Iļja Ērenburgs

Dzimis 1891.gada 14.janvārī Kijevā turīgā ebreju ģimenē. Tēvs bija 2.Ģildes tirgotājs, māte – mājsaimniece. 1895.gadā ģimene pārcēlās uz Maskavu, kur tēvs tika nozīmēts alus rūpnīcā par direktoru.

1901.gadā sāka mācīties 1.Maskavas ģimnāzijā, taču to nepabeidza, jo 1905.gadā iesaistījās revolucionārajā darbībā, piebiedrojās boļševikiem. 1908.gadā tika arestēts, pusgadu pavadīja cietumos un pirms tiesas ticis atbrīvots, šī paša gada beigās emigrēja uz Franciju. Parīzē nodarbojās ar literāro darbību (krājumi „Dzeja”, „Es dzīvoju”, un F.Vijona grāmatas tulkojums), apgrozījās avangarda mākslinieku aprindās.

1914.-1917.g. bija krievu avīžu „Утро России” un „Биржевые ведомости” korespondents Rietumu frontē. 1917.gadā atgriezās Krievijā, taču negatīvi uztvēra boļševiku uzvaru un 1921.gadā atkal emigrēja uz ārzemēm., dzīvojis Berlīnē (1921-1924). 1922.gadā tika publicēts I.Ērenburga filozofiski satīriskais  romāns „Необычайные похождения Хулио Хуренито”, kur interesanti atspoguļota Krievijas un Eiropas dzīves mozaīka Pirmā pasaules kara un revolucionārā apvērsuma laikā.

I.Ērenburgs bija avangarda mākslas propagandētājs, aktīvi sadarbojās ar padomju presi, kļuva par avīzes „Известия” korespondentu.

1930.gadā pārceļas uz PSRS.

Spānijas pilsoņu kara laikā (1936-1939) strādāja par avīzes „Известия” kara korespondentu, rakstīja esejas, dzeju, prozu.

1940.gadā atgriezās PSRS, uzrakstīja romānu „Parīzes krišana”.

Otrā pasaules kara laikā strādāja par avīzes „Красная звезда” korespondentu. I.Ērenburgam pieder lozungs „Nogalini vācieti!” Viņa daiļrade un personība šīs propagandas dēļ tiek vērtēta ļoti pretrunīgi.

Pēc kara uzrakstītas grāmatas „Vētra” (1946-1947), „Devītais vilnis” (1950). Pēc Staļina nāves uzrakstīja stāstu „Оттепель” (1954), eseju grāmatu par franču literatūru un glezniecību „Franču burtnīcas” (1957), memuāru grāmatu „Cilvēki, gadi, dzīve”. I.Ērenburgs 12 gadus (1954-1966) bija PSRS Augstākās padomes deputāts, kas pārstāvēja Daugavpils, Daugavpils rajona un citu Latgales rajonu iedzīvotāju intereses. 1954.gadā I.Ērenburgs pirmo reizi atbrauca uz Daugavpili, viņu pārsteidza pilsētā valdošā nabadzība un posts. Daudzas ģimenes dzīvoja tumšos pagrabos, barakās, pat bumbu patvertnēs. Tādēļ pilsētas iedzīvotāji griezās pie viņa ar lūgumu piešķirt lielāku dzīvojamo platību. Vairākas reizes rakstnieks griezās pie PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja Ņikitas Hruščova ar lūgumu paātrināt dzīvojamo māju un rūpniecības uzņēmumu celtniecību. Tajā laikā sāka celt Ķīmiskās šķiedras rūpnīcu, tika atjaunotas tramvaju sliedes.

I.Ērenburgs bieži tikās ar saviem vēlētājiem ne tikai Daugavpilī, bet arī Līvānos, Višķos, Kalupē u.c.

I.Ērenburgs bija Vispasaules Miera Padomes viceprezidents, viņam piešķirta Staļina prēmija literatūrā (divas reizes) un Starptautiskā Staļina prēmija „За укрепление мира между народами”, daudzi ordeņi.

Miris 1967.gada 31.augustā pēc ilgas slimošanas, apglabāts Novodevičjes kapsētā Maskavā.

