Inta Prauliņa

Kristījis māc. K. Freudenfelds 1925. g. decembra 13. dienā Jaunās Svētās Ģertrūdes evanģ. – luteriskajā draudzē, baznīcā.

Tēvs: Alfrēds-Voldemārs RUKS, ierēdnis; māte: Kristīne-Zelma-Johana, dzim. Pēterson. (Inta: māte esot dziedājusi Operas korī /acīmredzot, kādu laiku - iesp. pirms laulībām?/)

Māsas: Ausma Aistere (1916 – 2007) un Zenta Lūse (1923 – ~1980/90s)

Inta Ruka iesvētīta Rīgā 1948. g. 26. septembrī Jaunajā Ģertrūdes baznīcā (paraksts: Māc. K. Zviedris)

Uzaugusi tēva, viena no Latvijas sporta pamatlicējiem un sporta biedrības Marss dibinātājiem, triju Olimpisko spēļu dalībnieka (ātrsoļošanā) Alfrēda Ruka celtajā mājā Augusta Deglava ielā 40.

Agrā bērnībā dodas tēvam līdz apmeklēt sacīkstes, arī leģendārajā velotrekā: no kā iedvesma tālākajām sporta gaitām. Inta: sporta azarts mani ir aizrāvis vienmēr.

Atraktīvā meitene uzņemta arī tālaika V. Pūces t.s. kultūrfilmā (Cēsis – Latvijas Karoga šūpulis).

Skolas gadi Rīgas pilsētas 24. pamatskolā (līdz 1938. g.) un vēlāk – Viļa Olava komercskolā.

1941. g. 14. jūnijā Intu arestē un, sadalot ģimeni uz visiem laikiem, piespiedu kārtā transportē uz Sibīriju (Krasnojarskas novads). Intas tēvs Alfrēds iet bojā jau tā paša gada 30. novembrī.

Inta liktenīgajā vilcienā pieredz epizodes, kuras vēlāk tiek atspoguļotas Dzintras Gekas un citu filmās, Baņutas Rubess veidotajā izrādē u.c.: atmiņas par Finku, Benjāmiņa kundzi (un laika gaitā arī ar citiem – Oļģertu Kroderu u.c.)

Sportiste. Katrā izsūtījuma vietā ar pašdarinātu bumbu organizē volejbola komandu, treniņus. Ironiskā kārtā Intu aicināja trenēt paši čekisti. Protams, Intai tas bija liels izaicinājums un arī liela iedvesma nesaudzīgi tiem likt celties un gulties, veikt visādus vingrinājumus – saviem mocītājiem (no Intas Prauliņas atmiņu stāstiem).

1947. g. Inta atgriežas Latvijā.

Imants Prauliņš pierunā Intu nobeigt vidusskolu – Rīgas pilsētas 3. vidusskolu. Sekmes sākumā viduvējas, bet drīz – labas un teicamas.

1949. g. beigusi skolu ar 100% teicamām sekmēm un sudraba medaļu.

1949. g. Inta Prauliņa iestājās LVU Ķīmijas fakultātē. Studiju laikā spēlē LVU volejbola komandā. Izcīnīta 1. v. Baltijas spartakiādē Tallinā (Igaunija) 1952. gadā un 1. v. Vissavienības Augstskolu studentu spartakiādē. Sports ir devis rūdījumu un izturību visiem spēkiem cīnīties par uzvaru volejbola laukumā, darbā – veicot atbildīgus uzdevumus, nesalūzt dzīves smagajos brīžos. Sports ir palīdzējis iepazīt cilvēkus, novērtēt draugus.

1953. g. Intu arestē un aizved uz Sibīriju otrreiz. 1953 – 1954. g. – Krasnojarskas novads.

1954. – 1956. g. kādreizējais vēl-ne-sirdsdraugs Imants Prauliņš pēc studijām (1945. – 1952.) tiek norīkots arhitekta darbā Biškekā (toreiz – Frunze), un pēc ilgāka laika vēstuļu apmaiņas Inta dodas pie Imanta no Sibīrijas uz Kirgīziju.

1957. g. Inta un Imants apprecas, un Rīgā piedzimst dēls Uģis Prauliņš (beidzis Latvijas Mūzikas akadēmiju, komponists).

Pirmo gadu jaunā ģimene pārlaiž tantes Almas namiņā blakus nacionalizētajai Deglava ielas mājai nr. 40.

1958. g. sāk dzīvot Čiekurkalnā, Gaujas ielā 33, vasaras – topošajā Garciemā (tag. Mežciems, Carnikavas nov.).

1961. g. piedzimst jaunākais dēls Atis Prauliņš (beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju).

Inta Prauliņa strādā dažādos tālaika valsts projektēšanas institūtos Rīgā par inženieri. Pabeidz vēl vienu – nepieciešamo inženiertehnisko fakultāti, iegūstot otru augstāko izglītību.

Intas Prauliņas devums savai ģimenei, tās īpašais mantojums ir nelokāma patriotisma jūtas, Latvijas brīvvalsts ideja, cilvēciska godīguma sajūta: neiedzīvoties uz citu rēķina, pašam ar saviem spēkiem visu sasniegt.

