Hugo Skrastiņš

Dzimis Limbažos

Pēc Limbažu ģimnāzijas beigšanas Hugo Skrastiņš studēja teoloģiju un vēsturi Latvijas Universitātē

1939. gadā papildinājās Krakovas Universitātē Polijā. Bija aktīvs LU filoloģijas un filozofijas studentu organizācijā Ramave.

Pēcāk bijis Latvijas Pieminekļu valdes fotogrāfs, žurnālists Vācijas kaŗā pret Poliju (1939), korrespondents Ungārijā,

1941. gadā bijis nacionālais partizāns Limbažos 

Vācu laikā sabiedrisko lietu departamenta ceļojošais režisors un aktieris,

1943.g. Kuldīgā nodibināja teātri, ar ko apbraukāja Kurzemi un Zemgali, aicinādams latviešus, postam tuvojoties, turēties kopā.

1946.g., kaŗam beidzoties, Vācijā nodibināja apgādu Jaunais vārds un Mērbekā sāka izdot literatūras un mākslas žurnālu Jaunais vārds (P. Kundziņa un J. Poruka redakcijā), arī žurnālu The New Word angļu valodā ar nedaudz citādu saturu. Kamēr šie žurnāli piedzīvoja tikai pāris numurus, Jaunā vārda grāmatas pildīja nabadzīgos grāmatu plauktus bēgļu nometnēs un deva iespēju latviešu bēgļu jauniešiem iepazīties ar mūsu literatūru.

Izdevis:

• Edvarta Virzas Karalis Nameitis, 
• Aleksandra Grīna Dvēseļu putenis, Saderinātie, Zemes atjaunotāji, 
• Andreja Eglīša Uz vairoga, 
• Annas Brigaderes Sprīdītis, 
• Alfrēda Dziļuma Viršu druvas, 
• Artura Grapmaņa Latvijas skatu burtnīcas u.c.).

Visvairāk Skrastiņš pazīstams ar savu žurnālu Tilts (1949-1976, sākumā Vācijā, vēlāk ASV), kur rakstos un attēlos pamatīgi dokumentēta trimdas latviešu dzīve. Nodaļā „Latvija šodien” lasītāji tika informēti par kultūras dzīvi Latvijā.

Viņš izdeva un pats arī iespieda košu krāsainu tūrisma žurnālu angļu valodā Voyageur (1965-1980), par ko saņēma Gubernatora balvu (Governor’s Award) apbalvojumu.

Savas košās krāsu fotogrāfijas Voyageur žurnālam, kas bijis sevišķi populārs Amerikas konsulātos, un arī vēlākiem krāsainiem Tilta vākiem Skrastiņš safotografēja ar vecu Leiku (bez gaismas mērītāja, paļaudamies uz ilgo pieredzi un aci).

Tilta apgādā Skrastiņš izdeva vairāk nekā 400 grāmatu latviešu valodā − vēl pirmskaŗa Latvijā iznākušo grāmatu pārspiedumus:

• Janševska Dzimtene, 
• Ezeriņa kopotus rakstus,
• tulkojumus (kā Dimā Kamēliju dāma, Gogoļa Mirušās dvēseles), 
• trimdas rakstnieku oriģināldarbus (dažiem autoriem pirmās grāmatas), un arī
• pārspieda Latvijas rakstnieku darbus
• Alberta Bela,
• Skaidrītes Kaldupes,
• Andra Kolberga,
• Dagnijas Zigmontes u.c.).

Lai savilktu galus kopā, viņš bija spiests izdot arī daļu viduvējas literatūras, ko tauta esot labi pirkusi. Tā kā lasītāji esot bieži piesardzīgi ar jauniem autoriem, tad taisni šāda viduvējā literatūra ļāva viņam izdot jaunu autoru pirmās grāmatas − kaut vai Gunti Zariņu.

No Jaunās gaitas saimes Tilta apgādā pirmās grāmatas iznāca

• Ilzei Šķipsnai (Vēja stabules 1961),
• Tālivaldim Ķiķaukam (Tramvajs tuksnesī 1965),
• Benitai Veisbergai (Es, tavs maigais jērs 1968),
• Jānim Gorsvānam (Krāšņa un bagāta dzīve 1970).

Metot tiltu pāri uz Austrāliju, apgāds izdeva Osvalda Lāča stāstus un noveles Ķīvīte (1968).

Sešdesmitajos gados Skrastiņš sāka pārspiest jaunos Latvijas autoru darbus, protams bez autoru atļaujas.

Nezinu, cik tas kaitēja autoriem Latvijā. Alberts Bels, kādā privātā sarunā (1989) skaidri un gaiši izteica savu prieku, ka viņa Robeža iznāca šeit Tilta Apgādā (1969, Rīgā − 1968). Zigmunds Skujiņš grāmatā Sarunas ar jāņtārpiņiem (1992) stāsta: „Drīz pēc romāna publicēšanas Karogā Kailumu ASV izdeva Tilta apgāds. Tādas lietas tolaik ņēma ļaunā. Preses komiteja nolaida bomi. Romāns par laimi Rīgā bija paspējis iznākt grāmatā, Kailuma igauņu tulkojumu apturēja, krievu variants dienasgaismu ieraudzīja pēc desmit gadiem.” Pat 1989. gadā Kailums vēl arvien skaitījies „apgrēcīgs” romāns...

Hugo Skrastiņš rakstīja arī pats ar segvārdu Kaspars Strūga. Romānu Pusnakts viesi (1956) viņš nodiktēja, braucot automašīnā (tajos laikos viņš apmeklēja ap 6000 latviešu ģimeņu ASV, latviešu grāmatas popularizēdams). Sekoja romāni Raganu deja (1962) un Kāvi (1970-1976), kas laikam palika manuskriptos.

Astoņdesmito gadu beigās, kad Skrastiņa slimība (Alzheimera) lika sevi manīt, viņu apmeklēja Imants Ziedonis un Gunārs Janaitis, kas redzējuši rūsošas preses, apputējušus grāmatu kalnus pagrabā, bet Uģa apātiskās acis bija iemirdzējušās: „Kā es jūs gaidīju!”.

Uģa pārpelnotās mirstīgās atliekas, pēc paša vēlēšanās, apbedītas Limbažos.

Izmantoti citāti no Helēnas Hofmanes apcerējuma Jaunai Gaitai