Saistība ar Daugavpili:

Darbojās kā PSRS Augstākās Padomes deputāts no Daugavpils (1954-1966).

Izmantotie avoti: Tāvu zemes kalendars, 2006 : kultūrvēsturiska un literara godagrõmota / sast. un red.: J. Eļksnis, V. Unda. - 67. goda gõjums. - Rēzekne : Latgolas kulturas centrs, 2005. - 308 lpp. : il. - Teksts latgaliešu val.  ISBN 9984-291-04-9 Салагубова Наталия. Вот такие когда-то были у Даугавпилса депутаты : [о депутате Даугавпилса (1954-1966 гг.), рус. писателе Илье Эренбурге] / Наталия Салагубова // Наша газета. - ISSN 1407-7752. - N 5 (3 февр. 2011), с.13. Elektroniskie resursi:

LCB e-katalogs Literatūras saraksts par I.Ērenburga dzīvi un daiļradi LCB e-katalogā ru.wikipedia.org I.Ērenburga biogrāfija (krievu val.) pravda.ru I.Ērenburga literārā un sabiedriskā darbība (krievu val.)

****************************************

Padomju propaganda padomju karavīram bija iegalvojusi, ka viņš nāk kā tautu atbrīvotājs, tātad visur būs gaidīts un mīlēts. Bet, ja kāds viņu nemīl un noraida, tāds uzskatāms par ienaidnieku, kas jāiznīcina. Austrumprūsija bija pirmā Vācijas zeme, kuru padomju karaspēka daļas ieņēma jau 1944. gada oktobrī. Vācu vēsturnieks Joahims Hofmans raksta, ka padomju iebrukumu Austrumvācijas zemēs, vienalga, vai tā būtu Austrumprūsija, Rietumprūsija un Danciga, Pomerānija, Brandenburga vai Silēzija, pavadīja jaunākajā pasaules vēsturē nepiedzīvota vardarbība. Ir grūti izskaidrot neiedomājamo barbarismu, ar kādu krievi izturējās pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Izvarošana, nogalināšana, īpašumu izlaupīšana vai brutāla iznīcināšana - tas viss bija tā laika ikdiena.

Padomju militārās propagandas uzdevums bija iepotēt saviem karavīriem neiecietību pret ienaidnieku un iedvest cīņas sparu, uzkurinot un atraisot viszemiskākos instinktus. Ar īpašu degsmi izcēlās rakstnieks un publicists Iļja Ērenburgs, kura prātam neaptveramie naida pilnie raksti ar aicinājumiem nogalināt ikvienu vācieti pārpludināja Sarkanās armijas avīzi „Krasnaja zvezda”. Šos rakstus, kuru skaits stipri pārsniedza tūkstoti, pārpublicēja arī citas militārās avīzes, un tos lasīja ierakumos sēdošie, pēc atmaksas alkstošie padomju karavīri.

Lai gūtu priekšstatu par šajos rakstos pausto cilvēknīšanas filozofiju, pietiek iepazīties ar bēdīgi slaveno uzsaukumu „Nogalini!”, ko publicēja 1942. gada 25. oktobrī. Ērenburgs rakstīja: „Vācieši nav cilvēki. No šā brīža vārds „vācietis” mums skan kā lāsts. No šā brīža vārds „vācietis” liek strādāt šautenes aptverei. Neskaiti dienas. Neskaiti verstis. Skaiti tikai tevis nogalinātos vāciešus. Nogalini vācieti - tā ir tavas mātes lūgšana. Nogalini vācieti - tas ir tavas krievu zemes sauciens. Nešaubies! Neatlaidies! Nogalini!” Un viņi nogalināja - ne tikai vācu karavīrus, bet arī bērnus, sievietes un sirmgalvjus.

