Jānis Breikšs

Jānis Breikšs (1887. gada 25. decembrī —1965. gada 10. septembrī) bija latviešu jurists, politiķis, nacionālās pretestības kustības dalībnieks. 2., 3. un 4. Saeimas deputāts, Saeimas sekretārs.

Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Dzīvesgājums

Dzimis 1887. gada 25. decembrī Vecpiebalgas pagasta Meirēnos zemnieka Jāņa Breikša ģimenē. Mācījās Greiveru pagastskolā un Vecpiebalgas draudzes skolā.

Pašmācības ceļā 1907. gadā izturēja ģimnāzijas gala pārbaudījumus un ieguva skolotāja tiesības, bija skolotājs Rīgā, Mīlgrāvī, Liepājā.

No 1914. gada studēja Pēterpils universitātes Juridiskajā fakultātē. Latvijas brīvības cīņulaikā 1919. gada jūnijā iestājās Cēsu bataljonā. Bija Cēsu apriņķa priekšnieka palīgs, vēlāk priekšnieks.

1921. gadā pārcēlās uz Rīgu, bija Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas aizsargu nodaļas vadītājs.

1924. gadā pabeidza studijas Latvijas Universitātes Tieslietu fakultātē, darbojās advokatūrā.

1925. gadā no Demokrātiskā Centra saraksta ievēlēts 2. Saeimā (1925—1928), kur darbojās budžeta un sociālās likumdošanas komisijās, bija Demokrātiskā centra frakcijas vadītājs un Saeimas sekretārs. Ievēlēts arī 3. (1928—1931) un 4. Saeimā (1931—1934).

Pēc Ulmaņa apvērsuma bija spiests aiziet no politikas un darbojās kā zvērināts advokāts.

Dzīvoja Blaumaņa ielā 8

Otrā pasaules kara laikā piedalījās Latvijas Centrālajā padomē, 1944. gada beigās devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, kur bija Latviešu palīdzības komitejas priekšnieks (1946–1965).

1960. gada 19. decembrī Jānis Breikšs kopā ar Fēliksu Cielēnu, Bruno Kalniņu un Voldemāru Bastjāni nosūtīja vēstuli ASV prezidentam Džonam Kenedijam par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas nepieciešamību.

Miris 1965. gada 10. septembrī Upsalā.