Herman Walter von Gavel

Herman* Walter von Gavel

Dzimšanas datums:1858. gada 12. aprīlis Dzimšanas vieta:Valmiera, Latvia 

Miris 1910. gada 18. maijs in Nauhausen in Rudbahren

Tuvākie ģimenes locekļi:

Fredrik Teodor von Gavel un Anna Hermine Bandau dēls 
sieva Johanna Carolina Lackjewitj
Burchard Theodor Ludwig von Gavel; Walter Paul von Gavel; Herman Conrad von Gavel; Theodor Carl von Gavel; Henrik Martin von Gavel un 5 citi, Carl Ludwig von Gavel; Carl Ludvig von Gavel; Dorothea Clementia von Gavel un Emelie Hermine von Gavel 

Nodarbošanās: mācītājs Elle Kiiker 
  Par mācītājiem soda ekspedīcijas laikā, pieminēts galvenais vaininieks "mācītājs" fon Gavels.(fragments ņemts no krājuma Starptautiska konference INFORMĀCIJA, REVOLŪCIJA, REAKCIJA: 1905-2005 2005. gada 23.-25. novembris Rīga (Latvija) Materiālu krājums)   Trešais runātājs par 1905. gada revolūciju varētu būt mācītājs, un tieši no viņa būtu iespējams gaidīt visizsvērtākos vārdus, vishumānāko skatījumu. Taču diemžēl maz bija to draudzes ganu, kas sevi neatsedza kā šaursirdīgus savas kārtas pārstāvjus un pastāvošās varas bezierunu atbalstītājus. Nikolaja II portreta sagriešana viņiem likās kaut kas briesmīgs, bet draudzes aizdomīga kāsēšana baznīcā brīdī, kad tiek aizlūgts par ķeizaru – smags pārkāpums. Mācītāji aizmirsa kristīgo žēlsirdību, piedošanu un tuvākā mīlestību, nepieciešamību cīnīties par ikkatra cilvēka dzīvību, neatkarīgi no tā politiskās pārliecības: vairumā gadījumu mācītāji revolūcijā redzēja tikai noziegumu, bet sekojošo reakciju vērtēja kā taisnīgu sodu. Mācītājiem 1907. gadā bija jāsniedz ziņojumi par revolūcijas notikumiem savās draudzēs. Šie dokumenti ir skumja liecība par sava amata un savas misijas pilnīgu neizpratni. Neticami lasīt Valtaiķu mācītāja fon Gavela ziņojumā: „... soda ekspedīcijas nošāva pavisam 24 draudzes locekļus un nodedzināja 8 mājas. Bez šiem 24 kādā dienā turpat baznīcai līdzās tika nošauti 32 ārnovadnieki, kuru līķi pa daļai arī vēl svētdienā bija palikuši turpat guļam. Šīs stingrās rīcības iespaids bez šaubām bija paliekošs un labs.” Citos gadījumos viņu reakcija ir deklamātoriski virspusīga. Puzes mācītājs Heinrihsens pēc revolūcijas apspiešanas rakstīja: „Ak nabaga draudze, kaut jel tu būtu ko mācījusies un patiesi nožēlotu notikušo. Tad tu tiksi glābta no Tā, kas savu roku pie krusta pēc tevis sirsnīgā mīlestībā ir izstiepis. Tagad ir ārējs klusums, bet tikai ārējs, un diezin vai pat ārējs. Kad reiz sitīs tā atgriešanās stunda! Daudzi, daudzi stāv apzinīgi uz samaitāšanas ceļiem un es jūs arī nevaru vairs vest pie pestītāja, jo jūs to negribat.” Andrievs Niedra bija viens no tiem nedaudzajiem, kurš ne tikai kā mācītājs, bet arī kā cilvēku un sabiedrības pazinējs spēja izteikt objektīvas atziņas un ieraudzīt mērenības iespēju. Bet viņam bija lemts visu teikt un darīt nelaikā un nevietā. Viņa raksti sastapa tikai nievājumu, karikatūrās viņš tika attēlots kā baronu līdzskrējējs. Tomēr Niedra pareizi saskatījis to, ko revolūcijas vadoņiem varēja pārmest jau a priori, ārpus viņu ideju analīzes. Tie ir neizpildāmi solījumi katram un visiem, tas, ko mēs šodien dēvējam par populismu: „Bet tas ir tas netīrais un neglītais pie šiem vadoņiem, ka viņi katram apsola to, pēc kā viņš ilgojas, katram viņi sola atvieglināt taisni viņa grūtumus. Ar kalpu viņi ir kalpa aizstāvji, ar saimnieku – saimnieka aizstāvji, ar amatniekiem – amatnieka aizstāvji, ar ticīgo – baznīcas aizstāvji, ar tautības mīlētāju – tautības aizstāvji ... Visiem esot tikai viens ienaidnieks, viens apspiedējs – valdība ! Kad tā būšot iznīcināta, tad visiem būšot labi. Te ir tas netīrums viņu līdzekļos : viņi apsola visu reizē – dienu un nakti. Viņi apsola to, ko paši par nepareizu tura, viņi liekuļo ticību un tautību tur, kur paši to nesajūt, viņi runā citu un turpat paši dara otrādi. Maldīties cilvēks var savā dedzībā un pie tam palikt cienījams. Bet maldināt citus ar aukstām asinīm, maldināt uz brāļu karu, uz asins izliešanu, tas ir necilvēcīgi ! ”    Gunāra Silakaktiņa sagatavots pētījums