Reizēm savās asinskārē šie uzsaukumi pārspēja jebkuras robežas. Tas, ka šos pataloģiska naida pārpilnos rakstus atklāti publicēja oficiālais Sarkanās armijas laikraksts un citas padomju avīzes, pierāda, cik perverss un noziedzīgs bija Staļina režīms. Par aicinājumiem uz ebreju holokaustu un tā realizāciju Nirnbergā tika tiesāti un sodīti vācu kara noziedznieki, taču Iļja Ērenburgs, tāpat kā viņa iedvesmotie sadisti padomju karavīru formās, nesaņēma nekādu, pat ne morālu nosodījumu par saviem baisajiem noziegumiem pret vācu tautu. Šādu nosodījumu no oficiālās Krievijas šie cilvēki nav saņēmuši vēl šodien, tieši pretēji - viņi tiek cildināti kā varoņi un atbrīvotāji.

Viena no pirmajām apdzīvotajām vietām, kur 1944. gada 21. oktobrī iebruka padomju karaspēks, bija Nemmersdorfas (tagad Majakovskas) ciems Austrumprūsijas dienvidaustrumos. Pēc divām dienām vācieši šo ciemu atkaroja. Atklājās neiedomājami šaušalīga aina. Visas ciemā palikušās 8 - 84 gadu vecās meitenes un sievietes bija izvarotas, spīdzinātas un barbariski nogalinātas. Sarkanās armijas 25. tanku brigādes 2. bataljons bija darbojušies kā no ķēdes norāvušies asinssuņi. Kailas sievietes bija piesistas krustā pie šķūņu durvīm, bērniem bija sadragāti galvaskausi, kādai sirmgalvei nošķelta puse galvas.

Neviens no padomju kara noziegumiem nav tik labi dokumentēts kā šis. Aculiecinieku liecības apšaubīt ir grūti. Šaušalīgos kinohronikas kadrus ar 62 izvarotām un noslepkavotām ciema sievietēm un meitenēm noskatījās daudzi Vācijas iedzīvotāji, kuros radās paniskas bailes no krieviem. Sākās spontāna un stihiska bēgļu kustība. Divu mēnešu laikā gandrīz 8,5 miljoni vāciešu valsts austrumu apgabalos aizbēga no mājām. Tā bija lielākā paniskā migrācija pasaules vēsturē.

Neiedomājami smagi vācu sievietēm klājās arī citos Vācijas austrumu novados. Visu vecumu meitenes un sievietes piemeklēja grupveida izvarošana. Kādā ziņojumā uz Maskavu bija norādīts: „Sarkanarmieši izvarojuši visas sievietes, kas palikušas Autrumprūsijā”. Padomju izmeklētāji nopratināja dzīvas palikušās. Lūk, ko pastāstīja viena no tām - Emma Korna: „3. februārī pilsētā ienāca Sarkanās armijas frontes vienības. Sarkanarmieši nokāpa pagrabā, kur mēs slēpāmies, pavērsa ieročus pret mani un divām pārējām sievietēm un pavēlēja mums iet ārā. Pagalmā mani izvaroja divpadsmit zaldāti pēc kārtas. Citi zaldāti to pašu darīja ar abām manām kaimiņienēm.” Krievu dramaturgs Zahars Agraņenko, kurš, būdams jūras kājnieks, nonāca Austrumprūsijā, savā dienasgrāmatā rakstīja: „Sarkanās armijas karavīri neatzīst individuālus sakarus ar vācietēm. Deviņi, desmit, divpadsmit vīru uzreiz - viņi tās izvaro kolektīvi.”

Pēc Austrumprūsijas asiņainajām „dzīrēm” krievu karavīrs turpināja izvarot arī citur Vācijā. Antonijs Bīvors savā grāmatā „Berlīnes krišana” raksta, ka, ienākot Berlīnē, krievi kā izvarotāji jau bija kļuvuši citādāki: pēc brutālajām orģijām Austrumprūsijā viņi jutās kā uzvarētāji, kuriem vienkārši pienākas kara trofejas, pret kurām iespējams izturēties pat bez naida. Sievietēm atlika nepretoties, un viņas palika dzīvas, ko gan nevar teikt par vācu vīriešiem un zēniem, kas metās aizstāvēt savas sievas, mātes un māsas”. No krievu izvarotājiem cieta aptuveni divi miljoni vācu sieviešu.

