas mācību iestādē.

Ne bez pedagoga Alfrēda Segliņa palīdzības Franci uzņēma Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas trompetes klasē, arī viņa pedagogs bija Zigurds Šmits, kas skolojis visus tā laika trompetistus. Mācības turpinājās no 1958. līdz 1962. gadam, un pa šo laiku jauneklis paguva spēlēt klubos, kuru vidū bija arī Skolotāju nams, kur dziedāja Bruno Oja. Raudis bija dalībnieks arī brāļu Kokaru vadītajā Studentu estrādes orķestrī, bet jau pēdējā kursā viņu pie sevis uzaicināja Rīgas estrādes orķestris, kuru tolaik vadīja Aleksandrs Kublinskis. Nu sekoja vairāki ceļojumu gadi, plašs repertuārs, kopīga muzicēšana ar 60. gadu slavenībām. Tā līdz 1966. gadam, kad toreizējais LPSR Filharmonijas direktors Šveiņiks apvainojās uz pūšaminstrumentu mūziķiem, kas viņaprāt par daudz sēdēja pie klātiem galdiem un par maz mēģināja. Tika sarīkots konkurss, kas patiesībā bija maskēta atlaišana, un Raudis uz to nemaz neaizgāja. Veiksmīgi pabeidzis Filharmonijas mūziķa darba gaitas jau orķestra bibliotēkā, trompetists pārcēlās uz Latvijas radio un TV estrādes un vieglās mūzikas orķestri, kur strādāja līdz 1988. gadam – izdienas pensijai.

Taču ar radio mūziķa algu tolaik neviens nevarēja izdzīvot, visi kaut kur piepelnījās – restorānos, klubos. Francis Raudis pūta trompeti Andreja Lihtenberga dibinātajā ansamblī „ Selga”, kurā darbojās arī dažus gadus pēc dziedātāja nāves. Bet būdams pensionārs, viņš vairs nedrīkstēja pelnīt ar mūziku – tad Raudis pievienojās pūtēju orķestrim Horizonts, bet šajā gadsimtā Francis pūš tikai medību ragu, kas viņam ir atļauts.

Diemžēl mūsu fonotēka nevar lepoties ar daudziem ieskaņojumiem, kur Francis Raudis spēlētu solo. Viņš piemin vairākas Zigfrīda Račiņa dziedātas dziesmas, taču uz solista godu nav īpaši rāvies. Sevi trompetists sauc par vienkāršu darbarūķi un klavieru trešo stīgu, kas vajadzīga skaņas kuplumam, atzīstot, ka Gunāra Rozenberga mākai nav varējis turēt līdzi.