Gunārs Kirke

Plakātu meistars. Plakātistu mafijas krusttēvs.

Sešdesmitajos, septiņdesmitajos Gunārs Kirke bija Rīgas dendijs un, kā mēs tagad teiktu, dizaina guru. Vīrišķības etalons. Viņa roka radījusi katram latvietim tik pazīstamos simbolus – Rigondas, Dzintara un Saktas logo.

Pedants. Džezists.

Ērika Priedkalna māceklis.

Pirmais Latvijas pastmarku autors.

Meita Frančeska (1953)

100 g kultūras

***

Gunārs Kirke - Latviešu plakātmākslas skolas dibinātājs, kaislīgs džeza mīļotājs un smalks copmanis Izsmalcināts mākslinieks, gaišs cilvēks, īsts meistars daudzās jomās Gunārs Kirke aizgāja no dzīves pēkšņi.

G.Kirke bija izcils plakāta mākslinieks, un ar viņa aktivitātēm sākās plakātu laiks Latvijā. Uzdrīkstēšanās bija viņa daļa mākslā un dzīvē.

60.gados Gunārs Kirke strauji ienāca ar tam laikam neparasti košiem, krāsās spilgtiem, kompozīcijā lakoniskiem grāmatu un skaņuplašu apvākiem. Ar neona gaismas reklāmām Rīgas ielās.

Viņš turpināja ar asprātīgām firmas zīmēm (arī partijas Latvijas ceļš logo ir Kirkes veidots, bet tas jau bija vēlāk), ar lietišķo grafiku (firmas Dzintars zīmes autors).

Tad nāca pietiekami ilgs un spilgts plakātu laiks. Dzīvē Gunārs Kirke kļuva par skaistās un lepnās Čellas - kino un teātra tērpu mākslinieces Večellas Varslavānes - dzīvesbiedru, talantīgās gleznotājas Frančeskas Kirkes tēvu, mazmeitiņas Lauras (tagad Mākslas akadēmijas Gleznošanas nodaļas studentes) vectētiņu.

Vēl atsevišķs stāsts ir par Gunāra citu lielo aizraušanos - makšķerēšanu.

Frančeska Kirke:

Paps darbā bija saistīts ar izdevniecību Liesma, kas atradās pretī Operai. Mēs braucām ar zaļo pobedu. Viņš devās uz dažādām mākslas padomēm, es paliku mašīnā, man patika dzīve tajā, patika papu gaidīt, un zaļā pobeda arī bija sava laika simbols. Dzīvē viņš bija feinšmekers. Jebkurā situācijā viņš saskatīja pozitīvo, bija ļoti komunikabls. Paps ap sevi vāca aktīvus cilvēkus, ģenerēja idejas, tā radās tolaik slavenā plakātistu mafija. Laiks bija sūrs un drūms, bez jelkādām nākotnes izredzēm, bet plakāts bija kolosāla iespēja izteikties Ezopa skopajā valodā. Viss, kas notika ar papu, nebija iespējams ne agrāk, ne tagad, tikai tur un toreiz, un nekad šajā laikā, kad plakāts kā žanrs ir miris. Ap papu pulcējās stilīgi, radoši un talantīgi puiši. Viņš savā blicē iesaistīja pavisam jaunos Ojāru Pētersonu, Ivaru Mailīti, Juri Dimiteru, Juri Putrāmu, Andri Breži. Viņi tikko bija beiguši akadēmiju, plakāts bija labs rokas un domas treniņa poligons. Paps bija azartisks, ja ņēmās ko darīt, tad līdz mielēm - notika plakātu dienas un darbi tika sūtīti uz ārzemēm. Jaunībā paps spēlēja džeza trio un kolekcionēja ierakstus magnetofona lentēs. Mums mājās vēl saglabājies viņa magnetofons - tāds zārkveidīgs padomju laika izstrādājums. Es nevarēju saprast tikai viņa aizraušanos ar makšķerēšanu, taču, pat ja viņš neatveda zivis, vienmēr tika atvesta kāda estētiska forelīte, ietīta marlītē, ar skujiņām, tas bija mīļi un sirsnīgi. Vēlāk, kad es jau nācu no akadēmijas, paps vienmēr bija saaudzis ar galdu, vilka līnijas. Viņš vienmēr gribēja būt labākais, bet nebaidījās ap sevi pulcināt māksliniekus, kurus uzskatīja stiprākus par sevi - Ilmāru Blumbergu, Laimoni Šēnbergu, Georgu Smelteri un Gunāru Lūsi. Viņš nebaidījās no konkurences, uzskatīja, ka plakāta jomai nepieciešami spilgti mākslinieki un personības. Pats viņš vairāk kļuva kopīgās lietas organizators. Tēvs arī tagad nepazustu, viņš atrastu sev pielietojumu, būtu tāds kārtīgs reklāmas mākslinieks, viņam patika viss jaunais. Paps mums, starp citu, bija īsts dendijs. Es skaidri zinu, ka daudzas sievietes viņa dēļ ļimušas. Viņš nebija nekāds mačo, bet nebija arī tas pelēkais latviešu vīriņš, kas nerūpējas par savu ārieni un grib pārliecināt sevi un pārējos, ka galvenais ir cilvēka iekšējā pasaule.

