Jānis Doreds

Jānis Doreds - leģendārs latviešu kinohronists, dēvēts par latvieti ar lauvas dūšu un bērna sirdi. Viens no divdesmitā gadsimta pirmās puses visvairāk respektētajiem kinohronikas reportieriem ir dzimis Veismaņmuižā pie Cēsīm. Pasaulē iepazīts kā „Pathe News” un „Paramount News” reportieris.

Latvietis, kurš pasauli apceļojis, nekad neaizmirsa, ka ir latvietis - tai skaitā intervijās publiski paužot protestu pret Latvijas okupāciju un saviem bērniem iemācot latviešu valodu.

Viņš bija vienīgais ārzemnieks, kurš nelegāli nofilmēja Ļeņina bēres Maskavā (1924.), par kuru pasaules, arī Latvijas, presē parādījās sensacionāli virsraksti: „Visvairāk arestētais kinooperators Eiropā”, „Džons Doreds ir Gibraltārā pēc 4 nedēļu pavadīšanas [Spānijas] cietumā...”.

Latvietis, kuram pasaule bija „kabatā”, vienmēr pa rokai turēja pasaules valstu un reģionu kartes, kuģu un dzelzceļa līniju shēmas. Labas pazīšanās politiķu aprindās un žurnālistu vidū nodrošināja informācijas pieejamību.

__________

A.Matisone (publ. 2006.18.12. SPOTNET):

“Leģendārs latviešu filmu reportieris, dēvēts par trako latvieti ar lauvas dūšu un bērna sirdi.

Viens no divdesmitā gadsimta pirmās puses visvairāk respektētajiem filmu hronikas reportieriem dzimis Cēsīs. Jāņa bērnībā skolas nebija obligātas, tomēr sešu gadu vecumā vecāki viņu sūtīja vienā no pieejamām skolām.

Tur viņš mācījās lasīt un rakstīt. Krieviski, lietojot kirilisko alfabētu, jo tajā laikā skolās tika īstenota pārkrievošanas politika. Kad skola bija pabeigta, Jānis kļuva par mācekli pie kāda vācu tirgotāja, tur viņš apguva vācu valodu. Papildus Jānis guva iemaņas latīņu un gotu alfabētā, kā arī grāmatvedībā. Lai gan iešana skolā Jāni garlaikoja un savus izglītības resursus viņš uzskatīja par trūcīgiem, tomēr, ja divpadsmitgadīgs zēns lasa un raksta trīs valodās un jau kārto grāmatvedības lietas — tā ir pietiekama bagāža lielajai dzīvei. Jāņa darba devējs algu viņam nemaksāja, bet ēst un gulēt Jānis varēja turpat. Vēl viens ieguvums — šajā vietā viņam iemācīja labas manieres. Neliela un muļķīga pārpratuma dēļ tirgonis izsvieda Jāni no sava uzņēmuma. Tā kā citas iespējas nebija, vecāki Jāni sūtīja uz Maskavu pie vecākā brāļa Kārļa. Apvilcis jauno uzvalku un gludi saglaudis matus, Jānis devās uz vilcienu. Tēvs stacijā viņam iedeva biļeti no Cēsīm līdz Maskavai un lielāko summu, kāda jelkad tika turēta rokās - divus rubļus. Maskavā Jānis uzreiz ķērās pie darba meklējumiem.

Pirmā darba vieta bija īsta cūku kūts, saimnieks mēdza iedzert un visādi citādi bija ļoti paviršs. Kā tik Jānis nav saukts — skolā par Ivanu, darbā par Hansu, bet pasaulē par Džonu.

Nākamais solis tuvāk pasaulei bija darbs Maskavas lielākajā foto piederumu veikalā.