Drausmīgi krievi rīkojās arī ar Austrumprūsijas bēgļiem, kas zirgu pajūgos un ar citiem transporta līdzekļiem bēga no Sarkanās armijas uz Vācijas rietumiem. Krievu tanki panāca bēgļu kolonnas un vienkārši brauca tām virsū, šķaidīdami cilvēkus, zirgus un automašīnas. Bija tūkstošiem līķu. Daudzo aculiecinieku ziņojumi vienkārši stindzina asinis. „Tēvs nošauj mani!” - lūdzās kāda neglābjami sakropļota vācu meitene pēc krievu tanku ietriekšanās bēgļu pajūgu kolonnā Osterodes rajonā Austrumprūsijā. Viņai piebalsoja tikpat smagi cietušais brālis. Tēvs, raudot atbildēja: „Mazliet vēl pagaidiet, bērni.”

Daudzi bēgļi virzījās pa Baltijas jūras ledu, taču krievu lidmašīnas ledu sabombardēja un bēgļi noslīka. Baltijas jūrā notika arī vairākas lielas kuģu traģēdijas. Uz kuģa „Wilhelm Gustloff” 1945. gada 30. janvārī atradās 10 582 cilvēki, lielākoties bēgļi - sievietes un bērni, arī pārsimts ievainotu vācu zaldātu. Šo kuģi nogremdēja krievu zemūdene „Ščuka 13″ kapteiņa Aleksandra Marinesku vadībā. Tolaik krievu militārā virsvadība nepiešķīra viņam Padomju Savienības varoņa goda nosaukumu, jo saprata, ka tas nebūtu ētiski, taču 1990. gadā viņam šis apbalvojums tomēr tika piešķirts. Krievi nogremdēja vēl vairākus kuģus, kuros bija 7000, 4000 un nedaudz mazāk cilvēku.

Sarkanās armijas iekarotajās vācu teritorijās izplatīta parādība bija civiliedzīvotāju, it īpaši labāk situēto, slepkavošana. Nošāva nacistu partijas biedrus, vietējo zemnieku vadītājus. Bieži par upuriem kļuva policijā dienošie un visi, kas nēsāja uniformas - dzelzceļnieki, pasta darbinieki, ugunsdzēsēji, mežsargi. Laupīšanas mērogi bija grūti aptverami. Laupīja visu iespējamo, bet, ko nevarēja nolaupīt, iznīcināja. Vācu vēsturnieks Huberts Knabe darbā „Atbrīvošanas diena?” norāda: „Apbruņoti sarkanarmieši nodriskātās un netīrās formās lauzās iekšā mājās un dzīvokļos, lai bailēs sastingušajiem vāciešiem atņemtu pulksteņus, laulības gredzenus un citas vērtslietas.”

Lūk, raksturīgākie sarkanarmiešu noziegumi Austrumvācijā - karagūstekņu un jebkura dzimuma un vecuma civiliedzīvotāju masveida nogalināšana, sieviešu, arī bērnu un sirmgalvju masveida izvarošana, bieži ar atbaidoši perversām blakus izdarībām, apzināta māju, ciemu, pat veselu pilsētas kvartālu nodedzināšana, sistemātiska aplaupīšana, marodierisms, privātā un sabiedriskā īpašuma iznīcināšana, vīriešu, sieviešu un jauniešu masveida deportācijas uz Padomju Savienību vergu darbos.

Īpašs stāsts ir par apmēram 200 000 vācu meiteņu, kas tika aizsūtītas vergu darbos uz Padomju Savienību. Puse no tām necilvēcīgo apstākļu dēļ nomira pirmo divu gadu laikā. Tās, kuras 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā atgriezās Vācijā, bija smagi slimas. Vācijas Demokrātiskajai Republikai, ko Staļina režīms un vācu komunisti bija nodibinājuši 1949. gadā, nācās būvēt ļoti daudz slimnīcu, kur ārstēt šīs jaunās sievietes, kas Padomju Savienībā tika izvarotas un aplipinātas ar veneriskām slimībām.

