Irēne Karule
- Dzimšanas datums:
- 11.01.1919
- Miršanas datums:
- 02.06.2008
- Tēva vārds:
- Kārlis
- Pirmslaulību (cits) uzvārds:
- Roze
- Papildu vārdi:
- Irēna, Karulis, ps. Inese Kļava
- Kategorijas:
- Literāts, Pedagogs, skolotājs, Sabiedrisks darbinieks, miris emigrācijā
- Tautība:
- latvietis
- Kapsēta:
- Norādīt kapsētu
Irēnes Karules pēc ilgas slimošanas (dz. Roze 1919. g. 11. janvārī Smoļenskā, Krievijā,) aizgāja mūžībā šā gada 2. jūnijā savā mājā Vašingtonā, DC, meitas Māras un mazmeitu Helēnas un Brigitas klātienē. Latvijā viņa studēja filoloģiju Latvijas Universitātē Rīgā un līdztekus strādāja Rīgas Radiofonā. Labi prata krievu, vācu un angļu valodu. Mūža derību slēdza ar žurnālistu, juristu un valodnieku Konstantīnu Karuli; ģimenē ieradās Māra, Aivis un Rūta.
Otrais pasaules karš ģimeni izjauca. Konstantīns, būdams karagūsteknis, palika Padomju Savienībā. Irēne ar trim maziem bērniem 1944. gadā devās bēgļu gaitās - vispirms uz Vāciju, tad uz Amerikas Savienotajām Valstīm.
Konstantīns atgriezās no izsūtījuma un Latvijā apprecējās otrreiz. I. Karule saviem bērniem vienlaikus bija tēvs un māte, vēlāk arī vecmāmiņa un priecājās, ka bija atradusi sev īsto nosaukumu - "sencīte", nevis vecvecmāmiņa. Abas meitas pabeidza augstskolu; dēls Aivis vēl studiju gados traģiski gāja bojā tikai dažus kvartālus no viņas dzīvesvietas. Irēne nekad nepadevās likteņa iezīmētajai takai, bet pieņēma un samierinājās ar visu negātīvo un priecājās par visu pozitīvo.
Nepazīstu nevienu citu sievieti, kas bez aizspriedumiem, rūgtuma vai kādu citu emociju vadīta, iepazīstinātu ar kādreizējā dzīvesdrauga otro dzīvesbiedri, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, sakot:
"Mana vīra sieva."
Kopš 1951. gada Irēne Karule strādāja Amerikas Balss (AB) latviešu valodas raidījumu nodaļā un kopš 1976. gada līdz pat aiziešanai pensijā 1986. gadā bija tās vadītāja.
Kārlis Ķuzulis, pats ilggadējs AB darbinieks, viņu raksturo šādi:
"Kopīgajā darbā pavadītajos gados Irēne Karule bija Amerikas Balss latviešu nodaļas dvēsele. Viņa bija īsts paraugs, kā darbam redakcijā, tā ari pie mikrofona, kur viņa bija Inese Kļava. Viņas rūpes par materiālu sagādi raidījumiem bija vienreizējas. Vienalga, vai tās bija reportāžas par latviešu dzīvi brīvajā pasaulē, kas atspoguļoja latviešu sabiedrības darbošanos, lai panāktu atkal Latvijas neatkarību, vai arī komentāri un apskati, kas sniedza klausītājiem okupētajā Latvijā informāciju par ASV un citu pasaules valstu nostāju pret PSRS okupāciju Baltijas valstis."
Knuts Ozols, arī ilggadējs AB darbinieks, raksturo viņas sasniegumus:
Irēne Karule
1) bija pirmā sieviete - nodaļas vadītāja AB,
2) iesaistīja un izaudzināja AB jaunus darbiniekus, ievadot paaudžu maiņu;
3) panāca mīkstinājumu ASV valdības ierobežojumos, kas skāra raidījumu redaktoru darbu. Vita Tērauda, viena no jaunās paaudzes darbiniecēm, atceras, ka:
"...viņa bija mana pirmā darba skolotāja, strādājot Amerikas Balsi, kas mācīja, kā ir jāvada
cilvēki - ar precizitāti, prasīgumu un cilvēciskumu."