Jānim bija stimuls apgūt franču un angļu valodu, lai varētu izlasīt brošūras, kas pienāca no ārzemēm. Tāpat arī ķīmiju un optiku. Panākumi bija nenoliedzami, veiksme bija noķerta. Arī brālim Kārlim veicās, un nebija vairs jāmitinās aukstajā istabelē, nu viņi varēja atļauties dzīvokli. Uz Maskavu pie brāļiem atbrauca arī māsa Anna. Jānis bija apguvis visu, kas nepieciešams viņa darbā, viņš pārzināja visas nodaļas un pat laboratoriju, viņš bija specs par ķīmiskiem šķīdumiem, objektīviem, aparātiem, filmām, platēm.

Vairākas reizes Jānis uzteica darbu, bet tik labu darbinieku prom laist neviens negribēja un pierunāja palikt ar vairākkārtēju algas pielikumu.

Par pagrieziena punktu Jāņa dzīves uztverē kļuva kāds īpašs preces sūtījums — Edisona kinetoskops. Tas, ko Jānis redzēja, viņu apžilbināja.

„Tas bija kas jauns, kas pilnīgi revolucionārs, kam bija neapjaušamas varbūtības.”

Viņš skatījās uz audeklu, kas bija piestiprināts pie sienas, tur kustējās vilciens. Bildē bija atveidotas kustības, tā nebija īsos momentos fiksēta dzīve, tā bija reāli atainota dzīve visā tās krāšņumā.

Nākamajā dienā Jānis aizrakstīja Edisona kinetoskopa ražotājam. Saņēmis atbildi, Jānis sāka krāt naudu, vēl intensīvāk apguva franču valodu un gatavojās doties pasaulē mācīties, kā top šie filmu rullīši. Jāņa

„ceļojuma mērķis bija Parīze un vīrs, ar kuru gribēju stāties sakaros, bija Čarlzs Patē. Tai laikā viņš bija filmas nekronēts karalis”.

Tiesa, nodomus nedaudz izjauca revolūcija. Kad revolucionārās emocijas pierima, Jānis saņēma pasi un devās ceļā, pilns spraiguma un prieka. Parīzē viņš ieradās diezgan ērmīgā paskatā —

„stulmu zābaki līdz ceļiem bija melni un mīksti, šim gadījumam nospodrināti tā, ka mirdzēja. Mētelis bija siltāks nekā es gribētu, un es spogulī izskatījos iespīlēts. Izvilcis no krūšu kabatas mazu tērauda suku, saglaudu bārdu. Tā bija apcirpta a la Indriķis Ceturtais un bija ielogota mēteļa karakula apšuvēm. Izskatījos vismaz desmit gadus vecāks nekā patiesībā biju.”.

Taisnā ceļā Jānis devās pie Patē kunga un pavadīja tur veselu gadu. Tiesa gan, lai arī viņš izmantoja katru brīdi, lai iemācītos ko jaunu, tieši to, dēļ kā bija ieradies —

„studēt filmu aparātu un mācīties ar to rīkoties”,

viņš vēl nebija apguvis. Jānis nosprieda —

„kāpēc nenosist divi mušas uzreiz un nepamācīties vienā laikā strādāt ar kameru un angliski”,

un viņš devās pāri kanālim uz Londonu. Londona Jānim ātri apnika, un viņš devās pāri dīķim uz lielisko iespēju zemi Ameriku. Iespējas nāca viena pēc otras. Izbaudījis filmu vīra plašo sajūtu amplitūdu, izklejojies pa Mežonīgajiem Rietumiem, uzrāpies Šasta kalnā un dabūjis tur spēcīgu kalnu slimības lēkmi, vairākas nedēļas atradies starp dzīvību un nāvi, ap trīsdesmit gadiem atkal sailgojies pēc Krievijas, Jānis paņēma līdzi labāko, ko par naudu varēja dabūt Amerikā — filmu uzņemšanas aparātu ar piederumiem, un devās atceļā uz Krieviju.