Krievu armijas nogalināto bēgļu, darba vergu un civiliedzīvotāju skaits pēc oficiālām ziņām sasniedz aptuveni 2,5 miljonus cilvēku, tomēr nereti izskan apgalvojumi, ka upuru skaits bijis daudz lielāks. Britu vēsturnieks Makss Hastings savā grāmatā „Armagedons: kauja par Vāciju” pat ieviesa jaunu terminu - vācu holokausts, jo pēc sava apjoma un nežēlības genocīds pret vācu tautu nebija mazāk nežēlīgs un asiņains kā nacistu īstenotais genocīds pret ebrejiem.

Vācu jautājuma galīgā atrisināšana sākās 1947. gada 11. oktobrī un 1948. gada 15. februārī, kad PSRS valdība pieņēma divus dekrētus ar kopēju nosaukumu „Par vāciešu pārvietošanu no KPFSR Kaļiņingradas apgabala uz Vācijas padomju okupācijas zonu”. No 1947. gada 22. oktobra līdz 1948. gada 8. novembrim no Austrumprūsijas uz Vāciju devās 48 ešaloni ar 97 422 deportējamajiem vāciešiem. Tajā pašā laikā padomju varas iestādes ilgu laiku neļāva aizbraukt dažādu nozaru vācu speciālistiem, kurus izmantoja sagrautās apgabala tautsaimniecības atjaunošanai. Pēdējais vilciens ar vācu tautības iedzīvotājiem uz Vāciju devās 1951. gadā.

Taču genocīdu pret vāciešiem īstenoja ne tikai Padomju Savienība. Reti neapdomīgs un daudziem traģisks izrādījās Potsdamas konferences lēmums par Polijā, Čehoslovākijā un Ungārijā vēl palikušo vāciešu pārvietošanu uz Vāciju. Vēstures literatūrā to nereti dēvē par „sātanisku risinājumu”. Lai gan bija noteikts, ka deportācijām jānotiek humāni, tās bija ļoti brutālas - daudzi no pārvietotajiem gāja bojā vai viņus aplaupīja. Pārvietošanām bija totālas etniskās tīrīšanas raksturs, un tās izraisīja tālāku humānu katastrofu. Otrā pasaules kara beigu posmā, bēgot no Sarkanās armijas un pēc tā saucamajām „mežonīgajām izdzīšanām”, savas mājas bija spiesti pamest vairāk nekā 6 miljoni vāciešu. Deportāciju un bēgļu gaitu dēļ savu dzimteni kopumā atstāja 14 miljoni.

Vislielākā vācu tautības iedzīvotāju deportācija notika Polijā. Jau 1945. gada ziemā, bīstoties no padomju karaspēka ienākšanas, vācu iedzīvotāju bēgļu straumes sāka virzīties rietumu virzienā. Poļu iedzīvotāji uzbruka bēgļiem un tos aplaupīja, sievietes izvaroja, vīriešus nogalināja. Saskaņā ar Boļeslava Beruta vadītās Polijas pagaidu valdības rīkojumu vācu tautības iedzīvotājiem bija jānēsā īpaša pazīšanās zīme, visbiežāk balts apsējs ar kāškrustu. 1945. gada vasarā poļu varas iestādes sāka ievietot vācu tautības iedzīvotājus koncentrācijas nometnēs. Nometnēs ieslodzīja tikai pieaugušos, bērni tika atņemti vecākiem un nodoti bāreņu patversmēs vai audzināšanā poļu ģimenēs, kur tie tika pakļauti totālai asimilācijai.

Koncentrācijas nometņu ieslodzītie tika izmantoti vergu darbos ļoti nežēlīgos apstākļos. Ieslodzīto mirstība šajās nometnēs 1945. - 1946. gadā sasniedza 50%. Arī pēc 1946. gada 13. septembra valdības dekrēta par „vācu tautības personu atdalīšanu no poļu tautas”, valsts iestādes nesteidzās izpildīt šo rīkojumu, jo ieslodzīto darbaspēks bija nozīmīga Polijas ekonomikas daļa. Ieslodzīto ekspluatācija koncentrācijas nometnēs turpinājās līdz pat 1949. gadam. Visu šo laiku turpinājās arī vardarbība un ņirgāšanās par vācu tautības iedzīvotājiem. Pēc vācu aprēķiniem, kopumā Polijas teritorijā no vardarbības un slimībām gāja bojā apmēram 3 miljoni vāciešu.