Večella Varslavāne:

Gunārs redzēja sievieti kopumā, viņa pat varēja nebūt skaista, bet interesanta gan, un tad viņam spīdēja acis. Taču Gunārs man nedeva ne vismazāko iemeslu kļūt greizsirdīgai. Viņa attieksme pret sievietēm bija bruņnieciska, tā viņš bija audzināts. Gunāra paps savu dzīvesbiedri Gunāra māti Hertu līdz sirmam vecumam sauca par meitenīti. Gunārs bija pedantisks labā nozīmē, uz viņa galda allaž valdīja izcila kārtība: zīmuļi, krāsas, otas - viņš nakts tumsā būtu atradis tieši to, ko vajadzēja. Kad mēs taisījāmies kaut kur iziet, es meklēju, kur palikusi mana piespraude. Gunārs sēdēja krēslā skaisti saģērbies, smaržīgs un lasīja avīzi, gaidot, kad es beidzot būšu gatava. Viņš mierīgi pateica, kur ir mana piespraude... Gunārs bija precīzs it visā, tāpēc, ja viņš kavējās 10 minūtes, es jau karājos logā, ja 15 - skrēju uz ielas. Gunārs nekad nekavējās un nevarēja ciest, ka to dara sveši vai ģimenes locekļi. Viņš nepazina skaudību un vienmēr savā tuvumā gribēja tos, kas var kaut ko izdarīt. Man laiks bez Gunāra iet uz leju. Frankai ir papa raksturs, viņa tagad ir ļoti mērķtiecīga mūsu bara vadone (Franka - es uz šo lomu neuzprasos), bet pleca sajūta bija tikai no Gunāra.

Alberts Terpilovskis, tēlnieks.

Gunārs Kirke man bija jāmāca forelēt. Viņš bija grūts audzēknis, kuram neķērās divus gadus. Taču pēc tam viņš bija viens no smalkākajiem Latvijas copmaņiem. Gunārs Lūsis, pieminot Kirki pēc viņa aiziešanas mūžībā, noorganizēja pasākumu, kas kļuvis par tradīciju - Gunāra Kirkes piemiņas mačus makšķerēšanā. Gunārs bija augstas klases vīrs, koleģiāls, draudzīgs jebkurā situācijā. Reiz Tīna (A.Terpilovska dzīvesbiedre Tīna Hercberga - T.Š.) jau gandrīz nakts stundā Vitrupē nevarēja iedarbināt mašīnu, zvanīja uz Rīgu Kirkem - ko darīt? Viņš saka - gaidi mani. Atbrauca un visu izdarīja. Viņš bija šausmīgs pedants - ne tikai uz darba galda, bet arī makšķerkastē un mašīnas bagāžniekā viņš jebkuru lietu varēja atrast ar aizsietām acīm. Gunāram patika grozīties sabiedrībā un izmeklēti ģērbties. Arī uz copēm viņš nebrauca šāds tāds, bet eleganti saģērbies. Vienu laiku gribējām kaut kur pie ūdeņiem nopirkt lauku māju. To faktiski gribēja Gunārs, es vairāk biju akcionārs. Nopirkām māju netālu no Ērgļiem. Tā atradās desmit metrus no ezera, bet padzīvot tajā iznāca maz, jo darbu Rīgā bija tik daudz, ka nespējām uz turieni izbraukāt. Pēc diviem gadiem to māju pārdevām... Žēl, ka viss tik ātri beidzās....

