Jānis Bergs

Jānis Bergs, viens no mūsu pirmajiem un ievērojamākiem lauksaimniecības celmlaužiem, izcila personība vecākās paaudzes agronomu saimē, liels praktiķis un zinātnieks ar neatsveramiem nopelniem mūsu lauksaimniecības celšanā.

Jānis Bergs piedzima Zaļenieku Kalējikvildās, mācijās Dobeles pagasta skolā, beidza Jelgavas reālskolu un Rīgas politechnisko institūtu ar agronoma grādu.

Skolas un studiju laikā nodevās literatūrai un mākslai. Viņa spalvai pieder daudz stāstu, lugu, kupleju un tulkojumu.

Bergs darbojās arī kā aktieris Jelgavas un vēlāk Rīgas latviešu biedrības teātrī. vadot pēdējā kādu laiku arī režijas un rakstot «Balt. Vēstnesī» teātra kritikas.

Par savu mūža darbu Bergs tomēr izvēlējās lauksaimniecību.

Pec studiju beigšanas vairākus gadus strādāja Krievijā kā muižu pārvaldnieks, bet 1895. g. atgriezās Latvijā un uzņēmās jaundibinātās Jelgavas lauksaimniecības biedrības priekšnieka vietnieka pienākumus un sāka rediģēt «Zemkopi».

Tai pašā gadā Jelgavā notika I Latviešu lauksaimniecības izstāde, kuras sarīkošanā Bergam bija lieli nopelni.

Te jaunais agronoms ar lielu drosmi lauza veco paradumu, piena lopus novērtēt pēc eksterjera (ārējā izskata) un uzstādija tai vietā jaunu un neierastu noteikumu — vērtēt pēc izslaukuma lieluma un piena tauku satura.

1897. g. B. devās uz Besarabiju, kur Grinoucu lauksaimniecības skolā pasniedza speciālpriekšmetus unm vadīja izmēģinājumu nozari; pēc tam nomāja Ružģu muižu Lietuvā, bet 1901. g. atgriezās dzimtenē un noorganizēja un izveidoja pazīstamo Bērzmuižas izmēģinājumu un praktisko darbu saimniecību, uz kuru lauksaimnieki brauca skatīties un mācīties no Latvijas malu malām.

Te bija arī mūsu pirmā praktiskā zemkopības skola.

Karš Bergu noveda Pleskavā.

1919. g. Bergs bija atkal dzimtenē un stāvēja pie Latvijas augstskolas šūpuļa, piedaloties augstskolas izveidošanas meta izstrādāšanā.

Tam sekoja ārkārtīgi rosīgs darbs augstskolas Lauksaimniecības fakultātē, kuras pamatu licējs un pirmais dekāns bija Bergs.

Pārmērīgais darbs sagrauza prof. Berga veselību un noveda viņu kapā.

 ***

«Mūsu arods ir viens no jaukākiem un cienīgākiem ... Mūsu amats ir goda amats, un kas to pamatīgi prot, tas ir cienīgs stāties dzīves censoņu pirmajās rindās,» — tā runāja Jānis Bergs uz mūsu lauksaimniekiem pirms 118 gadiem.

Un par lauksaimnieku jaunās paaudzes izglītību: «Kur izglītojas mūsu nākamie lauksaimnieki? Gandrīz visi parastās vidējās mācības iestādēs, kā: ģimnāzijās, reālskolās u.t.t., kur no lauksaimniecības nekā nedabon dzirdēt. Nav jau ļauni, turpretī ļoti teicami, ka arī lauksaimnieks dabon labāku vispārēju izglītību. Bet ja latīņu vokabuļi, skaitļi iz vēstures un citas tādas jaukas, bet neaprakstītas lietas jākaļ galvā uz turrpmākā dzīvē noderīgu zinību rēķina, tad izglītība vairs neiet pa pareizo ceļu... Mūsu lauksaimniekiem vajaga tos dēlus, kurus tie izraudzījuši par savu saimniecību mantiniekiem, sūtīt nevis ģimnāzijās un reālskolās un citās iestādēs, kurās izglīto tikai vispārīgi, turpretī lauksaimniecības skolās.»

Lielu darbu, izplatot lauksaimniekos zināšanas un modinot tos jaunaim rosīgam laikmetam, Bergs veica, rediģējot «Zemkopi», kura abonentu skaits toreiz sasniedza 12.000, tos laikos ne dzirdētu skaitli. Par to jāpateicas Berga rediģēšanas un rakstīšanas mākslai.

Kodolīgie un lietišķie, vienkāršā un visiem labi saprotamā valodā rakstītie Berga raksti tā patika lauksaimniekiem, ka jaunu žurnāla numuru saņemot, pirmā lieta bija izšķirstīt, — vai nav kāds Berga raksts?

«Zemkopi» Bergs rediģēja 20 gadu (līdz 1915. g.) un nepārtrauca šo darbu arī svešumā būdams (Besarabijā).

Daudzi B. raksti iespiesti laikrakstos, citos lauks. žurnālos, kalendāros un dažādos lauks. rakstu krājumos.

Mūža beigās prof. Bergs sarakstīja savas plaši pazīstamās grāmatas:

• Īpatnējā augkopība,
• Laukkopība,
• Augkopība un Saimniekošanas mācība,

kuras vēl līdz šai dienai ir labākās savu nozaru literatūrā un noder par mācību grāmatām mūsu studentiem.

Arī prof. Kelnera mājlopu ēdināšanas mācības tulkojums ir prof. Berga darbs. Apbrīnošanas cienīgu darbu prof. Bergs veica augstskolā, lasot lauks, fakultātē viens pats veselu rindu priekšmetu (īp. augkopību, saimniekošanas mācību, laukkopību, ievadu lauksaimniecībā) , kurus tagad lasa vairāki mācības spēki.

Tai pašā laikā prof. Bergs noorganizēja un vadīja Lielplatones, vēlāk Vecauces izmēģinājumu un praktisko darbu saimniecību.

Te viņš daudz strādāja selekcijā un izaudzēja 2 ziemas rudzu šķirnes (no tiem vieni ir Vecauces rudzi), 3 auzu un 2 kartupeļu šķirnes.

Jau Bērzmuižā viņš izveidoja 1 lauku pupu, 1 saldo vīķu un 2 auzu šķirnes. Kā izmēģ. stacijas vadītājs prof. Bergs vēl izplatija Latvijā Petkuzas rudzus un Silezijas kartupeļus, ieveda zālāju kultūru tīrumā un paplašināja sakņaugu audzēšanu. Pēc visa teiktā kļūst skaidrs, ka tā strādāt varēja tikai cilvēks, kas apveltīts neparastām darba spējām. Darbā profesors Bergs ielika visu sirdi un dvēseli un bija stingrs nevien pret sevi, bet arī no citiem prasija augstu pienākuma apziņu. Tai pašā laikā viņam piemita jauks humors.

Vienkāršs, Katras ārišķības pretinieks, sirsnīgs, taisns un noteikts, stingras gribas un pienākuma cilvēks — tāds profesors Jānis Bergs arvien paliks atmiņā saviem laika biedriem.

Avots: Brīvā Zeme 17.01.1939, Nr 13.