Čehoslovākijā terors pret vācu tautības iedzīvotājiem sākās vēl pirms Potsdamas konferences lēmumiem. Jau 1945. gada 5. aprīlī Čehoslovākijas pagaidu valdība izsludināja tā saukto Čehoslovākijas valsts atjaunošanas programmu, kurā bez visa pārējā tika noteikts, ka visi Čehoslovākijā dzīvojošie vācieši automātiski zaudē Čehoslovākijas pilsonību, bet personas, kas noziegušās pret Čehoslovākijas valsti un tautu, ir sodāmas bez tiesas un izmeklēšanas. Laikā no 1945. gada 5. līdz 9. maijam tika nogalināti 855 vācu tautības iedzīvotāji, daudzas sievietes izvarotas un sakropļotas. Savukārt no 9. līdz 11.maijam čehoslovāku armijas vienības nogalināja ap 10 000 vācu karagūstekņu. No vāciešiem atbrīvotajā Popradas pilsētā Čehoslovākijas prezidents Edvards Benešs teica runu, kurā paziņoja: „Bēdas, bēdas vāciešiem, trīskārt bēdas! Likvidējiet tos! Bēdas viņiem! Likvidējiet tos!” 1945. gada 12. maijā Benešs paziņoja, ka „vāciešu problēmu republikā jāatrisina galīgi”.

Pret Čehoslovākijas vācu tautības iedzīvotājiem vērstās represijas un aizliegumi stipri atgādina nacistu īstenoto ebreju holokausta politiku. Vāciešiem uz apģērba bija jānēsā burts „N” (nemec - vācietis čehu val.) vai arī lente ar kāškrustu uz rokas. Viņiem bija aizliegts staigāt pa trotuāru, lietot sabiedrisko transportu, apmeklēt publiskus pasākumus. Iepirkties veikalos vācieši drīkstēja tikai noteiktās stundās. Viņiem bija aizliegts publiskās vietās sarunāties vācu valodā, pamest dzīves vietu, lietot radioaparātus un telefonu. Vācu tautības iedzīvotājiem tika konfiscēti automobiļi, motocikli un velosipēdi.

Tika uzskatīts, ka visi Sudetijas vācieši ir atbalstījuši nacistu režīmu, tātad noziegušies pret Čehoslovākijas valsti. Uzreiz pēc Vācijas armijas izdzīšanas no Čehoslovākijas teritorijas sākās čehu militāro un policejisko spēku, kā arī Sarkanās armijas okupācijas spēku vardarbība pret vāciešiem: piespiedu pārvietošana, īpašumu atņemšana, slepkavošana, izvarošanas, ieslodzīšana koncentrācijas nometnēs un piespiedu vergu darbs. Kopā tā sauktajā „mežonīgās izdzīšanas” fāzē, kas ilga no 1945. gada maija līdz augustam, no Čehoslovākijas tika padzīti aptuveni 800 000 Sudetijas vāciešu.

Pamatojoties uz Potsdamas konferences lēmumiem prezidents Benešs 1945. gada 2. augustā izdeva dekrētu par pilsonības atņemšanu visiem vācu un ungāru tautības Čehoslovākijas pilsoņiem. Vācieši un ungāri tika pasludināti par koloboracionistiem nevis savu nodarījumu dēļ, bet balstoties uz etniskām pazīmēm. Kolektīvās atbildības princips bija balstīts uz konkrētu tautību, jo likums par nacismu un koloboracionismu noteica, ka sodāmi ir nevis noziegumi pret cilvēci, bet gan noziegšanās pret Čehoslovākijas valsti. Cits dekrēts noteica, ka bez atlīdzības konfiscējami visa vāciešu, ungāru un citu „čehu un slovāku tautu ienaidnieku” manta un īpašumi. Turklāt dekrēti noteica, ka jebkura rīcība, kas veikta pret koloboracionistiem, ir patriotiska un nesodāma, pat ja tai ir klaji krimināls raksturs.

