Ilze Lazdiņa

Ilzes Kundziņas-Lazdiņas piemiņai 

Ilze Lazdiņa dzimusi 1912. gada 18. martā Valmierā profesora Kārļa Kundziņa un Ebbas Luhdes-Kundziņas ģimenē. Vecākai māsai Ritai tolaik jau bija divi gadi,.brālis Alfs piedzima divus gadus vēlāk.

Tēvs - mācītāja kandidāts Kārlis Kundziņš, beidzis Tērbatas universitātes Teoloģijas fakultāti (1908. g.), strādāja par palīgmācītāju kopā ar māc. Eduardu Pavasaru. Ģimene pārcēlās uz Rīgu, dzīvoja Valdemāra ielā 33, piektā stāvā. K. Kundziņš uzņēmās Latviešu izglītības biedrības zēnu vidusskolas vadību. Latvijas neatkarība tika pasludināta, kad Ilzei bija seši gadi, K. Kundziņš piedalījās svinīgajā aktā Nacionālā teātrī. Tāpat kā daudzi citi latvieši, Kundziņu ģimene cieta Pirmā pasaules karā. Ilze atceras, ka bumba tikusi iešauta pāri Daugavai viņu dzīvokļu mājas otrā stāvā, smagi 
ievainojot kaimiņus.

Bērni bijuši mājā vieni un ļoti izbijušies. Kārlis Kundziņš 1925. gadā sekmīgi aizstāvēja teoloģijas doktora disertāciju un tika iecelts par profesoru Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē.

Piedzima Ilzes jaunākā māsa Baiba. Bērni gāja skolā un vasaras pavadīja uz laukiem pie tantes Marīchenas Kundziņu mājās Sīpeles pagastā pie Dobeles, vēlāk pusaudžu gados pie vectēva (prāvesta Kārļa Kundziņa, sen.) un vecmāmiņas Smiltenes mācītājmuižā. 

Ilze 1929. gadā pabeidza Rīgas pilsētas 2. ģimnāziju un iestājās Latvijas Universitātes Vēstures 
fakultātē. Viņa tika uzņemta studenšu korporācijā Imeria, kur māsa Rita, kas studēja agrono 
miju, jau bija krāsnese. Pabeidzot universitāti, Ilze ieguva maģistra grādu vēsturē. Viņu sevišķi interesēja seno grieķu un romiešu vēsture. Ar tēvu un tēvoci Haraldu un draudzeni Lauru viņa apceļoja Grieķiju, Itāliju un Turciju. 

Ilze sāka strādāt par skolotāju 1. Rīgas pilsētas zēnu ģimnāzijā. Sākumā bija grūti panākt disciplīnu. Jauno, izskatīgo skolotāju puiši mēģināja pat aicināt uz satikšanos. Ilze nesūdzējās skolas vadībai, pati tika galā un tādējādi ieguva respektu. 

1941. gadā Ilze salaulājās ar advokātu Arvīdu Lazdiņu, Lettonia filistru. Latvija atradās komūnistu varā, tāpēc lielas kāzas nerīkoja, Ilzei pat nebija baltās līgavas kleitas. Jaunais pāris atrada 
dzīvokli Krišjāņa Barona ielā, kur blakustelpās Arvīdam iekārtoja advokāta biroju. Pēc gada 
30. jūnijā piedzima meitiņa leva. 

Vārdu izvēlējās vectēvs, jo jūnijā pie Gaujas, kur viņš un vecmāmiņa labprāt pavadīja vasaras 
brīvlaiku, ziedēja ievas. 

Kara pēdējos mēnešos, kad sarkanarmija jau bija pie Rīgas vārtiem, Ilze kopā ar māti, māsām un divus gadus veco meitiņu devās bēgļu gaitās. Dzimteni viņi atstāja, dodoties ceļā ar vilcienu. 

Ilze atceras, ka meitiņa ļoti gribējusi dzert. Kāds laipns vācu karavīrs iedevis leviņai padzerties no savas ūdens pudeles. 

Vīrieši dažādu iemeslu dēļ no ģimenes bija šķirti, un visi atkal satikās tikai Vācijā. Vispirms ģimene apmetās pie mātesmāsas Edītes ģimenes Polijā. Taču komūnisti nāca arvien tuvāk, un atkal bija jābēg tālāk uz rietumiem. Ilze dzīvoja vairākās bēgļu nometnēs Vācijā - Detmoldā, Augustdorfa, pēdējā bija Hamburgā. Tur kopā ar vecākiem viņa sagaidīja izceļošanu uz Ameriku.

Arvīds strādāja amerikāņu zonā melno rotās. 

Lazdiņu ģimene izceļoja uz ASV 1949. gada novembrī no Brēmerhāfenas ostas. Amerikā viņi vispirms apmetās Filadelfijā, kur viņus uzņēma latviešu draudze māc. Jāņa Šiliņa vadībā. 

