Gaida Dombrovska

Oda Skolotājai !

Latviešu valodas Skolotāja Rīgas 6.vidusskolā.

Te apzināti rakstu vārdu Skolotājs ar lielo burtu.

Nezinu Skolotājas dzīves gājumu, bet varu šeit padalīties ar visgaišākajām atmiņām no skolas laika.

Latviešu valodas Skolotāja, Rīgas 6.vidusskolas partijas pirmorganizācijas sekretāre(!) man un manai klasei mācīja latviskumu. Šķiet, neviens cits manā dzīvē nav tik daudz to izdarījis, kā izcilā pedagoģe trīs gados - no 1972.līdz 1975.gadam.

Pirmā tikšanās mūsu klasē bija vairāk nekā traģiska. Bijām A klase (padomju skolās mācījušies, saprot, ko tas nozīmē), priekšzīmīgi ambicioza. Zinot, ka latviešu valodu mums vidusskolas pirmajā gadā, t.i. 9.klasei, pasniegs šitā "partijas vecene" - cilvēks, kuru līdz tam bijām redzējuši tikai skolas gaiteņos, mūs pārņēma kaut kāds stihisks un nekontrolēts protetsta vilnis. Neizskaidrojams tīņu agresijas lēkme. Es tiešām neatminos citu gadījumu, kad mana priekšzīmīgā klase, kurā vairāk vai mazāk biju viens no neformālajiem līderiem, būtu kaut ko tādu atļāvusies - trokšņojām, skaļi sarunājāmies, ignorējām skolotājas klātbūtni, visādi izrādot, ka priekš mums viņa ir NEKAS  un NEKĀDA. Vēl šodien nevaru izskaidrot, no kurienes tāda zemapziņas necieņa, kuru tagad modīgi varētu pasniegt arī kā disidentismu. Tagad jau daudzi arvien vairāk, kā izrādās, ir tādi nezināmie meža brāļi bijuši, bet bez jebkādām pretenzijām uz tagadēju "varonības" atzīšanu, tāda dubultstunda (2x45 minūtes) notika. Nekā tāda nebija, vienkārši, sīks huligānisms. 

Svarīgi ir pateikt, kas sekoja.

Skolotāja Dombrovska vēsā Tibetas mūka mierā, klusi mūs pēc stundas "iepļaukāja", ieliekot klases žurnālā teicamu atzīmi par uzvedību un ierakstot - paldies, ka palīdzējāt man un bijāt tik iejūtīgi. Arī es biju uztraukusies, sākot darbu ar jaunu un labas uzvedības un sekmju klasi, kurai ir tik laba reputācija skolā. Apmēram vai kaut kā tā. Tagad sekoja jauna reakcija - tāds liels un atkal stihiski neorganizēts kolektīvs kauns. Lieki piebilst, ka nākamā stundā sēdējām pirmskolnieki - rāmi un klusi. Jā, tā mierīgi notika spītnieku savaldīšana.

Skolotāja iemācīja mums būt gudriem. Iemācīja domāt. Latviski. Iemācīja lasīt neuzrakstīto starp rindām un Iemācija redzēt vairāk, nekā tiek parādīts. Kopš skolas beigšanas, kā latviešu valodas pieminekli uzskatu Andreja Upīša "Zaļo zemi". Jā, to pašu visu paaudžu nīsto biezo "ķieģeli", kas bija iekļauts obligātās literatūras sarakstā. Tur var baudīt un izgaršot latviešu valodas bagātību. Skolotāja mani inficēja uz mūžu un kopš skolas laika nepareizu valodas lietošanu izjūtu kā fiziskas sāpes.

Pirmais pārsteigums klasei bija, kad standarta sacerējumu vietā tika uzdots mājas darbs - katram sava tēma, kura klases telpā tika bārstīta kā no raga - maize, ģimene, dzimtene, veselība, uzticība u.c. ikdienā lietoti un nolietoti vārdi. sacerējums brīvā formā. Tas nozīmēja, ka var rakstīt stāstu, dzejoli, poēmu, lugu ... Man tika tēma - kaut kas saistībā ar izstādēm. Jebkurā gadījumā, varēju rakstiski izpausties par "Skulptūru dārza" apmeklējumu Rīgas pils dārzā.