Jānis pievērsās dokumentārfilmām un Krievijā viņa vārdu iegaumēja. „Koku pludināšana pie Archangeļskas” bija Jāņa pirmā dokumentārā filma. Tai sekoja vesels filmu birums — „Imatras ūdenskritums, Solovecu salu svaigais klusums, izlādēšana Taškentā, Ramadana svētki Chivā un grīdsegu aušana Mervē”.

Jānis sarīkoja

„ekspedīcijas uz Jaunās Zemes salām, nākamo uz tundru, tad pie kalmikiem, Kaukāza kņaziem un ganiem, uz Kijevas klosteriem, pie peldviesiem Krimā, par kazakiem un stepju dzīvi, kuģu būvēm Sevastopolē, pie Astrachanas zvejniekiem un, kas vislabāk izdevās — par kaviāra sagatavošanu Volgas grīvā”.

Kara nemieros Jānis aktīvi veidoja filmu materiālus no frontes.

1917. gadā, kad karā iesaistījās Amerika, delegācija no Krievijas devās uz Ameriku nodibināt abpusējas simpātijas. Jāņa uzdevums bija sagatavot reprezentatīvu materiālu no frontes filmām. Baltajā namā delegāciju pieņēma prezidents Vilsons (Woodrow Wilson). Jāņa filmas guva Baltā nama izmeklētās publikas uzslavas.

Ar lielām mokām pārslimojis bakas, pēc kārtējās smagās lēkmes izdzirdējis balsi, kas teica:

„Jāni Dored, tev priekšā stāv kāds uzdevums...”,

Jānis atjaunoja kontaktus ar senajiem paziņām. Valodu prasmes viņam noderēja, kaut izskatījās viņš kā pēdējais ubags.

Lasot Jāņa piedzīvojumu aprakstus, dažubrīd grūti izsekot, kurā valstī un kad viņš ir, jo viņš vienmēr bija nemitīgā kustībā. Nokļuvis Polijā, viņš apmeklēja Latvijas sūtni Varšavā. Tur viņš uzzināja, ka viņa brālis Kārlis atgriezies Latvijā. Nedaudz nostiprinājis savu materiālo stāvokli, Jānis devās uz Rīgu un satika savējos. Kādudien Jānis saņēma telegrammu ar ziņu par Ļeņina nāvi. Telegrammā bija rakstīts, lai viņš nekavējoties dodas filmēt Ļeņina bēru ceremoniju.

Pasūtītājam no Amerikas nebija izpratnes par situāciju Krievijā, doties uz turieni bija — labprātīgi doties nāvē. Tas likās neiespējami.

„Lai nofilmētu Ļeņina bēres, man jābūt Sovkino dienestā, tā štābā”.

Lai tur vai kas, Jānis devās uz Maskavu. Pateicoties savai veiklībai un viltībai, viņš uzfilmēja šķirsta nešanas procesiju. Kad iesaiņotās filmas ar kurjerpastu bija jau ceļā ārpus Krievijas robežām, Jāni arestēja čekisti.

„Un brīnišķīgi — kad sēdēju starp čekistiem un mani veda cauri Maskavai, man bija sajūta, ka tieši to biju gadiem gaidījis, jā, visu mūžu...”

Un tad — pratināšana, bezgalīga pratināšana un slāpes...

„kamēr apziņa turas, jāturas arī gribai”.

Pirmais spriedums bija - nāves sods nošaujot. Otrs, kas atcēla pirmo — izraidīts no Padomju Savienības robežām uz visiem laikiem.

Jānis atgriezās Latvijā.

„Rādās, ka reportierim nav nekādu tiesību uz privātu dzīvi”, Jāni pārcēla uz Parīzi, tad uz Londonu un tad... nemitīgi ceļojumi.

„Ceļojoša filmu reportiera objektīvs spogulim līdzīgi uztver laikmeta notikumus, tiešos iemeslus cilvēku rīcībai vai arī rīcības trūkumu”.

„Starptautiskajos notikumos starp abiem pasaules kariem notika kāds personīgs pārdzīvojums, kas man nozīmēja vairāk nekā kāda revolūcija”.