Irēne Karule iesaistījās arī Vašingtonas latviešu ev. lut. draudzes, īpaši tās svētdienas skolas vadībā, bija skolotāja, skolas direktore, režisore bērnu ludziņām un līdzīgiem pasākumiem; bija aktīva Daugavas Vanagu biedre un laikraksta Laiks līdzstrādniece. Viņas raksti par Latvijai un latviešu sabiedrībai nozīmīgiem notikumiem, par Amerikas latviešu apvienības darbu un citiem radniecīgiem tematiem informēja laikraksta laiks lasītājus ārpus Latvijas un netieši arī tautiešus okupētajā dzimtenē. L Karule sarakstīja vairākas grāmatas skolas vecuma bērniem un jauniešiem, tostarp ALAs izdoto biogrāfiju par prezidentu Gustavu Zemgaļu, kas labi noderēja skolās. ALAs vadība lūdza viņu uzsākt ALAs darbības
doku mentāciju, un viņa ar prieku uzņēmās šo darbu. Tā, mums abām kopā strādājot, tapa "ALA 1986-2000.".
Vēl dažus mēnešus pirms aiziešanas mūžībā viņa sīki izvaicāja viesus par notikumiem kā Latvijā, tā šaipus okeānam; tikai dažas nedēļas pirms aiziešanas, gan jau riteņkrēslā sēžot, viņa noskatījās Latvijas filmu "Rīgas sargi."
No Irēnes atvadīties bija ieradušies apmēram 150 izvadītāju; skanēja ērģeles, dziedāja ansamblis "Sudrabavots", kura dalībnieki ir arī viņas mazbērni, tika teiktas atvadu runas. Visskaudrāk šo zaudējumu izjūt viņas ģimene- meitas Māra Vīksniņa un Rūta Jordāna, znoti Dr. Juris Vīksniņš un Alvis Jordāns, seši mazbērni, septiņi mazmazbērni. īpaši piemērota šim vakara noskaņojumam likās jau dienā dzirdētās, radioprogrammā veltītās dziesmas, pamatdoma: māci mani, vecmāmiņ, jo es vēl esmu tikai bērns...
Skumst draugi un AB darbinieku saime, DV, Vašingtonas latv. ev. lut. draudze un latviešu sabiedrība plašajā pasaulē, gan pieminot Irēni Karuli, gan atceroties Inesi Kļavu. Šķiet, Kārlis Ķuzulis izteicis mūsu visu izjūtas:
"... nav daudz tādu cilvēku, kas lielāko daļu no savas dzīves veltījuši Latvijai."
Anita Tērauda, Laiks
***
Siltas vasaras pēcpusdienu ievadīja radioprogramma, atskaņojot Jana Sibeliusa "Finlandia" melodiju, veltītu programmas vadītājas Helēnas Vīksniņas vecmāmiņai, kas ieradusies ASV pirms 58 gadiem un piecām dienām, bijusi izglītota, enerģiska, allaž aktīva. Tās pašas dienas vakarā Vašingtonas latv. ev. lut. draudzes namā pulcējās ģimenes locekļi, radi, draugi un kollēgas no tuvienes un tālienes, lai atvadītos no mūžībā aizgājušās vecmāmiņas Irēnes Karules. Pēc ilgas slimošanas (dz. Roze 1919. g. 11. janvārī Smoļenskā, Krievijā,) aizgāja mūžībā šā gada 2. jūnijā savā mājā Vašingtonā, DC, meitas Māras un mazmeitu Helēnas un Brigitas klātienē.
Latvijā viņa studēja filoloģiju Latvijas Universitātē Rīgā un līdztekus strādāja Rīgas Radiofonā. Labi prata krievu, vācu un angļu valodu. Precējusies ar valodnieku Konstantīnu Karuli; piedzima Māra, Aivis un Rūta. Otrais pasaules karš ģimeni izjauca. Konstantīns, būdams karagūstekriis, palika Padomju Savienībā. Irēne ar trim maziem bērniem 1944. gadā devās bēgļu gaitās - vispirms uz Vāciju, tad uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Konstantīns atgriezās no izsūtījuma un Latvijā apprecējās otrreiz. I. Karule saviem bērniem vienlaikus bija tēvs un māte, vēlāk arī vecmāmiņa un priecājās, ka bija atradusi sev īsto nosaukumu - "sencīte", nevis vecvecmāmiņa. Abas meitas pabeidza augstskolu; dēls Aivis vēl studiju gados traģiski gāja bojā tikai dažus kvartālus no viņas dzīvesvietas. Irēne nekad nepadevās likteņa iezīmētajai takai, bet pieņēma un samierinājās ar visu negātīvo un priecājās par visu pozitīvo. Nepazīstu nevienu citu sievieti, kas bez aizspriedumiem, rūgtuma vai kādu citu emociju vadīta, iepazīstinātu ar kādreizējā dzīvesdrauga otro dzīvesbiedri, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, sakot: "Mana vīra sieva".