Tādejādi, neraugoties uz E. Beneša rīkojumu, ka vācu iedzīvotāju pārvietošanai jānotiek bez vardarbības, arī šo akciju pavadīja neskaitāmas slepkavības un ņirgāšanās par mierīgajiem iedzīvotājiem. Vāciešu izdzīšana no valsts ilga līdz 1946. gada oktobrim, bet mazākos apjomos vēl vismaz divus gadus. Rezultātā no Čehoslovākijas tika padzīti 3 miljoni vāciešu. Piespiedu deportāciju laikā no bada, slimībām vai vardarbības pēc oficiālajiem čehu aprēķiniem bojā gāja 18 816 vāciešu - 5596 tika nogalināti, 3411 izdarīja pašnāvību, 6615 nomira koncentrācijas nometnēs, 2186 gāja bojā transportēšanas laikā, 629 bēgot un 379 nezināmu iemeslu dēļ. Daudzi tika sakropļoti. Tomēr pēc vāciešu aprēķiniem bojā gāja daudz lielāks pārvietojamo personu skaits - līdz 270 000.

Salīdzinoši mierīgāka bija vāciešu deportācija no Ungārijas. 1945. gada 15. martā jaunā Ungārijas valdība pieņēma zemes reformas projektu, kas atļāva konfiscēt kā vācu sabiedrisko organizāciju, tā arī vācu tautības privātpersonu zemi. 1945. gada decembrī tika sagatavots dekrēts par „nodevēju un tautas ienaidnieku” deportāciju no valsts. Šajā kategorijā tika iekļauti ne vien vācu militāro formējumu dalībnieki, bet arī personas, kas laikā no 1940. - 1945. gadam bija atjaunojušas savu vācisko uzvārdu, tāpat tie, kas 1940. gada tautas skaitīšanā kā savu dzimto bija norādījuši vācu valodu. Visu deportējamo personu manta tika pakļauta konfiskācijai. Saskaņā ar dažādu avotu ziņām, no Ungārijas tika deportēti 500 - 600 tūkstoši etnisko vāciešu.

Neskatoties uz to, ka Nirnbergas Starptautiskā kara tribunāla statūti atzina tautu deportāciju par noziegumu pret cilvēci, šādas deportācijas notika gan Staļina pārvaldītajā Padomju Savienībā, gan padomju režīma kontrolētajās Austrumeiropas zemēs. 14 miljoni vāciešu bija spiesti pamest savas mājas Austrumprūsijā, Polijā, Čehoslovākijā, Ungārijā un citās Austrumeiropas valstīs. Tikai 12 miljoni no tiem sasniedza savas jaunās mītnes vietas Vācijā. Īstenojot „vācu holokaustu” PSRS un tās atbalstītie režīmi rupji pārkāpa 1907. gada Hāgas konvencijas 46. pantu, kas aizliedza civiliedzīvotāju mantas konfiskāciju, un 50. pantu, kas izslēdza kolektīvās atbildības principu.

Var, protams, teikt, ka vācieši samaksāja par tiem kara noziegumiem, ko nacisti bija izdarījuši citās zemēs. Daļēji tā ir taisnība, tomēr akla un brutāla atriebība diezin vai ir labākais veids nacionālā aizvainojuma remdināšanai, turklāt vardarbību pret nevainīgiem civiliedzīvotājiem aizliedz virkne starptautisko likumu. Mierīgajiem iedzīvotājiem nav jāatbild par noziedzīgas varas pastrādātajiem noziegumiem. Lai nu kā, visu rakstā minēto faktu kontekstā ir morāli grūti viennozīmīgi dēvēt padomju karavīrus par tautu atbrīvotājiem. Uzvara pār nacismu ir tikai medaļas viena puse, otrā diemžēl redzama asiņaina vardarbība un noziegumi pret cilvēci, ne mazāk briesmīgi, kā nacistu pastrādātie.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

***