Jānis ieradās Ziemeļos, Špircbergenas salā, Garā gada ciematā, lai uzņemtu dažus kadrus ar zemūdeni „Nautilus”. Šajā vietā viņš satika Elizabeti, viņai bija pelēkzilas acis un garš kakls. Elizabete bija jauka un draudzīga. Viņa aizrāvās ar gleznošanu un fotografēšanu. Viņi rakstīja viens otram vēstules, kas kalpoja par pamatu Dzintras Gekas filmai.

Elizabete Jānim teica:

„Jūs esat dažā ziņā skrejošais holandietis, zeme jums ir apaļa, nav tāda stūra, ko jūs nepazītu”.

Jānis bija divtik vecāks par Elizabeti, bet „protams, biju apdullis... gluži beigts... iemīlējies kā kādreiz turpat priekš divdesmit gadiem...”

Kaut arī — „vai kāds ir dzirdējis, ka skrejošais holandietis būtu apprecējies?”, lai gan Jānim aiz muguras jau bija pietiekami bagāta laulību pieredze.

Elizabete gribēja savu dzīvi pārvērst par avantūru, un viņi tālāk dzīvē devās kopā,

„visa mūsu dzīve kļuva viena kāzu ceļojumu virkne”.

Pirmām kārtām, Jānis un Elizabete Doredi devās uz Āfriku — Abesīniju, kur bija gaidāms karš, un Jānis saņēma telegrammu no redaktora, ka jātraucas iemūžināt to filmā. Viņu abu attiecības šajā saspringtajā dzīves ritmā bija romantiskas un īpašas. Elizabete bija viņa saule. Šis ir ideāls piemērs par ābola divām pusītēm, lai cik banāli tas mūsdienās skanētu...

Spānijas cietumā, ieslodzījuma laikā Jānis guva mācību:

„Tādiem, kas paši nav nēsājuši kāju dzelžus, varu pastāstīt, ka sākumā ir neizsakāmi grūti iet ar važām. Bet pie tām ātri pierod un kļūst vieglāk...”

Jānis pats atzina, lai kādās nepatikšanās viņš būtu iekūlies, pār viņu vienmēr bijusi Dieva sargājošā roka. Lasot Jāņa atmiņas, tam ir jāpiekrīt, jo, ja no tādām dēkām, kādām Jānis bijis epicentrā, var izkļūt ar veselu ādu, tad viennozīmīgi tā ir likteņa labvēlība. Jāņa dzīve apliecina, ka cilvēks spēj izturēt fiziskas un garīgas mocības, nezaudējot cilvēku sevī. Kamēr cilvēks vien ir dzīvs, tikmēr ir iespēja. Iespēja satikt savus tuviniekus, draugus un paziņas. Jāatzīst, ka visu, ko Jānis Doreds darīja, viņš darīja labprātīgi. Tā bija viņa dzīve, aizraušanās un darbs.

1944. gadā Normandijas frontē Jānis Doreds rakstīja sievai:

“ Pēc nopietnas pašanalīzes man jāatzīst, ka esmu dzimis piedzīvojumu meklētājs. Tas droši vien man ir asinīs — meklēt uztraukumus, ienirt nezināmā pasaulē, nepazīstamās situācijās, pat ja dzīve ir apdraudēta. ”

Sešus gadus pēc kara beigām Jānis uzfilmēja četrdesmit aklus bēgļus, kas varēja pārcelties no Vācijas uz Norvēģiju.

„Brīnumainā kārtā šīs aklo filmas bija pēdējās, ko uzņēmu savā ilgajā darba mūžā. Pēc visiem uzņēmumiem, ko izdarīju par cilvēku graušanas patiku un nežēlību karos un revolūcijās, nopriecājos, ka pēdējā darbā varēju parādīt žēlsirdību, kuras mums, modernajiem cilvēkiem, vajadzīgs vairāk par visu citu.”

