Gaida Dombrovska

Oda Skolotājai !

Latviešu valodas Skolotāja Rīgas 6.vidusskolā.

Te apzināti rakstu vārdu Skolotājs ar lielo burtu.

Nezinu Skolotājas dzīves gājumu, bet varu šeit padalīties ar visgaišākajām atmiņām no skolas laika.

Latviešu valodas Skolotāja, Rīgas 6.vidusskolas partijas pirmorganizācijas sekretāre(!) man un manai klasei mācīja latviskumu(!). Šķiet, neviens cits manā dzīvē nav tik daudz to izdarījis, kā izcilā pedagoģe trīs gados - no 1972.līdz 1975.gadam.

Pirmā tikšanās mūsu klasē bija vairāk nekā traģiska un priekš mums - nožēlojama. Bijām A klase (padomju skolās mācījušies, saprot, ko tas nozīmē), priekšzīmīgi ambicioza. Zinot, ka latviešu valodu mums vidusskolas pirmajā gadā, t.i. 9.klasei, pasniegs šitā "partijas vecene" - cilvēks, kuru līdz tam bijām redzējuši tikai skolas gaiteņos kā pārrvietojošos svarīgi staigājošu pjedestālu, mūs pārņēma kaut kāds stihisks un nekontrolēts protetsta vilnis. Neizskaidrojams tīņu agresijas lēkme. Es tiešām neatminos citu gadījumu, kad mana priekšzīmīgā un visādā citā ziņā izcilā klase, kurā vairāk vai mazāk biju viens no neformālajiem līderiem, būtu kaut ko tādu atļāvusies - trokšņojām, skaļi sarunājāmies, ignorējām skolotājas klātbūtni, visādi izrādot, ka priekš mums viņa ir NEKAS  un NEKĀDA. Vēl šodien nevaru izskaidrot, no kurienes tāda zemapziņas virzīta necieņa, kuru tagad modīgi varētu pasniegt arī kā disidentismu vai nezin ko vēl citu. Tagad jau daudzi arvien vairāk, kā izrādās, ir tādi nezināmie meža brāļi bijuši, bet bez jebkādām pretenzijām uz tagadēju "varonības" atzīšanu, tāda dubultstunda (2x45 minūtes) notika. Nekā tāda nebija, vienkārši, sīks tīņu huligānisms. Un nekas vairāk.

Svarīgi ir pateikt, kas sekoja.

Skolotāja Dombrovska vēsā Tibetas mūka mierā, klusi mūs pēc stundas "iepļaukāja", ieliekot klases žurnālā teicamu atzīmi par uzvedību un ierakstot - paldies, ka palīdzējāt man un bijāt tik iejūtīgi. Arī es biju uztraukusies, sākot darbu ar jaunu labas uzvedības un sekmju klasi, kurai ir tik laba reputācija skolā. Nu apmēram vai kaut kā tamlīdzīgi. Tagad sekoja jauna reakcija - tāds liels un atkal stihiski neorganizēts kolektīvs kauns. Lieki piebilst, ka nākamā stundā sēdējām pirmskolnieki - rāmi un klusi. Varētu paslepus nofilmēt kādai propaganas filmai. Jā, tā mierīgi un, galvenais, ļoti gudri notika spītnieku savaldīšana.

Skolotāja iemācīja mums būt gudriem. Iemācīja domāt. Latviski. Iemācīja lasīt neuzrakstīto starp rindām un Iemācija redzēt vairāk, nekā tiek parādīts. Kopš skolas beigšanas, kā latviešu valodas pieminekli uzskatu Andreja Upīša "Zaļo zemi". Jā, to pašu visu paaudžu nīsto biezo "ķieģeli", kas bija iekļauts obligātās literatūras sarakstā. Tur var baudīt un izgaršot latviešu valodas milzīgo bagātību. Skolotāja personīgi mani inficēja uz mūžu un kopš skolas laika nepareizu valodas lietošanu izjust kā fiziskas sāpes. To kādreiz perfekti nodefinēja Pēteris Bankovskis.

Pirmais pārsteigums klasei bija, kad standarta sacerējumu vietā tika uzdots mājas darbs - katram sava tēma, kura klases telpā tika bārstīta kā no raga - maize, ģimene, dzimtene, dzīve, veselība, uzticība u.c. ikdienā lietoti un nolietoti vārdi, sacerējums brīvā formā. Tas nozīmēja, ka var rakstīt stāstu, dzejoli, poēmu, lugu ... Man tika tēma - kaut kas saistībā ar izstādēm. Jebkurā gadījumā, varēju rakstiski izpausties par "Skulptūru dārza" apmeklējumu Rīgas pils dārzā.

Izvēlējos rakstīt humoresku, kas pēc tam tomēr izrādījās ir feļetons. Skolotāja paskaidroja stila īpatnības, kādi jāliek akcenti, kā jābūvē sižets. Un tā lieta aizgāja. Joprojām ikvienā tekstā gribas ierakstīt kaut ko nenopietnu. Mūs iemācīja ne tikai domāt, kategoriski liedzot no kaut kurienes norakstīt. Atceros Dombrovskas teikto: oficiālās recenzijas esmu visas izlasījusi līdz nelabumam, man ir daudz svarīgāk saprast, ko domājat jūs un vai mākāt to pateikt, Pamatuzstādījums bija izkopt individuālu prasmi savu domu sakarīgi uzlikt uz papīra.