Inta Prauliņa – interesanta sarunu biedre, īpaša spēja uzturēt sarunas, kas pievilka kā magnēts visdažādākos cilvēkus – no ģimenes loka, kaimiņiem (Garciemā bieži ciemos nāca aktrise Vera Singajevska u.c., vēlākos gados jauna draudzība ar Liju Guļevsku); gandrīz visi aizjūras studiju biedri devās pie Intas kā svētceļojumā.

Kā vienu no kvalitātēm jāmin mīlestība, aizraušanās un izpratne par dārzu. Iespējams, vectēva, muižas dārznieka Siguldā, Reinholda Ruka pārmantotība. Dzīvesvietās – sava laika paraugdārzs vasarnīcā Garciemā, kur daudz garāmgājēju, ejot uz jūru, apstājās pamielot acis, bet dzīves pēdējos posmos – atgūtajā tēva mājā Deglava ielā.

Pēc aktīvajām darba gaitām (siltumtehnikas inženiere sava laika novatoriskajām celtnēm – Jaunais Dailes teātris, Daugavpils kinoteātris, Valmieras slimnīca, Ogres kultūras nams u.c.)

1980 un 1990s – Gandrīz nenogurdināma mazbērnu auklētāja un pieskatītāja: mazmeitas – Linda, Paula, Sniedze.

1988. g. Inta Prauliņa ir viena no Rīgas Politiski represēto kluba dibinātājām.

No 1992. g. atgūst atņemto māju Augusta Deglava ielā.

1994. g. vīrs Imants Prauliņš dodas mūžībā.

No 1994. g. uz pastāvīgu dzīvi Augusta Deglava ielā 40-1. Iekopj savu dārzu.

Turpina aktīvi piedalīties pasākumos pie Brīvības pieminekļa, Okupācijas muzejā, atbalsta ar ziedojumiem un uzstājas ar saviem vēstījumiem un atmiņām.

Filmu autori un sporta žurnālisti turpina dokumentēt Intas Prauliņas atmiņu stāstus. Pēc mazmeitas Paulas ierosmes dāvātajā datorā raksta savas atmiņas par Sibīrijas gaitām.

1997. g. 29. okt. Triju Zvaigžņu ordeņa I pakāpes (zeltīta) goda zīme (Nr. 108) sabiedriskai darbiniecei Intai Prauliņai.

Pēc aktīvo sabiedrisko darbu veikšanas Inta pievēršas ceļošanai – vairākkārtīgi tūrisma braucienos apceļo gandrīz visas Vidusjūras Eiropas valstis un to kultūras mantojumu, vairākus mēnešus pavada Amerikas Savienotajās Valstīs, ar ģimeni viesojas Londonā un pie mazmeitas Lindas tuvējos Helsinkos.

Aktīva fonda Sibīrijas bērni atbalstītāja.

Priecājoties par bērnu un mazbērnu gaitām un panākumiem pienāk 90 gadu jubileja

http://www.sportamuzejs.lv/index.php/lv/jaunumi-lv/jaunumi-2015/144-sveicam-intu-praulinu-ruku

Jaunais gadu desmits nāk ar savām grūtībām. Veselība vairs ne vienmēr ir kā agrāk. Arī veiksmīgi veiktā (gūžas kaula) operācija 2019. g. augustā prasa savu artavu. No 2019. g. 3. oktobra Inta Prauliņa savas dienas vada aprūpes centrā Pīlādži Alūksnes novada Mālupē (kaimiņos: netālu no Ērmaņu muižas, kuru atjauno Inga un Uģis – Intas vedekla un dēls).

Lai arī spēku kļuva aizvien mazāk un saikne ar pasauli – aizvien vārīgāka, pēdējais laiks Intai tika aizvadīts aprūpēti, ar personāla – vietējo sirsnīgo ļaužu uzmanību; šai laikā bija iespēja vēlreiz sadraudzēties ar māti, nokļūt atpakaļ, sākotnēji mīlestībā kā senās bērnības dienās.

Intas Prauliņas (dz. Ruka) šīs zemes mūžs noslēdzās 2020. g. 1. februārī astoņos vakarā.

Intas iemīļotā mūzika – Kungs Dievs, Tevi lūdzam no Jurjānu Andreja kantātes Tēvijai– iezīmīgas tēmas gan idejiski, gan muzikāli un vēsturiski! Svētceļnieku koris no Tanheizera, Bēthovens: In questa tomba oscura, Appasionata sonātes 2. d. (ar reliģiskā satura tekstu), Tirzmaliete Es dziedāšu par Tevi, Tēvu zeme, Verdi Rekviēms, Mocarta Rekviēms, Ima Sumaka (jaunībā), Fjodors Šaļapins u.c.

Uģis Prauliņš

******

Izvesta 1941.g.14.jūn. kopā ar māti un 2 māsām, nonāca Igarkā aiz Ziemeļu polārā loka. 1947.gadā atbrīvota, jo izsūtīšanas brīdī nebija 16 gadi. Atgriezās Latvijā. 1953.gadā otrreiz izvesta uz Krasnojarskas apgabalu. 

 Latvijas Okupācijas muzejā glabājas I.Prauliņas video intervijas 7st.38 min. garumā. Fragments ir  youtube.com ar nosaukumu "In memoriam. Inta Prauliņa (1925-2020)".