Jāņa Doreda vērīgā acs bija sekojusi līdzi visiem tolaik pasaulē svarīgākajiem notikumiem, viņš iemūžināja vēstures maiņas/lauzuma punktus, viņš zināja, no kuras puses jāfilmē ievērojamākie valsts vīri un kādā leņķī jānostāda kamera, lai runātājs izskatītos varenāks, nekā patiesībā ir. Lai kāda būtu politiskā situācija, viņš palika nelokāms. Varbūt viņa trīs dēli (Valters, Vladimirs un Eižens) neredzēja Jāni visai bieži, bet par talantu jānorēķinās arī tuviniekiem.

Jānis pasauli skatīja ar neatslābstošu interesi.

„Šai uzņēmumos pats Mūsu Tēvs ir manuskriptu autors. Skatuve ir dzīve, sarkanais pavediens ir attīstības vēsturiskā gaita, apgaismojums — īstenības asā atblāzma, dibena prospekts visas pasaules ainavas; kulišu novietojums atkarājas no tautu dzīves veida, bet tajās piedalās daždažādi artisti, sākot ar karaļiem un beidzot ar šimpanzēm. Pērtiķis zooloģiskajā dārzā ir un paliek statists.”

Daži personāži, kas nostaigājuši gar Jāņa Doreda kameru, saglabājās viņa filmās un atmiņā.

Visu laiku spožākā Jāņa zvaigzne bija Rumānijas karaliene Marija,

„starojoši skaista un neizsakāmi šarmanta”, prata sadarboties ar reportieriem.

Zviedrijas princese Astrīde, vēlākā Beļģijas karaliene

„dabū pirmo godalgu par jaunību un mīlīgumu”.

Itālijas karalis Viktors Emanuēls bija viens no Jāņa grūtākajiem objektiem. Tas bija tādēļ, ka Jānim

„vienmēr bija jāatrod vieta, no kuras viņa gandrīz pundurīgais augums pārāk stipri nedurtos acīs”.

Visnepopulārākā Jāņa zvaigzne bija Vindzoras hercogs. Viņam bijušas lielas bailes no kameras. Jānis atzina, ka starp viņa

„nekaraliskajiem tēlotājiem, vispār ņemot, zinātnieki ir tie grūtākie. Elizabete (Jāņa dzīvesdraudzene) teica, es droši vien vienīgais apgalvojot, ka Einšteins esot diezgan pretīgs. Bet es tiešām biju uz viņu noskaities”.

Einšteins redzot, ka Jānis Doreds ar kameru padusē dodas viņu iemūžināt filmā, pacēlis rokas kā aizsargājoties un pazudis aiz durvīm. Jānis sprieda, ka

„laikam cilvēks kļūst tāds, kad ilgi nododas relativitātes teorijai”.

Ar politiķiem ir bijis viss kārtībā, jo jau tajos laikos tie novērtējuši preses nozīmi viņu karjeras veidošanā.

Lodes spindz gar kameru, bet mēs taču zinām, ka kamera bez operatora ir tikai priekšmets. Tas kļūst par vērtīgu ieroci vien profesionāļa rokās. Un nav tik vienkārši, kā pats Jānis to teicis: „Nu mans stāsts ir galā — kāda zibenīga svītra cilvēces filmu hronikā, ko piemirst, iznākot no kino zāles...”

Miris Norvēģijā, apglabāts Haldenā.

* Paldies par iedvesmu: Ērikam Lansam

 1) E. Doreda „Zeme man ir apaļa”. „Grāmatu Draugs”, 1957.,  R.: „Zinātne”, 1993.

 2) G. Nagle „Eižens, Jāņa Doreda dēls”.„Dienvidkalifornijas Latviešu Informācijas Biļetens”, 2006. Nr.5, 15., 16. lpp.”

 3)  "Džona Doreda sala", filmas producente, režisore Dz.Geka, scen. Ē.Lanss, op. A.Lubānietis, 2007.