Kopš 1951. gada Irēne Karule strādāja Amerikas Balss (AB) latviešu valodas raidījumu nodaļā un kopš 1976. gada līdz pat aiziešanai pensijā 1986. gadā bija tās vadītāja. Kārlis Ķuzulis, pats ilggadējs AB darbinieks, viņu raksturo šādi: "Kopīgajā darbā pavadītajos gados Irēne Karule bija Amerikas Balss latviešu nodaļas dvēsele. Viņa bija īsts paraugs, kā darbam redakcijā, tā ari pie mikrofona, kur viņa bija Inese Kļava. Viņas rūpes par materiālu sagādi raidījumiem bija vienreizējas. Vienalga, vai tās bija reportāžas par latviešu dzīvi brīvajā pasaulē, kas atspoguļoja latviešu sabiedrības darbošanos, lai panāktu atkal Latvijas neatkarību, vai arī komentāri un apskati, kas sniedza klausītājiem okupētajā Latvijā informāciju par ASV un citu pasaules valstu nostāju pret PSRS okupāciju Baltijas valstīs." Knuts Ozols, arī ilggadējs AB darbinieks, raksturo viņas sasniegumus: Irēne Karule 1) bija pirmā sieviete - nodaļas vadītāja AB, 2) iesaistīja un izaudzināja AB jaunus darbiniekus, ievadot paaudžu maiņu; 3) panāca mīkstinājumu ASV valdības ierobežojumos, kas skāra raidī- jumu redaktoru darbu. Vita Tērauda, viena no jaunās paaudzes darbiniecēm, atceras, ka , "...viņa bija mana pirmā darba skolotāja, strādājot Amerikas Balsī, kas mācīja, kā ir jāvada cilvēki - ar precizitāti, prasīgumu un cilvēciskumu."
Irēne Karule iesaistījās arī Vašingtonas latviešu ev. lut. draudzes, īpaši tās svētdienas skolas vadībā, bija skolotāja, skolas direktore, režisore bērnu ludziņām un līdzīgiem pasākumiem; bija aktīva Daugavas Vanagu biedre un laikraksta Laiks līdzstrādniece. Viņas raksti par Latvijai un latviešu sabiedrībai nozīmīgiem notikumiem, par Amerikas latviešu apvienības darbu un citiem radniecīgiem tematiem informēja laikraksta Laiks lasītājus ārpus Latvijas un netieši arī tautiešus okupētajā dzimtenē. L Karule sarakstīja vairākas grāmatas skolas vecuma bērniem un jauniešiem, tostarp ALAs izdoto biogrāfiju par prezidentu Gustavu Zemgalu, kas labi noderēja skolās. ALAs vadība lūdza viņu uzsākt ALAs darbības dokumentāciju, un viņa ar prieku uzņēmās šo darbu. Tā, mums abām kopā«trādājot, tapa "ALA 1986-2000.".
Vēl dažus mēnešus pirms aiziešanas mūžībā viņa sīki izvaicāja viesus par notikumiem kā Latvijā, tā šaipus okeānam; tikai dažas nedēļas pirms aiziešanas, gan jau riteņkrēslā sēžot, viņa noskatījās Latvijas filmu "Rīgas sargi."
No Irēnes atvadīties bija ieradušies apmēram 150 izvadītāju; skanēja ērģeles, dziedāja ansamblis "Sudrabavots", kura dalībnieki ir arī viņas mazbērni, tika teiktas atvadu runas. Visskaudrāk šo zaudējumu izjūt viņas ģimene - meitas Māra Vīksniņa un Rūta Jordāna, znoti Dr. Juris Vīksniņš un Alvis Jordāns, seši mazbērni, septiņi mazmazbērni. Īpaši piemērota šim vakara noskaņojumam likās jau dienā dzirdētās, radioprogrammā veltītās dziesmas, pamatdoma: māci mani, vecmāmiņ, jo es vēl esmu tikai bērns... Skumst draugi un AB darbinieku saime, DV, Vašingtonas latv. ev. lut. draudze un latviešu sabiedrība plašajā pasaulē, gan pieminot Irēni Karuli, gan atceroties Inesi Kļavu. Šķiet, Kārlis Ķuzulis izteicis mūsu visu izjūtas: "... nav daudz tādu cilvēku, kas lielāko daļu no savas dzīves veltījuši Latvijai."
Avots: "Laiks", 05.07.2008
****
Tēvs - Kārlis Roze, dz.1887.g. Tukumā, miris 1954.g. Ņujorkā. Māte - Klaudija Roze dz. Rumjanceva 1887.g., mir. 1931.g.
Avoti: geni.com, ASV latviešu laikraksts "Laiks"
Nav pesaistītu vietu
Saistītās personas vārds | Saites | Apraksts | ||
---|---|---|---|---|
1 | Konstantīns Karulis | Vīrs | ||
2 | Juris Vīksniņš | Znots |
Nav norādīti notikumi