Raimonds Pauls:

Ar Gunāru mani saista ļoti sena draudzība. Mūsu abu dzīve likās kaut kur stipri līdzīga, runājot arī par jautrām un traģiskām dzīves lappusēm, tas viss gāja kopā. Mēs pietuvojāmies viens otram arī ar džeza mūziku. Gunārs bija arī īsts bohēmietis un savā dvēselē īsts mūziķis, fanātisks džeza cienītājs. Luijs Ārmstongs, Ella Ficdžeralda, Frenks Sinatra - mēs ar šo mūziku augām, un viņš tai bija uzticīgs līdz mūža galam. Es tajā laikā spēlēju ballītēs un kompānijās, un tas bija kopus periods. Pierunāju Gunāru uztaisīt ziņģu plakātu, vīriņš ar akordeonu, katliņu galvā un garām ūsām populārs arī tagad. Mums vēl bija trešā aizraušanās - makšķerēšana. Turējāmies kopā laba kompānija - Terpilovskis, Pasternaks, Gunārs, es. Toreiz mums bija tikai pobeda vai moskvičs, taču - kur gan mēs nekratījāmies un kur purvos neiesēdāmies, kāvāmies ar odiem, kritām bebru izraktās bedrēs, pēc tam sanācām kopā, uzgriezām rupjmaizi un speķi... Tā bija īsta latviešu mākslinieka dzīve pēckara situācijā. Tas bija mūsu laiks.

Ramona Umblija, mākslas zinātniece:

Elegants, inteliģents, džentlmenis. Trīs svešvārdi, pirmie trīs epiteti, kas nāk prātā, atceroties mākslinieku Gunāru Kirki. Vienmēr diplomātisks un smalkjūtīgs gan attiecībās ar varu, gan kolēģiem. Vienmēr aizrautīgs un azartisks: kaislīgs džeza un foreļupju mīļotājs. Gunārs Kirke un Večella Varslavāne, Džemma Skulme un Ojārs Ābols, Raimonds Pauls ar kundzi Lanu - trīs pāri, kuru ģērbšanās stilam un manierēm aizklāti sekoja un līdzināties centās padomijas laika augstākā sabiedrība Latvijā: radošā inteliģence (pēc to laiku apzīmējuma) un cekas amatu vīri. Ap Gunāru virmoja nemitīgi piesātināta darbīga gaisotne, un, šķiet, nealošos, teikdama, ka 70., 80.gadu mākslā Latvijā nav otras personības, kas savu radošo talantu tik devīgi un konsekventi realizēja jauno mākslinieku audzināšanā. Ne velti jaunie kolēģi viņu mīlīgi dēvēja par ģedu - vectētiņu. Ļaudīs Gunārs nāca iekšēji sakārtots, nekad neļaudams pat nojaust sava mākslas radīšanas darba smagumus, un, ilggadēji vadot plakātmākslas sekciju, arī saskarsmē ar kolēģiem, darbu, izstāžu un procesu vērtēšanā uzturēja prasīgas pietātes un ļoti labvēlīga, radoša profesionālisma gaisotni. Tas nemitīgi no dažādām mākslas nozarēm piesaistīja jaunos, talantīgos avangardus. Jau 60.gados G.Kirke izvirza principu: plakāts ir lietišķās grafikas paveids, nevis tēlotājmāksla (kā mācīja padomjlaiku mākslas vēsture un prakse). No šī laika viņa kopts un veidots ir XX gadsimta 70., 80.gadu latviešu modernā plakāta autoru loks - L.Šēnbergs, J.Dimiters, G.Smelters, G.Lūsis, I.Blumbergs, I.Mailītis, J.Putrāms, A.Breže u.c. Pieredzes apmaiņas, intensīva izstāžu darbība, dalība neskaitāmos vietējos konkursos, kā arī visprestižākajās skatēs atnesa mūsu plakātistiem daudzskaitlīgus augstākos profesionālos vērtējumus un milzīgu popularitāti skatītājos - plakātu izstādes vienmēr bija apmeklētāju pārpildītas. Kopumā to varētu saukt par latviešu plakātmākslas skolu, ko iedibināja Radoša Personība - Gunārs Kirke.

Izmantoti Teklas Šaiteres materiāli, interneta publikācijas