Šajā laikā grāmatnīcās bez ierastajām plānajām būrtnīcām, kas maksāja 2 kapeikas (12 lp), varēja dabūt arī uz pusi biezākas - par 3 kapeikām (18 lp).
Ja meitenēm, kuras dzīvē  vienmēr ir kārtīgākās, akurātākas, rakstu darbi vienmēr vedās raiti, tad notika neticamais - arī puiši sāka rakstīt. Un biezās burtnīcas apjoma ziņā bija tieši laikā. Nezinu, kā un pa kuru laiku to visu varēja izlasīt, taču rezultāts sākumā bija graujošs, jo atzīmes par saturu vizbiežāk bija teicamas (5), bet par gramatiku - diapazonā no 1 līdz 3.

Bija vēl viena novitāte. Skolotāja mācīja mūs lasīt arī vērīgi. Ikviens, kurš pirmais Skolotājai pieteica atrastu kādā drukātā izdevumā ortogrāfisku, interpunkcijas vai stila kļūdu, latviešu valodas gramatikā automātiski saņēma teicamu atzīmi. Tas bija stimuls meklēt. Un atrast. Mūsdienās, kad mediju redakcijas ir pārpilnas ar mazizglītotiem skribentiem, jo tiek ietaupīts uz korektoriem, tas būtu pavisam vienkārši.

Paradoksāli, bet padomju sistēmā, kur arvien vairāk dominēja krievu valoda, prasības pēc pareizas un nekļūdīgas rakstīšanas latviešu valodā, ja reiz to publiski lietoja, bija vairāk nekā stingras. Palasot padomju laika prese izdevumus latviski par to ikviens var pārliecināties.

70.gadu sākumā klašu telpas sāka aprīkot ar tehniku - parādījās magnetafoni, kinoprojektori vai vienkārši kādi verķi, kuri bija sarežģītāki par krītu un tāfeles lupatu. Mums klasē bija milzīgs magnetafons Dņepra. Dombrovska painteresējās, vai kāds to māk ieslēgt. Es un mans klasesbiedrs Indulis Andersons bijām beiguši kaut kādus ārpusklases kursus Skolotāju kvalifikācijas celšanas kursos ( bija kaut kur Daugavmalā - tajā mājā kādu laiku mitinājās Zemesgrāmata). Uz nākamo stundu viņa atnesa no mājas lentu, pasakot, ka esot aizņēmusies no znota jaunāko ierakstu. Tā es pirmo reizi dzirdēju grupu QUEEN.

1971.gadā parādījās Vēbera "Jesus Christ Superstar". Konservatorijā notika pamatīga lekcija par Bībeles motīviem un šo operu.Tā arī bija iespēja ļoti labā kvalitātā šo izcilo meistardarbu noklausīties un saprast. Skolotāja deva iespēju gribētājiem šo lekciju dzirdēt. Lieki piebilst, ka es tur biju. Starp citu, manā milzīgajā mājas fonotēkā tieši šis CD bija pirmais, ko iegādājos. 

Skolotāja Dombrovska bija ne tikai pasniedzēja, bet arī vairāk nekā labs sarunu biedrs, vecākais un pieredzējušākais draugs, kurš lieliski orientējas ne tikai valodniecības smalkumos, bet arī citās dzīves jomās - sākot no kultūras vēstures, beidzot ar dažādu sabiedrību uzvedības, vēstures un uzskatu dažādību. Bieži vien stundas izvērtās par vētrainām diskusijām, kurās tika meklētas atbildes par milzīgo un nezināmo pieaugušo pasauli, kurā mums tuvākos gados bija jāienirst.

Joprojām atceros, kā viņa mūs mācija skatīties un analizēt filmas, atšķirt banalitātes un klišejiskus štampus, saskatīt filozofisku zemtekstu, nošķirot to no rafinētas aģitācijas vai propagandas, mācot, ka aiz ārišķiga spožuma bieži vien nekā cita vairs nav. 

Un vēl, viņa mums mācīja - par jebkuru mākslas darbu nav pareizi teikt patīk/nepatīk.  Savu neizglītotību varat parādīt daudz tolerantāk ar vārdiem - es saprotu vai nesaprotu. Atļaušos apgalvot, ka tā bija inteliģences nozīmīga daļa. ko mums iedeva skola.

Sen neesmu ar tādām bažām rakstījis kādas rindas, saprotot, ka man tās būtu sarkanas no skolotājas labojumiem, cerot, ka atzīme būt kaut kur ap 3, ņemot vērā to, ka skolotājām patika mans glitais rokraksts.

Dziļā cieņā par man doto un
vienkārši viens no pateicībā esošiem skolniekiem,
Aivars Borovkovs