Izvēlējos rakstīt humoresku, kas pēc tam izrādījās tomēr feļetons. Skolotāja paskaidroja stila īpatnības, kādi jāliek akcenti, kā jābūvē sižets. Un tā lieta aizgāja. Joprojām ikvienā tekstā gribas ierakstīt kaut ko nenopietnu. Mūs iemācīja ne tikai domāt, kategoriski liedzot no kaut kurienes norakstīt. Pamatuzstādījums bija izkopt prasmi savu domu sakarīgi uzlikt uz papīra.

Šajā laikā grāmatnīcās bez ierastajām plānajām būrtnīcām, kas maksāja 2 kapeikas, varēja dabūt arī uz pusi biezākas - par 3 kapeikām. Ja meitenēm, kas dzīvē ir kārtīgākās, akurātākas, rakstu darbi vedās vienmēr raiti, tad notika neticamais - arī puiši sāka rakstīt. Un biezās burtnīcas apjoma ziņā bija tieši laikā. Nezinu, kā un pa kuru laiku to visu varēja izlasīt, taču rezultāts sākumā bija graujošs, jo atzīmes par saturu vizbiežāk bija teicamas, bet par gramatiku - diapazonā no 1 līdz 3.

Bija vēl viena novitāte. Skolotāja mācīja mūs lasīt arī vērīgi. Katrs, kurš pirmais Skolotājai pieteica atrastu kādā drukātā izdevumā ortogrāfisku, interpunkcijas vai stila kļūdu, latviešu valodas gramatikā automātiski saņēma teicamu atzīmi. Mūsdienās, kad redakcijas ir pilnas ar mazizglītotiem skribentiem, bet tiek ietaupīts uz korektoriem, tas būtu pavisam vienkārši. Paradoksāli, bet padomju sistēmā, kur arvien vairāk dominēja krievu valoda, prasības pēc pareizas un nekļūdīgas rakstīšanas latviešu valodā, ja reiz to lietoja, bija vairāk nekā stingras. 

70.gadu sākumā klašu telpas sāka aprīkot ar tehniku - parādījās magnetafoni, kinoprojektori vai vienkārši kādi verķi, kuri bija sarežģītāki par krītu un tāfeles lupatu. Mums klasē bija milzīgs magnetafons Dņepra. Dombrovska painteresējās, vai kāds to māk ieslēgt. Es un mans klasesbiedrs Indulis Andersons bijām beiguši kaut kādus ārpusklases kursus Skolotāju kvalifikācijas celšanas kursos ( bija kaut kur Daugavmalā - tajā mājā kādu laiku mitinājās Zemesgrāmata). Uz nākamo stundu viņa atnesa no mājas lentu, pasakot, ka esot aizņēmusies no znota jaunāko ierakstu. Tā es pirmo reizi dzirdēju grupu QUEEN.

1971.gadā parādījās Vēbera "Jesus Christ Superstar".  Konservatorijā notika lekcija par Bībeles motīviem un šo operu. Skolotāja deva iespēju gribētājiem šo lekciju dzirdēt. Lieki piebilst, ka es tur biju. 

Skolotāja Dombrovska bija ne tikai pasniedzēja, bet arī labs sarunu biedrs, vecākais un pieredzējušākais draugs, kurš lieliski orientējas ne tikai valodniecībā, bet arī citās dzīves jomās - sākot no kultūras vēstures, beidzot ar dažādu sabiedrību uzvedības, vēstures un uzskatu dažādību. Bieži vien stundas izvērtās par vētrainām diskusijām, kurās tika meklētas atbildes par milzīgo un nezināmo pieagušo pasauli, kurā mums tuvākos gados bija jāienirst. Joprojām atceros, kā viņa mūs mācija analizēt filmas, atšķirt banalitātes un štampus, saskatīt filozofisku zemtekstu, nošķirot to no rafinētas aģitācijas vai propagandas, mācot, ka aiz ārišķiga spožuma bieži vien nekā cita vairs nav. 

Un vēl, viņa mums mācīja - par jebkuru mākslas darbu nav glīti teikt patīk/nepatīk. Savu neizglītotību varat parādīt daudz tolerantāk ar vārdiem - es saprotu vai nesaprotu.

Sen neesmu ar tādām bažām rakstījis kādas rindas, saprotot, ka man tās būtu sarkanas no labojumiem. 

Dziļā cieņā par man doto un
vienkārši viens no pateicībā esošiem skolniekiem,
Aivars Borovkovs