Sākumā nebija viegli. Naudas bija maz. Arvīds strādāja smagu darbu celtniecībā, Ilze tīrīja mājas. leva sāka skolas gaitas, un pēc mācībām viņu pieskatīja kaimiņi. Filadelfijā Ilzei un Arvīdam piedzima dēls Andris. ASV ieradās Ilzes vecāki un apmetās uz dzīvi Sietlā, kur tēvs bija latviešu draudzes mācītājs. Uz Sietlu drīz pārcēlās ari Ilze ar ģimeni un kopā ar Kundziņiem iepirka māju. Arvīds ar latviešu drauga palīdzību dabūja darbu Boeing lidmašīnu sabiedrībā, Ilze iestājās Vašingtonas universitātē un ieguva skolotājas tiesības.

Vairākus gadus viņa mācīja vidusskolniecēm vācu un latīņu valodu Sr. Nicholas privātskolā. 
Māte gatavoja ēdienu, kopa māju un uzraudzīja bērnus. Ilze ar vīru Arvīdu aktīvi darbojās latviešu draudzē un sabiedrībā - Ilze dāmu komitejā, Arvīds draudzes valdē. Abi atjaunoja saikni ar savām korporācijām.  Korporācijā iestājās arī viņu bērni. Abi beidza Vašingtonas universitāti. leva devās uz Losandželosu, kur Kalifornijas universitātē ieguva doktora grādu ķīmijā. 

Andris Creighton universitātē Omahā beidza medicīnas skolu un kļuva par ģimenes ārstu. 
Ilzei un Arvīdam patika ceļot, un pēc pensionēšanās viņi apceļoja Eiropu, apciemojot radus un paziņas. Viņi nolēma pārcelties uz Kaliforniju, kur ir labāks klimats un lai būtu tuvāk dēlam Andrim, kas ar sievu Susanu bija apmeties Tracy pilsētā. Viņi nopirka māju Plesantonā. Ilze tur nodzīvoja 25 gadus. Daudz prieka viņai sagādāja mazbērnu Dereka, Dženiferas un Džesikas audzināšana, un viņa bieži bērniem stāstīja par Latviju. Mazbērni ļoti iemīļoja vecmāmiņu. Ilze un Arvīds bija Ziemeļkalifornijas latviešu draudzes locekļi, apmeklēja dievkalpojumus un sabiedriskus sarīkojumus. 

Ilzes vīrs Arvīds nomira 1992. gadā, un viņa palika savā mājiņā viena. Tomēr Ilze bieži apmeklēja dievkalpojumus, lai gan bija jābrauc ar diviem autobusiem un vilcienu. Pēdējā laikā draudzes mācītājs viņu veda uz dievkalpojumiem ar savu automašīnu. Ilze bija pensionāru kopas un baznīcas valdes locekle. Kopā ar meitu viņa kopš 1987. gada vairākas reizes ciemojās dzimtenē.

Latvijai atgūstot neatkarību, viņas bieži brauca pie radiem un draugiem un apceļoja visus Latvijas apgabalus. Jauki brīži pavadīti Jūrmalā, Smiltenē, Cēsīs, Zvejniekciemā, Ventspilī, Liepājā un pie Usmas ezera, kur brālēnam ir mājas. Braucot pie meitas un znota Hansa uz Madisonu, Viskonsinā, lize pa ceļam apciemoja savu skolas laika sirdsdraudzeni Zigrīdu Berku, kas dzīvo Mineapolē. 

Ilzes vecākā māsa Rita pēc vienīgās meitas pēkšņās nāves no Floridas arī pārcēlās uz Plesantonu. Māsas nodzīvoja kopā vairākus gadus līdz Ritas nāvei 2005. gadā. Ilzei vienmēr bija labs garastāvoklis un netrūka dzīves prieka, kaut veselība pasliktinājās. Pēdējās nedēļās viņa vēl spēja pasmieties un priecājās, kad viņu apciemoja slimnīcā. Ilze nomira 20. augustā, sasniegusi 94 gadu vecumu. 

Ilze bija apdāvināta, izcila sieviete un laba māte, kam bērni vienmēr bija pirmā vietā. Viņa mīlēja cilvēkus, savus bērnus, mazbērnus, draugus, kaimiņus un visus citus, kurus satika, kur vien gāja vai brauca. Ilzes bērni un mazbērni no viņas daudz mācījušies, kā būt krietnāki un labāki cilvēki. Ilze savā dzīvē atspoguļoja to mīlestību Dievam, cilvēkiem un tēvzemei, ko viņas tēvs un vectēvs bija viņai mācījuši. Viņas ļoti pietrūks visiem 
tiem, kuri viņu pazina. 

I. Reicha

Laiks, Nr.50 (16.12.2006)